Pēc 24. februāra vairs nebija laika ilgāk gaidīt. Tā par izvēli lauvas tiesu no sava ikgadējā atvaļinājuma veltīt karavīra zināšanu pamatapmācībai saka līdz šim vislielākās Brīvprātīgo rezervistu kursa plūsmas kadeti, kuri šodien Alūksnes Kājnieku skolā noslēdza trīs nedēļu ilgo apmācību, dodot karavīra zvērstu. Daudziem no viņiem tā vairāk bijusi iekšējā cīņa ar sevi un pašu vilktajām robežām, ko izdevies uzvarēt. Arī apmācību instruktori atzīst – karavīru motivācija apgūt zināšanas ir ārkārtīgi augsta, ļaujot ierobežotā laikā sasniegt ļoti labus rezultātus. Tikmēr Kājnieku skolā uzsver - šī gada brīvprātīgo rezervistu iesaukums, kuru sekmīgi pabeidza 114 rezerves karavīri, pēdējo gadu laikā bija pirmais nopietnais infrastruktūras un mācību kapacitātes pārbaudījums pirms gaidāmā valsts aizsardzības dienesta karavīru sagatavošanas. Kā saka paši Kājnieku skolas pārstāvji, tik liels skaits karavīru Alūksnes bāzē vienlaikus nav bijis sen.
Karavīru sūrā maize
“Sargs.lv” radošā komanda NBS Kājnieku skolas poligonā “Lāčusils” ierodas pēdējā aktīvajā brīvprātīgo rezervistu apmācību dienā. Topošie rezerves karavīri nakti aizvadījuši pašu veidotos ierakumos, ik pa laikam mainoties un pildot sarga pienākumus. Daudziem no kursantiem šī izrādījusies pirmā nakšņošana mežā zem klajas debess. Vaicāti par iespaidiem, kursanti stāsta – par spīti nogurumam, kas krājies visu trīs nedēļu garumā, maņas bijušas tik saasinātas, ka meža biezokņa tumsā dzirdēta ikviena skaņa un lapu čaboņa. Daudziem licies, ka kāds nemanot visu nakti staigājis gar pozīcijām.
Uzaustot gaismai, instruktori dod rīkojumus aizrakt ierakumus. Šķietami vienkāršais uzdevums tik viegls nemaz nav. Ierakumi ne tikai jāaizrok, bet arī jānomaskē atpakaļ ar izraktajām sūnām un zariem – tā, lai pretinieks neredzētu, ka kāds te vispār ir nakšņojis. Līdz ko tas paveikts, kursanti dodas uz sava pēdējā uzdevuma izpildes vietu, kurā tiek atstrādāta reakcija uz pretinieka uguni.
Viņu sejās ir manāms nogurums. Ne vienam vien aizvadīto trīs nedēļu laikā augstās fiziskās slodzes radītās muskuļu sāpes papildinājušas dažādas mikro traumas un senas hroniskas kaites, kuras pārslodzes dēļ arvien manāmāk par sevi likušas manīt. Tomēr morāle ir augsta. Kā saka paši kursanti, tās ir tikai “dienesta grūtības”, galvenais – uzdevuma izpilde.
Atskanot sprādzienam, kursanti tūdaļ sakrīt zemē un atklāj uguni pretinieka virzienā. Kluso rīta mežu piepilda šāvienu un sprādzienu troksnis un karavīru klaigāšana. Nodaļas komandiera vadīti, kursanti ar uguni un kustību virzās uz priekšu, bet pēcāk atkāpjas. Katras nodaļas izpildījums atšķiras. Kļūdas ir visiem, tomēr, kā norāda instruktori, kļūdu nav tikai tiem, kuri neko nedara.
Pēc uzdevuma tūdaļ tiek aktīvi analizētas kļūdas. Kāds kaujas karstumā pazaudējis ieroča aptveres, kāds ieskrējis biedra šaušanas sektorā, cits nav ieņēmis pozīciju aizsegā, paliekot atklātā apvidū. Tomēr galvenā atziņa ir viena - vissvarīgākais ir komunikācija. “Ir jābļauj skaļāk”, atzīst kursanti. Ja vēl daudziem kursa sākumā šķita, ka nepieciešamība skaidri un saprotami dublēt komandiera dotos rīkojumus ir visnotaļ īpatnējs bruņoto spēku iekšējās komunikācijas veids, tad šāvienu, sprādzienu un klaigāšanas trokšņu haosā visiem kļūst skaidrs, ka tā ir elementāra nepieciešamība – nepieciešamība dzirdēt un saprast, kas jādara apšaudes laikā. Spēja sadzirdēt un pateikt spēj glābt dzīvības tikpat daudz, cik spēja trāpīt pretiniekam vai pārsiet biedra gūto ievainojumu.
