Kanādas vadītās NATO daudznacionālās brigādes attīstība Latvijā ir viens no nozīmīgākajiem sabiedroto kolektīvās aizsardzības soļiem pēdējo gadu laikā. Šajā procesā līdzās tehnikai, infrastruktūrai un politiskiem lēmumiem ir arī konkrēti cilvēki – karavīri, kuri izvēlējušies dienēt Latvijā. Viens no viņiem ir Kanādas bruņoto spēku štāba virsseržants (warrant officer (OR-7)) Džeimss Roberžs (James Roberge). Viņš ir rezervists no Ņūfaundlendas, kurš Latvijā pavadīja deviņarpus mēnešus. Aicinājām viņu uz interviju, lai uzzinātu par viņa pieredzi Latvijā, darbu un draudzību ar latviešiem un kā tas ir būt kanādietim izvietotam tik tālu no mājām un tik tuvu NATO robežai.
Kad Džeimss Roberžs 17 gadu vecumā iestājās Kanādas bruņotajos spēkos, viņš nedomāja, ka tas kļūs par viņa dzīves ceļu. “Es tikko biju pametis darbu kafejnīcā. Man tas nepatika, un es meklēju, ko darīt tālāk,” viņš atceras. “Iestājos armijā uz vasaru.”
Pirms dažiem gadiem “Facebook” viņam atgādināja par kādu vecu ierakstu: “Es pievienojos armijai uz vasaru.” Kāds draugs bija pievienojis komentāru: “Garākā vasara jebkad.” Tagad pagājuši jau 13 gadi.
Džeimss nāk no Ņūfaundlendas - Kanādas vistālāk austrumos esošā reģiona. “Ja paskatās uz Ziemeļameriku, pats austrumu punkts, tikai desmit minūšu braucienā no vietas, kur es piedzimu. Ja gribi lidot uz Īriju, tā ir tikai četru stundu attālumā.”
Viņš dienē rezervē. Kanādā tas nozīmē, ka karavīrs var apvienot civilo dzīvi ar militāro dienestu. “Rezervē tu vari būt pats sev karjeras menedžeris. Tu vari pieteikties misijām. Tu vari izvēlēties, kad tikt izvietots.”
Latvijā viņš ieradās uz deviņiem ar pusi mēnešiem. “Militārajā dienestā tu trenējies un trenējies. Bet, ja nekad neizmanto šo apmācību, kāda jēga? Šeit tam visam ir nozīme.”
“Latvija ir mūsu centrālais fokuss. Ja tu vēl neesi bijis Latvijā, pastāv liela iespēja, ka būsi.”
Kanādai ir arī citas starptautiskas operācijas — Ukrainas karavīru apmācības misija, operācijas Tuvajos Austrumos — taču tieši Latvija pēdējos gados kļuvusi par galveno Kanādas militāro ieguldījumu Eiropā.
Viņš to izjuta arī ikdienā. Rotācijas notiek nepārtraukti. Ierodas jauni komandieri, jauni karavīri, jaunas valstis brigādes sastāvā. Kaujas grupa kļūst par brigādi, komandvadība paplašinās. “Tu jūti, ka tas ir liels projekts. Ka tas ir kaut kas, kurā mūsu valdība nopietni iegulda.”
Džeimss dienēja “Task Force Latvia” štābā kā iesaistes (engagements) apakšvirsnieks. Tas nozīmē, ka viņš nav ierakumos vai poligonā ar taktiskām vienībām, bet viņa darbs ir veidot komunikāciju starp karavīriem, sabiedrību un Latvijas institūcijām.
“Mana loma ir panākt, lai Kanādas karavīri būtu integrēti Latvijas sabiedrībā. Organizēt tikšanās, palīdzēt ar augsta līmeņa vizītēm. Piemēram, jūsu aizsardzības ministra vizīti militārajā bāzē "Ceri",” viņš stāsta.
Džeimss īpaši izceļ sadarbību ar Latvijas karavīriem. Viņš piedalījās civilmilitārās sadarbības mācībās, tostarp “Natrix”, kur bija atbildīgs par vienu no bataljoniem Rīgā. Viņš tikās ar pašvaldības pārstāvjiem, kā arī ar Rīgas vicemēru, kurš vienlaikus ir arī zemessargs. “Man tas šķita ļoti interesanti — cilvēks, kurš ikdienā strādā pašvaldībā, bet krīzes gadījumā ir daļa no aizsardzības struktūras.”
Iespaidi par Latviju
“Vai jūs uzskatāt, ka latvieši ir rezervēti?” viņš intervijā jautā pretī.
