2007. gadā Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ierosināja veidot kopīgu vienību ar ASV Mičiganas Nacionālās gvardi miera uzturēšanas operācijas atbalstam Afganistānā, kur pirms dažiem gadiem bija gāzts Talibu režīms. Gadu vēlāk tika izveidota pirmā Apvienotā operacionālo padomnieku grupa (OMLT), kuras pamata uzdevums bija apmācīt afgāņu drošības spēkus, darbojoties tālu no NATO spēku bāzēm, kur vajadzības gadījumā vienīgais iespējamais uguns atbalsts būtu artilērijas triecieni vai aviācijas uzlidojumi. Šajos apstākļos Latvijas karavīriem ātri vien nācās apgūt gan apvienotā uguns priekšējā novērotāja (JFO- Joint Fire Observer), gan tuvā gaisa atbalsta kontroliera (JTAC - Joint terminal attack controller) specialitātes. Šīs zināšanas Latvijas karavīriem nodeva Mičiganas Nacionālās gvardes kolēģi. Tagad Latvijas JTAC speciālisti ir vieni no labākajiem NATO dalībvalstu vidū, savu pieredzi un prasmes nododot citu sabiedroto valstu karavīriem.
Pirmie Latvijas JTAC speciālisti, kuri apguva zināšanas, kā izsaukt uguni pa pretinieka pozīcijām no kaujas gaisa kuģiem un kā vadīt to uzbrukumus, bija pulkvežleitnants Edmunds Svenčs un ar Viestura ordeni apbalvotais, 2009. gadā Afganistānā Kunāras provincē kritušais NBS seržants Voldemārs Anševics. Lai noskaidrotu, kā noritēja JFO un JTAC spēju ieviešana NBS, cik plašu atbalstu šo spēju ieviešanā sniedza Mičiganas Nacionālā gvarde un galu galā – ko nozīmē būt JTAC speciālistam, portāls “Sargs.lv” uz sarunu aicināja pulkvežleitnantu E. Svenču.
Kā norāda pulkvežleitnants E. Svenčs, apvienotā uguns atbalsta priekšējais novērotājs ir elitāra specialitāte, kas saistīta ar netiešā uguns atbalsta ieroču uguns korekciju. Šie speciālisti primāri var gan izsaukt efektīvu netiešās uguns atbalstu, to koriģēt, gan nepieciešamības gadījumā sagatavot datus uguns izsaukšanai no kaujas gaisa kuģa. Vienlaikus komunicējot ar konkrētā gaisa kuģa pilotu, izskaidrojot situāciju kaujas laukā un vadīt tā uzbrukumu var tikai JTAC.
Kā norāda pulkvedis E. Svenčs, JFO specialitātes iegūšana ir kā pamatnosacījums, lai karavīrs kļūtu par JTAC. Arī abu speciālistu pamata zināšanas ir līdzīgas. Atšķirība starp šīm specialitātēm – JTAC ir apmācīts speciālists, kuram ir tiesības aktivizēt ieroču palaišanu, bet JFO nav kvalificēts to darīt.
E. Svenčs atceras, ka šo abu spēju ieviešanā visu laiku klāt bija kvalificēti speciālisti no ASV, kas uzraudzīja attīstības plānus. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās izveidot kvalitatīvu sistēmu specialitātes apmācībām.
Gadu gaitā ieroču sistēmas un iespējas ir ievērojami attīstījušās, tāpēc arī specialitātes pārstāvjiem ir nepieciešama nemitīga attīstība. NATO valstis ir vienojušās, ka tās sniedz atbalstu šādu modernu un dārgu ieroču apmācībā, taču katras valsts bruņoto spēku ziņā ir izvēle - sagatavot šādus speciālistus saviem bruņotajiem spēkiem, vai nē. Ja šāda speciālista nav vienai no operācijā iesaistītajām NATO dalībvalstīm, citas alianses dalībvalsts bruņotie spēki var neļaut izmantot tās pārziņā esošās sarežģītās ieroču sistēmas.