Izšķirošais 24. februāris
Šogad brīvprātīgo rezervistu kurss bijis īpaši pieprasīts. Ja iepriekš ik gadu NBS Kājnieku skolā Alūksnē uz to vidēji pieteicās ap 30 rezervistu, tad šogad skaitlis bijis krietni pāri 100 cilvēkiem, liekot apmācību veikt divās plūsmās – vienu maijā, otru augustā. Turklāt šā gada augusta plūsma bijusi vislielākā, liekot praktiski visu Kājnieku skolas infrastruktūras un instruktoru resursu novirzīt tieši šo Latvijas pilsoņu apmācībai.
Sarunās ar “Sargs.lv” visi kursanti atzīst - izšķirošais solis, kādēļ nolemts apgūt karavīra pamatiemaņas, bijis agresorvalsts Krievijas pretlikumīgais iebrukums Ukrainā.
Kursants Martins Rubīns, kurš ikdienā strādā kompānijā, kas sniedz pakalpojumus lielajiem pārtikas ražošanas uzņēmumiem ķīmisko procesu inžinērijas jomā, atzīst - ikgadējais atvaļinājums pavadīts jēgpilni. Lai arī jau pirmdien viņam, līdzīgi kā daudziem citiem rezerves karavīriem, būs atkal jāierodas darbā, viņš savu izvēli nenožēlo.
“Ko man dotu vēl viena grāmata ķīmijas jomā? Jā, es šajā laikā, iespējams, varēju palīdzēt daudziem Latvijas uzņēmumiem ķīmijas jomā, bet vienlaikus man ir jāzina, ko darīt gadījumā, ja kaut kas notiek. Turklāt tas jāzina ne tikai pašam, bet arī citiem cilvēkiem,” viņš atzīst.
Viņš atzīst – aizvadītās nedēļas galvenais darbs bijis pašam ar sevi, lai iemācītos sastrādāties komandā ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, taču tas ir svarīgs, lai pēcāk visi varētu darboties kā viens kopīgs mehānisms.
Savukārt augumā pats raženākais kursants Dāvis Rozītis ikdienā ir profesionāls basketbolists, kurš iepriekš spēlējis Spānijā.
“Kad es pateicu saviem draugiem, ka taisos apgūt brīvprātīgo kursu, viņiem bija šoks. Viņi nespēja saprast, kāpēc es savu laiku, ko citkārt varētu pavadīt, gatavojoties jaunajai basketbola sezonai, vienkārši ziedoju, lai būtu šeit,” saka Dāvis.
Lai gan viņš ikdienā ir pieradis pie lielas fiziskās slodzes, pirms dienesta jautājumu – vai es to izturēšu, sev uzdevis ne vienu vien reizi.
“Man pirms kursa bija maldīgs priekštats, ka te uz tevi kliegs un būs jārāpo pa zemi. Bija bažas, ka fiziski nespēšu izturēt. Tomēr te tā nav, te strādā ar visiem. Visi ir saprotoši un iemācīs tevi darboties jebkurā gadījumā,” viņš atzīst.
Tagad Dāvis savu izvēli nenožēlo. Šo trīs nedēļu laikā viņam pat parādījusies interese par dienestu, un nu viņš domā, kā ikdienā vairāk veltīt laiku valsts aizsardzībai, sakot, ka reizi četros gados ar rezervistu zināšanu atsvaidzināšanu būs par mazi. Tas jādara biežāk, tāpēc, iespējams, sāk apsvērt iespēju iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.
Dāvis stāsta, ka par spīti sportista pieredzei, šo trīs nedēļu laikā viņš ir fiziski noguris, taču to kompensē lielais pozitīvās enerģijas lādiņš. “Esmu sapazinies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Pat ja tev ir grūti, tu redzi, ka tas otrs cilvēks mokās tikpat ļoti, kā tu, taču tu neizrādi vājumu, neizrādi sāpes un ej uz priekšu. Tas satuvina, tas uzlādē dod apziņu, ka tu cīnies augstāka mērķa dēļ. Tas dod enerģiju,” viņš saka.
Tikmēr kursants Niklāvs Rungainis par kursu uzzinājis šā gada sākumā un jau februāra beigās sapratis, ka ilgāk gaidīt vairs nevar.