Kad saņem apstiprinošu atbildi, viņš pasmaida: “Tātad tas nav tikai mans iespaids.”
Taču, tiklīdz latvietis tevi pieņem, viss mainās. “Kad kļūsti par draugu, viņi atveras pilnībā. Viņi atbalstīs tevi, kā vien spēs.”
Vislielākais piedzīvojums Latvijā bija Jāņu svinības Bauskas pusē.
“Es jautāju vismaz divdesmit cilvēkiem vai varam piedalīties viņu Jāņu svinībās? Visi teica: Mēs svinam ar ģimeni.” Galu galā kāda latviešu kolēģe Māra viņu uzaicināja uz ģimenes svinībām Bauskas pusē.
“Viņa atsūtīja GPS koordinātes. Mēs nobraucām no galvenā ceļa uz zemes ceļu, tad uz zāles taku, līdz nonācām pie vecas mājiņas.” Tur bija viss – siers, gaļa, dziesmas, ugunskurs līdz saullēktam.
“Es spēlēju kokli. Lēcu pāri ugunij. Ēdu tik daudz gaļas, ka nevaru noticēt. Tas nebija šovs tūristiem. Tas viss bija tik īsts,” viņš atminas ar smaidu sejā.
Darbs sabiedrības labā
Vairāk nekā pus gadu viņš kopā ar citiem Kanādas karavīriem katru nedēļu brīvprātīgi strādāja Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcas zupas virtuvē.
“Katru nedēļu mēs sūtām četrus karavīrus. Līdz šim tas kopā veido aptuveni 300 līdz 400 brīvprātīgā darba stundas.” Virtuvē palīdz aptuveni 60 līdz 90 sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem.
“Viņi nāk, pasaka "Good morning". Varbūt neko vairāk angliski nezina, bet viņi cenšas,” atzīt Džeimss.
Kanādas karavīri arī organizēja ziedojumu akciju un savāca 2000 eiro pārtikas iegādei zupas virtuvē. Papildus tam, izvietojuma laikā viņi devās uz dzīvnieku patversmi, kur palīdzēja vest pastaigā suņus. “Godīgi sakot, tas palīdz mums tikpat ļoti, cik suņiem.”
Viņš atzīst, ka prom būšana maksā. “Tu palaid garām dzimšanas dienas, ballītes. Mana 30 gadu dzimšanas diena bija Latvijā.”
Taču viņš to neuztver kā “izrautu dzīves posmu”. “Es sadalīju savu laiku mazos mērķos. Šonedēļ kino, nākamnedēļ izbrauciens uz Valmieru. Tā deviņi mēneši paskrien nemanot.”
Viņš izveidoja savu “Latvijas sarakstu”. Apmeklēja Rundāles pili, Okupācijas muzeju, bijušo VDK ēku, slepeno padomju bunkuru Līgatnē, apmeklēja Latvijas Nacionālo operu, piedalījās Rīgas maratonā, devās uz Alūksni, Daugavpili, Liepāju. Viņš gāja sēņot piecas stundas mežā ar latviešiem. “Es divas nedēļas ēdu gailenes katru dienu,” smejoties atceras Džeimss.
Viens no emocionālākajiem brīžiem bija Rīgas Hokeja kausa apbalvošanas ceremonija. “Bērni nāca klāt, spieda roku, salutēja. Vecāki nāca un pateicās par to, ka esam šeit.”
Džeimss ieradās laikā, kad Kanādas vadītais kaujas grupas formāts pārtapa brigādē. “Kad atbraucu, bija tikai runas. Tagad brigāde reāli eksistē un darbojas.”
Viņš uzsver infrastruktūras attīstību Ādažos un Sēlijā, jaunu ekipējumu, paplašinātu klātbūtni. “Ir iespaidīgi redzēt, kā Kanāda un Latvija strādā plecu pie pleca.”
Džeimss cer, ka brigādei nekad nebūs jāiesaistās reālā konfliktā. “Es ceru, ka nevajadzēs atgriezties. Bet, ja būs vajadzība — es gribētu.” Šī frāze atspoguļo NATO klātbūtnes būtību Latvijā: būt šeit, lai nekad nebūtu jāizmanto šī klātbūtne.
Kanādas karavīra Džeimsa stāsts nav tikai par dienestu. Tas ir stāsts par izvēli būt tur, kur tas ir svarīgi. Par spēju pielāgoties citai kultūrai. Par NATO, kas nav tikai tāla politika, bet reāli cilvēki, kas dzīvo, strādā un svin Jāņus kopā ar vietējām ģimenēm.
Un, iespējams, par to, ka dažas “vasaras” patiešām kļūst par dzīves ceļu.
