Maskavā visnotaļ kaut kas nav kārtībā, kamēr pašā Krievijā nevis ir jautājums par to, vai tajā ir krīze, bet gan, cik smaga tā ir un vai ar to pietiek, lai tā satrauktu valsts diktatoru Vladimiru Putinu. Pamatojoties uz pašreizējiem pierādījumiem, būtu liels pārsteigums, ja viņš Krieviju vadītu līdz šī gada beigām, Ukrainas medijam “Kyiv Post” analizē ASV domnīcas “Atlantic Council” bijušais vecākais pētnieks Anders Aslunds.
Kad runa ir par Kremlī notiekošo, tad globālie mediji ir pilnībā pazuduši, jo tiem trūkst gan oficiālas informācijas, gan neformāla kontakta ar Krievijas lēmumu pieņēmējiem. Tāpēc šie mediji vai nu ziņo maz, vai neziņo neko. Tikmēr tabloīdi, piemēram, “New York Post”, “Daily Mirror” un “Daily Mail”, piedzīvo ziedu laikus, sniedzot saviem lasītājiem visas aizraujošās baumas un analīzi, ko patiesībā vajadzētu piedāvāt arī galvenajiem medijiem.
Tikmēr vecam kremlologam pašreizējie avoti piedāvā “zelta raktuves”. A. Aslundam raksta – viņam pašreizējā situācija atgādina vecos padomju laikus, kad kreisie Rietumu sovjetologi apgalvoja, ka mediji nedrīkst klausīties disidentos un bēgļos, jo ir neobjektīvi, bet jāturas pie oficiālas informācijas. Tiesa, nu tā sovjetologu paaudze beidzās līdz ar Padomju Savienību.
Tagad, tāpat kā toreiz, ir svarīgi paskatīties tuvāk un pievērst uzmanību jaunajiem signāliem.
Pirmais novērojums pašreizējā situācijā ir tāds, ka Kremlis noteikti sāk krist panikā, pēkšņi ieviešot staļinisku ārkārtēju patiesības cenzūru.
Un tad V. Putins, tāpat kā cars Nikolajs II un Ādolfs Hitlers, izlēma vadīt karu pats, demonstrējot savu nezināšanu militārajos jautājumos. Turklāt, kad viss izvērtās slikti, V. Putins vēl vairāk centralizēja savu varu, vēl vairāk saasinot esošās kļūdas.
Krievijas armijas iznīcināšana liecina par V. Putina autoritārās kleptokrātijas valdīšanu. Tā kā visi no augšas uz leju ir sekojuši viņa maksimālās korupcijas mantojumam, Krievijas armija ir izzagta tukša, ko izdarījuši visi – sākot no paša V. Putina un aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un beidzot ar ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju Jevgēnijam Prigožinu un “Rostec” izpilddirektoru Sergeju Čemezovu.
Turklāt V. Putins ne tikai neko daudz nesaprot, bet arī ir izolējis sevi ar diviem, A. Aslunda vārdiem sakot, stulbeņiem – Juriju Kovaļčuku, savu korumpēto draugu no Sanktpēterburgas un Nikolaju Patruševu, viņa galēji nacionālistiski noskaņoto padomnieku nacionālās drošības jomā. Jāatzīmē, ka ir maz padomdevēju, kuri būtu sliktāki par šiem.
Lai cik nekompetenta būtu Krievijas armija, dziļi sirdī tā saprot, ka V. Putins ir sācis neprātīgu iekarošanu. Kāds skaļš militārās opozīcijas pārstāvis reaģēja, aicinot veikt pilnīgu mobilizāciju, atzīstot, ka ar 200 000 karavīru nebija pietiekami un ka bija vajadzīgi vismaz 800 000 karavīru. Citi atzīmēja, ka karš kā tāds ir vienkārši nereāls.
V. Putina palīgi, kuri iepriekš šķita rāmi, piemēram, bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs un bijušais premjerministrs Sergejs Kirijnko, pēkšņi radikalizējās un pievienojās kara partijai, redzot to kā ceļu uz V. Putina sirdi. S. Kirijenko ir veiksmīgi nomainījis V. Putina bijušo Ukrainas amatpersonu Vladislavu Surkovu un vēlāko vicepremjeru Dmitriju Kozaku, kuri, starp citu, šobrīd ir pazuduši no sabiedrības redzesloka, uzņemoties atbildību par Krievijas okupētajām teritorijām Ukrainā.
Pēc ilgstošiem publiskas klusēšanas periodiem aizsardzības ministrs S. Šoigu un Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Valērijs Gerasimovs joprojām ir savā vietā, taču acīmredzami ir zaudējuši savu oficiālo nozīmi un, iespējams, V. Putina atzīšanu.
Ir daudz ziņu par augstāko karaspēka komandieru atlaišanu, tikmēr ukraiņi apgalvo, ka nogalinājuši ne mazāk kā 12 Krievijas ģenerāļus un 40 pulkvežus. Kremlis ir atlaidis vismaz divus augstākos armijas komandierus – Krievijas Melnās jūras flotes priekšnieku viceadmirāli Igoru Osipovu, no amata viņu atbrīvojot pēc flotes vadošā kuģa "Moskva" nogrimšanas, kā arī ģenerālleitnantu Serhiju Kiselu, elites 1. gvardes tanku armijas komandieri par neveiksmi, cenšoties ieņemt Harkivu.
Tāpat zināms, ka V. Putins baidās klātienē satikt savus tuvākos līdzdomātājus, taču, šķietami, ir apmierināts ar stjuartēm. Un tas nevar būt par Covid-19 dēļ, bet tas ir par V. Putina bailēm tikt noslepkavotam no viņa tuvāko domubiedru puses.
Šiem daudzajiem faktiem varam pievienot vēl spēcīgas baumas. Visizcilākie ir apgalvojumi, ka V. Putins slimo ar asins vēzi, ik dienas sazinās ar ārstiem un viņam tiks veikta liela operācija. Dažas publikācijas pat citē Parkinsona slimību un demenci. Tikmēr V. Putina vietu ieņems vēl trakāks Nikolajs Patruševs, bet juridiski tam vajadzētu būt premjerministram Mihailam Mišustinam.
Izcilie pētnieciskie žurnālisti Andrejs Soldatovs un Irina Borogana ziņoja par būtisku šķelšanos starp militārpersonām un piesardzīgo FSB ārlietu dienestu, kura vadītājs ģenerālpulkvedis Sergejs Beseda, kā ziņots, ir arestēts.