Vaicāts par to, kā pagājušas šīs trīs apmācību nedēļas, Niklāvs atzīst, ka tā viņam bijusi pavisam cita pasaule – krietni atšķirīgāka no tās, kādā dzīvots līdz šim. Arī viņam, tāpat kā citiem rezervistiem, jau pirmdien būs jāatgriežas darbā, tomēr viņš savu izvēli šādi pavadīt atvaļinājumu nenožēlo.
“Kolēģi man prasīs – vai bija vērts? Te man būs divi atbilžu varianti. Īsais - “zašebis”, garais “ko tu gribi dzirdēt?” Man ir padomā daudzi cilvēki, kurus es varētu pārliecināt un iedrošināt šī soļa speršanā,” atzīst kursants N. Rungainis, kurš pēc apmācības nu sāk domāt par tālāku dienestu Zemessardzes rindās.
Starp vīriem poligonā sastopam arī dāmas. Viena no tām Linda Siliņa ikdienā ir Aizsardzības ministrijas darbiniece. Aizvadītās trīs apmācību nedēļas viņai likušas paskatīties uz karavīriem ar citādu skatienu.
Viņa atzīst, ka daudzi viņas kolēģi ministrijā ir profesionālā dienesta karavīri, kuri gluži kā ierēdņi strādā savu ikdienas darbu, tomēr tagad viņas cieņa pret karavīriem ir vēl augstāka. “Man nekad nelikās, ka tas, ko mēs darām šeit, ir tas, ko viņi dara ikdienā. Tagad uz viņiem skatīšos ar vēl lielāku cieņu. Mums bija grūti trīs nedēļas, bet viņi to dara mēnešiem un gadiem.”
Kā lielāko iekšējo robežu, kurai izdevies pārkāpt pāri rezervistu kursa laikā, Linda min nakšņošanu mežā. Viņa neslēpj, ka baidās no dažādiem kukaiņiem un rāpuļiem, taču biedru plecs iekšējās fobijas ļāvis pārvarēt.
Pirms brīvprātīgo rezervistu kursa viņa interesējusies par dienestu Zemessardzē, un tagad gan ir skaidrs – līdz ko tiks pabeigtas uzsāktās maģistra studijas, nākamajā vasarā viņa stāsies Zemessardzē.
Skats Zemessardzes virzienā ir arī Sanitai Voselei, kura arī pievienojusies rezervistu rindām Krievijas radīto draudu dēļ.
Sanita stāsta, ka pēc dienestā pavadītā atvaļinājuma jūtas uzlādēta ar jaunām iemaņām un jaunu pārliecību, turklāt ieskats NBS ikdienā ļāvis sagraut arī pēdējos mītus par bruņotajiem spēkiem.
“Bija bažas, ka te būs bļaušana un dresēšana ar dažādiem sodiem. Taču tā vietā ir motivējoša attieksme un kritika tikai tad, kad tā ir nepieciešama. Tomēr pamatā mēs no instruktoriem dzirdējām pozitīvas uzslavas, kā arī atgādinājums, ka mēs pat tik īsā laikā esam strauji virzījušies uz priekšu,” viņa saka.
Kad motivācija kompensē citus trūkumus
Brīvprātīgo rezervistu kursa instruktori portālam “Sargs.lv” atzīst - arī viņiem bijis patīkams pārsteigums fakts, ka šogad šo kursu apguvis tik liels skaits interesentu.
Instruktori uzteic augsto kursantu motivāciju, kas ierobežotā laikā ļāvusi sasniegt izvirzītos apmācību mērķus. Kaprālis Rinalds Druka atzīst, ka šāda attieksme viņam bija personisks pārsteigums.
Turklāt, lai sekmīgi apgūtu militārās zināšanas, ne vienmēr ir jābūt fiziski sagatavotam, galvenais ir ikviena kursanta vēlme mācīties.
“Svarīgākais ir tikai motivācija. Fizisko mēs varam ātri “uzdzīt”. Galvenais, ka kursants pats grib mācīties. Šeit nevajag fiziski būt spēcīgam, jo tieši te mēs cilvēku padarām fiziski un garīgi spēdzīgu,” saka kaprālis R. Druka.
No viņa vadītās nodaļas vairāk nekā puse kursantu sapratusi, ka tuvākajā nākotnē sevi vēlas saistīt ar militāro jomu. Katrs otrais pēc kursa absolvēšanas gatavs pievienoties Zemessardzei, bet divi kursanti jau domā par studijām Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā un, iespējams, pat profesionālo dienestu.
Interese par tālāku darbošanos Zemessardzē vai profesionālajā dienestā ir arī virsseržanta Andra Grīvanda vadītās nodaļas kursantiem. Kā atzīst virsseržants, dalība brīvprātīgo rezervistu kursa karavīru sagatavošanā viņam bijis gan profesionāls izaicinājums, gan patīkams pārsteigums.
