Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropas drošības vide ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. Karadarbības daba ir kļuvusi digitālāka un tehnoloģiski sarežģītāka, kas ļauj Krievijai īstenot hibrīdoperācijas arī ārpus frontes līnijām. Par to, kā šīs pārmaiņas ietekmē kara raksturu, kādu lomu tajā ieņem jaunās tehnoloģijas un cik gatava šodien ir Eiropa, sarunā ar Londonā bāzētā Karaliskā Apvienoto dienestu institūta (RUSI) sauszemes karadarbības pētnieku Džeku Votlingu, skaidroja portālam “Sargs.lv”.
Kaujas lauka caurspīdīgums un taktikas maiņa
Kopš 2022. gada kara sākuma Ukrainā karadarbība ir piedzīvojusi radikālas pārmaiņas. Tradicionālā “kara migla” jeb apzīmējums neziņai un neskaidrībai, kas agrāk valdīja kaujas laukā, kad komandieri redzēja tikai nelielu daļu no kopējās situācijas, ir gandrīz pilnībā izzudusi. Modernās novērošanas tehnoloģijas, satelīti, bezpilota lidaparāti un sensori padarījuši kaujas lauku daudz caurspīdīgāku.
Šīs pārmaiņa nozīmē, ka slēpšanās vairs nav galvenais izdzīvošanas nosacījums – daudz svarīgāka kļuvusi maldināšana un apzināta nepatiesas informācijas nodošana pretiniekam. Elektromagnētiskā telpa kļuvusi par vienu no galvenajiem kara laukiem. Tajā izšķiroša ir datu pārraides ātruma un drošības priekšrocība. “Uzvarēs tā puse, kas spēs ātrāk nodot un apstrādāt informāciju, un vienlaikus traucēs pretinieka spēju darīt to pašu,” skaidro Dž. Votlings.
Ja agrāk elektromagnētiskais starojums bija risks, jo atklāja pozīciju, tad tagad tas ir nepieciešams, lai koordinētu vienības. Taktiskā priekšrocība pāriet pie tiem, kas spēj veidot ātrākus un drošākus sakaru tīklus, paralēli attīstot pretizlūkošanu un radioelektronisko cīņu – spējas ne tikai apkopot informāciju, bet arī bloķēt pretinieka sensora tīklu.
Tālās darbības raķešu aizvien plašāka pieejamība un izmantošana nozīmē, ka liela vienību koncentrācija kļūst ievainojama un bīstama. Rezultātā spēki tiek izkliedēti, to apgāde kļūst sarežģītāka un uzbrukumu tempi samazinās. Tomēr kara pamatuzdevums, kas ir teritorijas kontrole, joprojām paliek kājnieku rokās. Pilsētvidē un blīvi apdzīvotās vietās karadarbība nav iespējama bez bruņota atbalsta, tāpēc tanki un kaujas mašīnas nezaudē nozīmi, bet maina formu, kļūstot vieglāki, modulārāki un vieglāk atjaunojami. “Ja agrāk tankam bija jāiztur viens vai divi prettanku triecieni, tad tagad jābūt gatavam, ka var sekot desmitiem trāpījumu,” uzsver pētnieks.
Jauno tehnoloģiju loma mūsdienu karadarbībā
Droni ir kļuvuši par modernās karadarbības simbolu, tomēr to loma bieži tiek pārvērtēta, aizmirstot par tradicionālajiem ieročiem. Dronu stiprās puses ir to precizitāte, kā arī salīdzinoši lētā cena, tomēr to triecienjauda ir ierobežota. Lielākā daļa mērķu uz kaujas lauka joprojām ir pārāk aizsargāti, lai tos varētu iznīcināt ar bezpilota triecieniem. Tāpat droni ir neaizsargāti pret radioelektronisko sakaru traucēšanu un arvien biežāk kļūst par mērķiem pret-dronu aizsardzības sistēmām.
“Bezpilota lidaparāti ir ļoti noderīgi – tie spēj novērot, atrast mērķus, trāpīt kustīgiem objektiem, bet tiem ir ierobežota kravnesība un zems kinētiskais efekts. Ir daudz mērķu, kurus droni vienkārši nespēj ietekmēt,” paskaidro Votlings. Šo iemeslu dēļ vismaz pagaidām bezpilota tehnoloģijas nevar aizstāt klasisko artilēriju, tankus vai kājnieku vienības.
