Krievijas diktators Vladimirs Putins ar savu iebrukumu Ukrainā ir “uzlicis lielas likmes”, un nu viņš ir “spēlmaņa” dilemmas priekšā. Iekšzemes atbalsts, kas pašlaik ir augstā līmenī, drīz samazināsies, tāpat kā viņa iespējas, raksta Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) analītiķe Ksenija Kirillova, kura fokusējas uz Krievijas sabiedrības, mentalitātes, propagandas un ārpolitikas pētniecību.
Atbalsts Krievijas diktatoram V. Putinam un viņa izraisītajam pilna mēroga karam pret Ukrainu, pēc socioloģijas datiem, joprojām ir diezgan augsts. Ja var ticēt Krievijas valdības atbalstošajiem socioloģiskajiem centriem, viņa atbalsta reitingi pēdējā laikā ir palielinājušies par dažiem procentpunktiem. Tiesa, Kremlim nepietiek resursu, lai uzturētu tik augstus reitingus.
Neatkarīgie sociologi ir vienisprātis, ka vismaz divas trešdaļas, pēc dažiem avotiem, pat trīs ceturtdaļas Krievijas iedzīvotāju atbalsta karu. Vienlaikus gan daži eksperti brīdina, ka šie dati nevar būt pilnīgi ticami, jo cilvēki baidās pateikt, ko domā, baidoties no kriminālvajāšana.
Tajā pašā laikā V. Putina resursi, lai nostiprinātu savu varu, arvien sarūk. Tradicionāli līdzeklis krievu saliedēšanai ap nacionālo līderi ir bijis ārēju draudu idejas nostiprināšana, tas ir – pastāvīgas sajūtas radīšana, ka Krieviju ieskauj ienaidnieki. Tieši šo propagandas naratīvu varas iestādes ir veiksmīgi izmantojušas vismaz pēdējos astoņus gadus, kopš V. Putins uzsāka savu pirmo agresijas karu pret Ukrainu. Pat sešus mēnešus pirms otrā iebrukuma 83% valsts iedzīvotāju uzskatīja, ka Krieviju ieskauj ienaidnieki, liecina “Levadas” centra dati.
Tomēr šķietamo ārējo ienaidnieku uzburšana rada pasīvu, nevis aktīvu atbalstu Krievijas diktatoram. Cilvēki, kuri uzskatīja, ka Krievijai draud ārvalstu spēku uzbrukums, īsti nevēlējās protestēt pret valdību. Daudzi V. Putinu arī neuztvēra par ideālo līderi, taču uzskatīja viņu par mazāko no diviem ļaunumiem. Šāda pieeja tika novērota gan pirms 2014. gada, gan nesen no 2018. gada līdz 2021. gadam. Tomēr tas nerada vēlmi uzsākt svešus karus un nest upurus, tostarp lielu dzīves līmeņa kritumu un viņu dēlu nāvi vai izkropļošanu.
Ņemot to visu vērā, Kremlim ir vajadzīgas militāras uzvaras, pirms paša propagandas pretrunas kļūst acīmredzamas. CEPA jau iepriekš analizējis – Krievijas propaganda izmantojusi divus pretrunīgus naratīvus. No vienas puses, tā mēģina pierādīt, ka karš Ukrainā bija piespiedu solis un "mieru mīlošajai" Krievijai vienkārši nebija citas izvēles. No otras puses, propaganda neslēpa, ka Krievijas sākotnējais mērķis bija sagraut pastāvošo pasaules kārtību.
Lielākā daļa krievu šīs pretrunas nepārdomā. Tomēr Kremlim paliek arvien mazāk resursu, lai uzturētu tautas pārliecību par spēcīgu Krieviju, kas spēj sevi aizstāvēt un piespiest Rietumus to cienīt. Ukrainas “zibenskara” neveiksme V. Putinam atstāj vien dažas nozīmīgas militāras uzvaras, ko piedāvāt saviem vēlētājiem. Galu galā 20 lielākās Ukrainas pilsētas joprojām ir valdības rokās.
Otrs variants būtu apspēlēt anti-oligarhu noskaņojumu, kas Krievijā valdīja ilgi pirms kara sākuma. Tagad Krievijā tiek aktīvi apspriests temats par represijām pret tā dēvētajiem “sistēmiskajiem liberāļiem”. Propagandisti arī apgalvo, ka Krievijas valdībā ir grupējums, kas veido tā saukto “sesto kolonnu” – slēptos nodevējus, kuri visus šos gadus strādājuši Rietumu labā. Šajā iedomātajā situācijā karš ir vienīgais veids, kā mainīt Krievijas ekonomisko situāciju un beidzot atrisināt “varas nodevēju” problēmu.
Kremļa diktatora politikas skapis nebūt nav pilns. Uzspēlējis karu, kuram viņš visnotaļ gatavojās slikti, V. Putinam, šķietami, nav citu iespēju kā iedzīvotāju mobilizācija — izņemot iespējamu kodolieroču vai citu masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu.
Šajā brīdī V. Putinam un Krievijai būs daudz nopietnākas problēmas nekā vien prezidenta reitings.