Abi instruktori gan atzīst, lai arī kursanti pastāvīgi pieprasa jaunas zināšanas, pašreizējais trīs nedēļu kurss, lai arī ir piesātināts, pilnībā neļauj apgūt visas teorētiskās zināšanas praksē. Tomēr kursantu vēlme tās tālāk nostiprināt, dienot Zemessardzē, šo problēmu var risināt.
Kontroldarbs NBS Kājnieku skolai
Šogad brīvprātīgo rezervistu kurss bijis izaicinājums ne tikai pašiem kursantiem, bet arī par apmācībām atbildīgajai NBS Kājnieku skolai Alūksnē. Kopš Latvijā tika atcelts obligātais militārais dienests, tik liels apmācāmo skaits vienlaikus skolas teritorijā nekad nav atradies.
“Līdz šim te vienlaicīgi bijuši divi, varbūt trīs kursi, turklāt ne vienā infrastruktūrā. Tagad mums ir četri pilni kursi, un tas ir izaicinājums gan infrastruktūrai, gan loģistikai, gan instruktoriem. Ar tik lielu skaitu strādājuši sen nebijām,” saka rezervistu kursa priekšnieks seržants Kristaps Bantersons.
Taču piebilst - lai arī izaicinājumu ir daudz, Kājnieku skolas personālam kā jau kārtīgiem kājniekiem visi šķēršļi ir pārvarami, turklāt šā gada rezervistu apmācība ir labs treniņš nākamgad gaidāmajam valsts aizsardzības dienestam.
Vaicāts par šī gada brīvprātīgo rezervistu apmācību, kursa priekšnieks atzīst – izaicinājumus apmācību procesā sagādā savstarpējie kompromisu meklējumi. No vadības puses ir izpratne, ka cilvēkiem ir grūti atvēlēt apmācībām četras vai piecas atvaļinājuma nedēļas, tādēļ līdzšinējo apmācību ciklu nācies saīsināt, padarot kursu vēl piesātinātāku un intensīvāku.
Lai gan kursa instruktori ir pieredzējuši profesionāļi, īsais laiks rada izaicinājumus dažādu administratīvo lietu risināšanai. Taču par spīti lielajai slodzei kursantu apmācību kvalitāte nekādā ziņā netiek samazināta. Gluži pretēji – to papildina nesenā Ukrainas kara gūtā pieredze.
“Ja iepriekš tā sauktā “meža fāzē” bija vien pāris dienu gara, tagad mēs tai veltām nedēļu. Mēs aizvien vairāk laika veltām lauka kaujas iemaņām. Standarta apmācībai klāt nāk atbalsta ieroču – prettanku ieroču un ložmetēju - apmācības bloks, turklāt kursanti šo apmācību laikā arī šauj ar šiem ieročiem un ar īstu kaujas munīciju. Citiem vārdiem sakot, ir daudzas lietas, kas nākušas klāt, bet ņemts nost nekas netiek,” stāsta seržants K. Bantersons.
Vaicāts par rezervistu zināšanu kvalitāti, kursa priekšnieks atzīst, lai gan uz fronti šos cilvēkus sūtīt vēl nevarētu, dienestam teritoriālajās aizsardzības vienībās viņi ir gatavi. “Lai sagatavotu pilnvērtīgu karavīru, vajadzētu vēl dažas nedēļas, nostiprinot lauka kaujas prasmes. Taču jau tagad šie cilvēki gan morāli, gan fiziski būtu gatavi pildīt savu uzdevumu.”
Brīvprātīgo rezervistu kursa priekšnieks stāsta, ka Ukrainā teritoriālo aizsardzības vienību karavīriem, aizstāvot Kijivu, sākotnēji tika izdalīti ieroči, taču vairums šo cilvēku tos neprata lietot. “Bija nepieciešama apmācība. Ja mēs pa šo laiku kaut vai apmācām pilsoni prasmīgi un mērķtiecīgi lietot tos ieročus, kas NBS ir bruņojumā, šis cilvēks kara gadījumā jau ir uzskatāms par daļēji sagatavotu karavīru, kuram jau ir vieta noteiktās pozīcijās. Piemēram, es šādus cilvēkus droši liktu dažādu objektu sardzē,” viņš skaidro.
Turklāt šo trīs nedēļu laikā kursanti ir demonstrējuši apbrīnojamu centību un motivāciju. Ja kaut vai puse no viņiem savu tālāko dzīvi saistīs ar Zemessardzi vai profesionālo dienestu, Latvijas drošība no tā tikai iegūs.