To labi apliecina Ukrainas kara pieredze. “Droni ir noderīgi, taču tie nav risinājums visām problēmām. Arī vismodernākie bezpilota lidaparāti nevar iznīcināt vairākumu mērķu. Tieši tādēļ viss ir atkarīgs no ieroču kombinācijas – no tā, kā dažādi ieroču veidi tiek izmantoti kopā,” norāda Džeks Votlings. Kā pozitīvu piemēru viņš min Izraēlu, kur droni darbojas sinerģijā ar artilēriju, aviāciju un bruņutehniku, radot vienotu, savstarpēji papildinošu sistēmu.
Līdz ar to bruņutehnikai joprojām ir neatņemama vieta modernajā karadarbībā. Tā nodrošina mobilitāti, uguns atbalstu un ekipāžas drošību. Mūsdienu tankiem tiek izvirzītas jaunas prasības – tie kļūst modulāri, vieglāk remontējami un piemēroti ilgstošai cīņai intensīvas apšaudes apstākļos. Pētnieks uzsver, ka nākotnē bruņutehnikas nozīme pat pieaugs, taču tās pielietojums būs citāds – nevis masveida frontāls uzbrukums, bet mērķtiecīga, ātra kustība, kur galvenais ir apvienot uguni, aizsardzību un mobilitāti.
Krievijas hibrīddraudi un Eiropas aizsardzības spējas
Krievijas un Eiropas attiecības arvien vairāk līdzinās tā dēvētajā “pelēkajai zonai”, kas ir posms starp miera un kara stāvokli. Krievija un tās satelītvalsts Baltkrievija pret Eiropu izvērš mākslīgi radītu migrācijas krīzi, dezinformācijas kampaņas, sabotāžu, kiberuzbrukumus un psiholoģiskas operācijas. Šādu darbību mērķis ir radīt politisku spriedzi un šaubas par NATO un Eiropas Savienības spēju reaģēt. “Krievija rada problēmas, kas ir politiski jūtīgas, piemēram, migrācijas spiedienu, un tad izmanto tās, lai šķeltu sabiedrību un vājinātu uzticību valdībai,” portālam “Sargs.lv” paskaidro pētnieks.
Tāpat Krievija veic simboliskus spēka demonstrējumus, piemēram, militāros lidojumus NATO valstu gaisa telpā, uzbrukumus infrastruktūrai vai cita veida sabotāžas aktus. Tie tiek veidoti tā, lai radītu iespaidu, ka Rietumi baidās reaģēt. Šīs darbības ir daļa no ilgtermiņa stratēģijas, kuras mērķis ir radīt sabiedrībā sajūtu, ka NATO alianse ir vāja vai neizlēmīga.
Šādi draudi ir grūti novēršami ar klasisku militāru atturēšanu. Nepieciešama agrīna atklāšana, labāka informācijas apmaiņa un mērķtiecīga pretizlūkošana. Eiropas valstīm joprojām trūkst kopēju mehānismu, lai koordinētu šādu draudu novēršanu, un normatīvie ierobežojumi bieži kavē izlūkdatu apmaiņu. Tomēr pieredze cīņā ar terorismu pierāda, ka uzlabojumi ir iespējami.
Baltijas valstis un Polija īsteno tā dēvēto “Austrumu vairoga” projektu – nocietinātu aizsardzības līniju gar robežu ar Krieviju un Baltkrieviju. Tomēr, kā uzsver militārais eksperts, šķēršļi ir efektīvi tikai tad, ja tos pavada pietiekams uguns atbalsts un spēja ātri reaģēt.
Kā pozitīva iezīme tiek vērtēta Eiropas aizsardzības rūpniecības atdzimšana, taču tai pat laikā tā piedzīvo arī izaicinājumus. Rūpniecības procesus kavē izejvielu trūkums un sarežģītas iepirkumu procedūras. Pieaugot pieprasījumam, cenas aug, taču apjomi būtiski nemainās. Lai to mainītu, jāiegulda otrā un trešā līmeņa piegādātāju attīstībā, jāapmāca jauni speciālisti un jāsamazina birokrātija. Tas prasa laiku, un pētnieks atzīst, ka Eiropa šo procesu sākusi novēloti.
Pieskaroties kodoldrošības tematikai, Dž. Votlings uzsver, ka lielākajai daļai Eiropas valstu trūkst ne tikai finanšu un resursu, bet arī kompetences, lai uzturētu savus kodolieročus. Ja samazinātos uzticība ASV kodolatturēšanai, Eiropa būtu spiesta paļauties uz Franciju vai Lielbritāniju. “Neviena valsts neļaus, lai par kodolieroču izmantošanu lemtu Eiropas Savienība. Lēmums vienmēr paliks tās valsts valdības rokās, kurai šie ieroči pieder,” viņš piebilst. Šī iemesla dēļ kopēja Eiropas kodolpolitika pagaidām šķiet maz ticama.