E. Svenčs atceras, ka pirmajos piecos gados Latvija bija vienīgā Austrumeiropas valsts, kurā bija attīstītas JTAC spējas. Kad Latvijas JTAC speciālisti saņēma savu pirmo akreditāciju, tad vistuvāk šai spējai tolaik bija Lielbritānija un Čehija. Latvija ļoti strauji un efektīvi ieviesa šo spēju savos bruņotajos spēkos. Šobrīd Latvijas JTAC un JFO instruktori ir vieni no vadošajiem speciālistiem savā jomā.
Spēju attīstību plāns tapa uz salvetes
Tomēr pašā sākumā šo spēju ieviešana bija gana spontāna. Kā liecina daudzu laikabiedru apkopotās atmiņas Latvijas un Mičiganas sadarbībai veltītajā 25. gadadienas grāmatā, drīz pēc vienošanās panākšanas par OMLT izveidi, Latvijas delegācija ieradās Mičiganā, lai noskaidrotu, kādas kaujas spējas nepieciešamas šai grupai un kādas prasmes no karavīru puses vajadzīgas. Īpaši svarīgi bija atrisināt jautājumu par JTAC un JFO spēju, jo Latvijai nebija iespējas izsaukt uguni no kaujas gaisa kuģiem vai draudzīgo spēku artilērijas.
Uz tikšanos ar Latvijas delegāciju ieradās pulkvežleitnants Endrū Robertss, Greilingas poligona komandieris, un viņa kolēģis – gaisa atbalsta kontrolieris galvenais virsseržants Alans Vanpeits. Tika sagatavoti Operacionālās sadarbības padomnieku grupas sākotnējie dokumenti un prasības par karavīru spēju koordinēt tuvo gaisa atbalstu. Gaisa atbalsta kontrolieru spēja izsaukt artilērijas uguni un kaujas aviāciju tuvajam gaisa atbalstam bija ļoti nozīmīga, jo operacionālās sadarbības padomnieku grupas bija nelielas un darbojās tālu no lielajām bāzēm.,
Šajā sanāksmē pirmo reizi radās ideja par Latvijas gaisa atbalsta kontrolieru spēju attīstību. Šī iniciatīva vēlāk izrādījās ļoti nozīmīga – ne tikai Operacionālās sadarbības padomnieku grupai, bet Latvijas aizsardzības spējām kopumā.
Gaisa atbalsta kontrolieru programmas izveide
2008. gada janvāra sākumā E. Robertss sagatavoja apmācību plānu Latvijas Operacionālās sadarbības padomnieku grupai, iepazīstinot ar gaisa atbalsta kontrolieru spējām. Apmācība sākās ar divu nedēļu kursu Latvijā, kur tika mācīta gaisa atbalsta kontrolieru spēju teorētiskā daļa, kam sekoja praktiskās nodarbības Greilingā. E. Robertsa nolūks bija dot visiem Latvijas Operacionālās sadarbības padomnieku grupas karavīriem iespēju iegūt gaisa atbalsta kontrolieru zināšanas, bet tikai divi labākie turpinātu treniņus.
Tai pašā laikā E. Robertsam bija jāpierāda programmas nozīme abu pušu vadībai, kuras atbalsts programmai bija ļoti svarīgs, bet zināšanas par gaisa atbalsta kontrolieru spēju – pavisam nelielas.
Gaisa atbalsta kontrolierim vienmēr jāatceras savas rīcības sekas, jo tā ir ārkārtīgi svarīga, ar augstu iznīcinošu spēku un ļoti precīza, vēršoties pret pretinieku.
Pirmie Latvijas JTAC
Pirmie divi Latvijas sertificētie gaisa atbalsta kontrolieri tolaik bija seržants Voldemārs Anševics un kapteinis Edmunds Svenčs.
Seržants Voldemārs Anševics bija neaizmirstama personība, kas iemiesoja visas klasiskās instruktora iezīmes. Muskuļots, izturīgs, ar milzīgām zināšanām par taktiku – Anševicu apbrīnoja visi, ar kuriem kopā viņš dienēja.
