Arvien skaidrāk iezīmējas tendence, ka agresorvalsts savās vēl nesen teju iztukšotajās tehnikas glabāšanas bāzēs atkal sāk uzkrāt jaunizgatavotu vai modernizētu bruņutehniku. Tas var liecināt par divām savstarpēji pretrunīgām pieejām: atteikšanos no mūsdienu dronu karadarbības apstākļos morāli novecojušiem kaujas līdzekļiem vai, gluži pretēji, apzinātu tehnikas rezervju veidošanu, lai nākamā bruņotā konflikta gadījumā ātri apgādātu no jauna formētas vienības. Pie šādiem secinājumiem nonākuši Ukrainas militārie analītiķi, izvērtējot atklātajos avotos arvien uzskatāmāk redzamo okupantu tendenci atjaunot un uzkrāt kaujas tehniku, vēsta Ukrainas militārais medijs "Defence Express".
Vēl nesen cits Ukrainas militārais medijs "Militarnyi", atsaucoties uz platformā "X" publicētajiem atklāto avotu analītiķa (OSINT) Jompy datiem, norādīja, ka krievija atsākusi modernizētas un atjaunotas bruņutehnikas uzkrāšanu savās glabāšanas bāzēs, kuras vēl 2025. gada rudenī, saasinoties bruņutehnikas trūkumam krievijas armijā, bija gandrīz pilnībā iztukšotas.
Straujie tempi, kādos okupanti kaujās Ukrainā zaudēja tankus, kājnieku kaujas mašīnas, bruņutransportierus un cita veida smago tehniku, lika izmantot padomju laika rezerves, kaujā nosūtot pat tādus novecojušus modeļus kā Aukstā kara laika tankus T-62 un T-54/55.
Tagad Jompy, atsaucoties uz tehnikas glabāšanas bāzu satelītattēliem, vēsta, ka krievijas bruņotie spēki savās uzglabāšanas bāzēs sākuši koncentrēt salīdzinoši modernu kaujas tehniku, tostarp tankus T-90M un T-72B3, bruņutransportierus BTR-82A, kājnieku kaujas mašīnas BMP-3, desanta kaujas mašīnas BMD-4M, kāpurķēžu pašgājējhaubices 2S19 "Msta-S", kā arī riteņu pašgājējhaubices 2S44 "Giatsint-K".
Kā norāda "Defence Express" analītiķi, vērojot šo tendenci, rodas būtisks jautājums: kā interpretēt šo procesu?
Ukrainas Bezpilota sistēmu spēku 413. trieciena pulka karavīrs un militārais analītiķis Ivans Kiričevskis norāda, ka pat tad, ja Jompy sniegtā informācija ir patiesa, krievijas armija šāda veida bruņutehniku koncentrē tikai ierobežotā skaitā uzglabāšanas bāžu.
Piemēram, bāzēs Nr. 80 un Nr. 374 netālu no Somijas robežas tiek uzkrātas pašgājējartilērijas sistēmas 2S43 "Malva" un 2S44 "Giatsint-K". Savukārt bāzē Nr. 22 Arhangeļskas apgabalā atrodas tanki T-90M, bruņutransportieri BTR-82A un kājnieku kaujas mašīnas BMP-3, bet bāzē Nr. 6018 netālu no Centrālāzijas robežas tiek uzkrātas BMP-3M un BMD-4M kaujas mašīnas.
Šim vērtējumam daļēji piekrīt arī Ukrainas bruņutehnikas vēstures pētnieks Andrijs Tarasenko, kurš sarunā ar "Defence Express" apgalvo, ka krievijas armija, iespējams, sākusi samazināt savu bruņoto vienību skaitu.
Tomēr vēl 2025. gada rudenī aina izskatījās citādi. Pēc aizsardzības analītikas uzņēmuma "Janes" datiem, krievija pat formāli palielināja savu smago bruņoto vienību skaitu, lai gan ekspluatācijai pieejamo tanku T-72B3, T-80BV un T-90M skaits vienlaikus samazinājās.
Vienlaikus eksperti uzsver, ka, analizējot arvien izteiktāko tehnikas uzkrāšanas tendenci, jāņem vērā vēl kāds būtisks faktors. Šāda veida uzglabāšanas bāzes ir daļa no padomju militārā mantojuma, ko pēc PSRS sabrukuma pārņēma krievijas armija.
PSRS militārajā doktrīnā šādu, ar nepieciešamo kaujas tehniku aprīkotu noliktavu infrastruktūra bija nozīmīga mobilizācijas sistēmas sastāvdaļa. Tā paredzēja vairākus karaspēka gatavības līmeņus, un trešajā mobilizācijas posmā bija paredzēts aktivizēt tā dēvētās kadru divīzijas, kurām nepieciešamā tehnika jau iepriekš tika uzkrāta noliktavās.
Jau vēstīts, ka izgāžoties sākotnējam plānam par strauju Ukrainas iekarošanu un, cerot aizvien panākt uzvaru karā, agresorvalsts politiskā vadība krievijā pārgāja uz kara laika ekonomiku. Militārā rūpniecība tika pasludināta par absolūtu prioritāti gan valsts budžeta plānošanā, gan ekonomiskajā politikā, tai nodrošinot maksimāli plašu valsts atbalstu. Lai gan īstermiņā šāda pieeja ļāva okupantiem palielināt militārās rūpniecības ražošanas apjomus, arvien vairāk Rietumu ekonomistu un trimdā dzīvojošo krievu analītiķu brīdina, ka kara laika ekonomika ne tikai izsmeļ valsts finanšu resursus, bet arī būtiski deformē darba tirgu un kavē civilās ekonomikas attīstību. Turklāt krievijas ekonomika atrodas pastāvīgā starptautisko sankciju spiediena ietekmē, kas ne tikai apgrūtina jebkādu izaugsmi, bet rada arvien dziļāku budžeta deficītu kara tālākajai finansēšanai.
