CEPA eksperti: Krievijas un Ukrainas kara iznākums noteiks turpmāko drošības stabilitāti Eiropā

Iepriekšējās Rietumu atturēšanas politikas izgāšanās Ukrainā šobrīd met ēnu pār Eiropas drošības arhitektūru, kamēr Krievijas iebrukuma Ukrainā galīgais iznākums noteiks pašas Eiropas drošības nākotni. Jebkurš kara iznākums Ukrainā, kas ļautu Krievijai saglabāt spējas uzsākt jaunu agresiju, būs pamats nākamajam Krievijas sāktajam militārajam iebrukumam citā valstī. Eksperti arī norāda, ka Ukrainas un Krievijas kara iznākums noteiks arī Alianses nākotnes vienotību, veidojot Eiropas kontinenta aizsardzību, atturēšanu un noturību nākamajām desmitgadēm. Šī iemesla dēļ Rietumvalstīm pārskatāmā nākotnē jāpanāk Ukrainas uzvara. Jo drīzāka Ukraina uzvarētu, jo mazāks risks būtu NATO saskarties ar lielāku iekšējo sašķeltību.

Šī brīža aptuvenā alianses sabiedroto vienošanās par to vēlamo Ukrainas kara iznākumu paredz nodrošināt Ukrainas militāru un politisku uzvaru, kas nedotu nākotnē Kremlim iespēju uzsākt vēl vienu karu. NATO iekšienē valda vienprātība par nepieciešamību atjaunot Ukrainas teritoriālo integritāti, kā arī sniegt tai drošības garantijas, kurām pēcāk sekotu dalības piešķiršana NATO un Eiropas Savienībā (ES).

Pētnieki norāda, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā ir prasījis ne vien lielus finansiālos un bruņojuma resursus, bet arī dārgi izmaksājis globālās diplomātijas kontekstā. Īpaši liela robežšķirtne parādījusies tā sauktajos “Globālajos Dienvidos”. Tur esošās valstis, tostarp dažu pasaules lielāko demokrātiju, piemēram, Brazīlijas, Indijas, Indonēzijas, Nigērijas un Dienvidāfrikas politiskā vadība tikpat kā neinteresētas par Krievijas agresiju pret Ukrainu. CEPA publikācijas autori norādīja, ka šāds pavērsiens ir bijis nepatīkams pārsteigums pašai Ukrainai, kura cerēja, ka ar cīņu pret imperiālistiskajiem Krievijas tīkojumiem, tā spēs iedvesmot valstis, kas pašas reiz piedzīvojušas Eiropas koloniālismu.

Šāda diplomātiskā aina Kremļa propagandai ļauj atspēkot Rietumvalstu centienus izolēt Krieviju. Tomēr šie Krievijas “draugi” nav spējīgi radīt ilgstošas alianses. Krievija var paļauties uz palīdzību sankciju apiešanā no tādām valstīm kā Venecuēla, kurai ir visai spēcīgi tirdzniecības sakari tā sauktajos “Globālajos Dienvidos”. Šobrīd Krievija uz stingru komerciālo pamatu bāzes ir saņēmusi Irānas bezpilota lidaparātus. Tomēr neviena Āfrikas, Āzijas vai Latīņamerikas valsts, kurām ir spēcīgas politiskās saites ar Krieviju, agresorvalstij nav sniegušas būtisku militāro palīdzību, kādu Ukrainai snieguši Rietumu sabiedrotie.

Ukraina un tās atbalstītāji cer, ka militārie panākumi kaujas laukā piespiedīs novājināto Krieviju sēsties pie sarunu galda. Tomēr sarunās CEPA pētniekiem trīs aptaujātās NATO amatpersonas norādīja, ka NATO vajadzētu izmantot Ukrainas dalību aliansē, lai piespiestu Krieviju izbeigt karu un nodrošinātu Ukrainai drošību caur kolektīvo atturēšanu.

Raksta autori ierosina, ka, abu pušu militāro izsīkumu kaujas laukā varētu pārvērst par pagaidu pamieru pēc kura, gaidot Ukrainas uzņemšanu NATO, 2024. gada NATO samitā Vašingtonā varētu tikt piedāvātās divpusējās drošības garantijas Ukrainai no galveno sabiedroto (ASV, Apvienotās Karalistes, Francijas, Vācijas, Polijas un Itālijas) puses.

Vienlaikus jebkurš šāds darījums būtu saistīts ar sāpīgiem kompromisiem visām iesaistītajām pusēm. Krievijai būtu jāsamierinās ar turpmāku alianses paplašināšanos, ko tā raksturo kā milzīgu savu drošības interešu pārkāpšanu. Savukārt Ukrainai būtu jāsamierinās ar to, ka tā centīsies atgūt Krievijas okupētās teritorijas ar diplomātiskiem un politiskiem, ne militāriem līdzekļiem. Rietumiem būtu jāsamierinās ar to, ka tie ir tieši un neatgriezeniski iesaistīti Ukrainas drošībā un aizsardzībā, taču viņu ticībai savas atturēšanas spējā būtu jāatsver bailes no eskalācijas ar Krieviju.

Rietumu lielākais ieguvums no Krievijas iebrukuma Ukrainā ir kolektīvās izpratnes maiņa. Pastāv vienprātība par to, ka vairs nepastāv iespējamības atgriezties pie “ierastā biznesa” ar Krieviju nedz īstermiņā, nedz vidējā termiņā. Tas nevar notikt arī tad, ja Krievijas diktators Vladimirs Putins vairs nav Kremlī. Vienlaikus šī izpratnes maiņa pagaidām nav nostiprinājusies un tā nav pastāvīga. Kara laikā ir redzamas šķelšanās valstu iekšienē un starp tām. Joprojām kopēji nav izvirzīts reālistisks un visaptverošs novērtējums par Krievijas radītajiem draudiem NATO. Lielākais jautājums ir par laika grafiku, kurā Krievija var atjaunot savas militārās spējas, tiklīdz karadarbība Ukrainā būs beigusies. Tas primāri rada draudus kā Ukrainai, tā arī citām Krievijas kaimiņvalstīm Kaukāzā, Vidusāzijā vai Baltijas jūras reģionā.