Virsseržants Šons Menards no Mičiganas Nacionālās gvardes, kas dienēja pirmajā Operacionālās sadarbības padomnieku grupā, atceras V. Anševicu viņa labā rakstura un kaujas spēju dēļ.
Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona karavīrs, seržants Voldemārs Anševics zaudēja dzīvību 2009. gada 1. maijā nemiernieku uzbrukumā Afganistānas Nacionālās armijas novērošanas postenim Kunāras provincē. Godinot viņa piemiņu Mičiganas štata Nacionālās gvardes Gaisa spēku bāzē Alpenā viena no ielām nosaukta tieši seržanta Voldemāra Anševica vārdā. Šī ir vienīgā iela visā ASV, kura nosaukta par godu kādam latvietim.
Specialitāte, kas prasa nepārtrauktus treniņus
Kā sarunā ar “Sargs.lv” atzīst pulkvežleitnants E. Svenčs, JFO un JTAC ir divas elitāras un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ļoti būtiskas specialitātes. Lai kvalificētos par JFO un JTAC speciālistiem, karavīriem nepieciešams absolvēt šīm jomām speciāli paredzētu skolu ASV, Polijā vai Vācijā.
Abu speciālistu galvenais uzdevums ir atbalstīt Sauszemes komandieri viņa operācijās. E. Svenčs atzīst, ka reizēm speciālisti strādā arī kā padomdevēji, kuri iesaka variantus kā labāk veikt uzdevumu. Sauszemes karavīri var veikt savus uzdevumus daudz drošāk, ja zina, ka tiem ir pieejams gaisa atbalsts.
E. Svenčs uzskata, ka, ieviešot šīs specialitātes, Latvijas karavīrus sagatavoja labākie Mičiganas Nacionālās gvardes instruktori, kas ļāva iegūt sarežģītas zināšanas salīdzinoši ātrā laikā. Labs instruktors ne tikai māk veikt uzdevumu, bet māk to iemācīt arī citam, kas ir ļoti svarīgi jaunu prasmju apgūšanā.
Lai karavīri iegūtu apvienotā uguns atbalsta priekšējo novērotāju vai gaisa atbalsta kontroliera specialitāti, viņiem nepieciešams apgūt praktiskās un teorētiskās zināšanas šo specialitāšu militārās izglītības iestādē (USAFE Air Ground Operations School) netālu no Ramšteinas bāzes. Līdzīgus kursus piedāvā militārās izglītības iestādes Polijā, TACP TC (Tactical Air Control Party Training Center), kā arī Amerikas Savienotajās Valstīs.
Šajos kursos tiek apgūtas pamatzināšanas, kas nepieciešamas jebkurā amatā – juridiskie aspekti, doktrīnas, lai pārzinātu jomas likumiskos aspektus. Kursa laikā arī tiek apgūta specifiska kartogrāfija, mērķu analīze un sagatavošana, komunikācija ar augstākā instancēm, kā arī kontrole, dažādu ieroču sistēmu savienošana viena uzdevuma veikšanai, piemēram, artilērijas izmantošana kopā ar helikopteriem un tas, kā šīs spējas labāk apvienot kaujas laukā.
Šobrīd Latvijas JTAC speciālisti ir augsti novērtēti pasaulē. Daudzi no labākajiem Latvijas JTAC speciālistiem kļuvuši par instruktoriem Polijas Gaisa spēku mācību centrā, kopīgi ar sabiedrotajiem izveidojot JTAC mācību simulatoru. Par šo ieguldījumu Latvijas JTAC speciālisti saņēmuši Polijas militāros apbalvojumus.
Tāpat Latvijas JTAC turpina regulāru sadarbību ar ASV Gaisa spēkiem un Mičiganas Nacionālās gvardes Gaisa spēkiem. 2021. gada maija nogalē Latvijas JTAC speciālistu vadībā pirmo reizi sauszemes mērķu bombardēšanu Ādažu poligonā veica ASV Gaisa spēku kodolieročus nestspējīgais bumbvedējs B-52 “Stratofortress”. Savukārt, ar Mičiganas Gaisa nacionālo gvardi ik gadu tiek aizvadītas mācības “Northern Strike” Greilingas poligonā.