Aktuāli

Baltkrievijas robežkrīze: Lukašenko cilvēku ciešanas izmanto kā ieroci

Viedoklis
Sargs.lv/Atlantic Council
Polija
Foto: Migranti pie Baltkrievijas-Polijas robežas. Foto: EPA/Scanpix

Sev ierastā veidā, izmantojot agresiju, Baltkrievijas autoritārais vadītājs Aleksandrs Lukašenko pastiprinājis uzbrukumus Polijai un Eiropas Savienībai kopumā,  piespiežot migrantus no Irākas, Sīrijas un citām Tuvo Austrumu valstīm nelegāli šķērsot ES austrumu robežu. Kā norāda domnīcas “Atlantic Council” eksperti, ar šo migrācijas krīzi Lukašenko mērķis ir iekšēji polarizēt Poliju un sašķelt ES. Iespējams, viņš tiešām tic, ka tas viņam dos varas sviras, lai panāktu, ka ES un Polija atsakās no atbalsta Baltkrievijas demokrātijas kustībai, apmaiņā pret to viņiem tiks aiztaupīts haoss, ko rada masveida migrācija no Tuvajiem Austrumiem.

Jau 8. novembrī tika novērots, ka Minskas režīms uz Polijas robežu atved cilvēkus un mudina viņus steigties pāri robežai. Lai sargātu savas valsts un visas ES ārējo robežu, Polijas varas iestādes pierobežā izvietoja apjomīgus spēkus – robežsargus, policijas spēkus, kas specializējas pūļa kontrolē, Nacionālo gvardi un pat atsevišķas militārās vienības. Vienlaicīgi sociālajos medijos izplatījās videomateriāli, kuros gandrīz reālajā laikā bija redzams pie robežas notiekošais haoss un konfrontācija, raisot bailes par šo migrantu drošību Austrumeiropas mežos.

Domnīcas “Atlantic Council” eksperti norāda – nav grūti saprast, kāpēc Lukašenko tā rīkojas. Polija, tāpat kā Lietuva, līdz šim aktīvi atbalstījusi Baltkrievijas demokrātijas kustību. Abas valstis patvērumu devušas un pie sevis uzņēmušas ne vienu vien Baltkrievijas politisko trimdinieku, tostarp Svjatlanas Cihanouskas vadītās opozīcijas līderus. Daudzi baltkrievi un poļi ir salīdzinājuši Baltkrievijas demokrātijas kustību ar Polijas Solidaritāti, kas cieta gadiem ilgas represijas pēc 1981. gada, bet galu galā uzvarēja vēlēšanās un vadīja Poliju pēc 1989. gada.

Turklāt poļi un lietuvieši ir izcēluši seno daudznacionālo Polijas un Lietuvas Sadraudzības valsti, kurā ietilpa arī tagadējā Baltkrievija, kā precedentu Baltkrievijas demokrātiskai nākotnei ar Eiropu, nevis Kremļa pakļautībā. Polijas prezidents savulaik pat ir uzrunājis baltkrievu tautu baltkrievu valodā. Lai arī Polijai ir pašai savs “iekšējais stress” un izaicinājumi, taču tās Baltkrievijas politika atspoguļo joprojām spēcīgo demokrātijas virzienu nacionālajā politikā, īpaši attiecībā uz Polijas austrumu kaimiņiem un Krieviju.

Protams, ka Lukašenko šādas darbības no poļu puses ienīst un uzskata, ka tās apdraud viņa paša režīmu. Viņa brutalitātei, īpaši pret saviem pilsoņiem, atbilst viņa “putiniskajam cinismam”. Spiežot Tuvo Austrumu migrantus pret ES robežu, viņš cenšas radīt lokālu haosu un bažas par kārtējo nekontrolētas masveida migrācijas viļņa ienākšanu ES. Šis temats jau iepriekš ir izrādījies politiski šķeļošs Eiropā un ir veicinājis natīvisma politiskās kustības visā kontinentā, tostarp Polijā.

Izraisot migrācijas krīzi, kas faktiski ir hibrīduzbrukums, Lukašenko mērķis ir iekšēji polarizēt Poliju un sašķelt ES. Iespējams, viņš tiešām tic, ka tas viņam dos varas sviras, lai panāktu, ka ES un Polija atsakās no atbalsta Baltkrievijas demokrātijas kustībai, apmaiņā pret to viņiem tiks aiztaupīts haoss, ko rada masveida nelegālā migrācija no Tuvajiem Austrumiem.

Jaunākie preses ziņojumi liecina, ka Lukašenko Minskā ieved arvien vairāk iespējamo Tuvo Austrumu migrantu, lai šo migrācijas spiedienu pret ES pastiprinātu. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs tikmēr rosinājis ES reaģēt uz krīzi tādā pašā veidā, kā tā savulaik risināja līdzīgu migrācijas krīzi Turcijā, proti, finansējot Baltkrieviju problēmas risināšanai. Izņemot troļļošanu, Kremļa aprēķins šajā situācijā varētu paredzēt izmantot migrācijas jautājumu, lai piespiestu ES mazināt spiedienu uz Lukašenko režīmu, kā arī likt Eiropai kļūt par Lukašenko režīma finanšu stabilizācijas avotu.

Taču nevar izslēgt arī drūmāku neseno notikumu interpretāciju. Pirms dažām dienām Polijas robežpatruļa “uzdūrās” kādam krievvalodīgajiem, domājams, baltkrievu “mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, kas Polijas teritorijā iegāja ar ieročiem. Tajā pašā laikā Krievija atkal sāk savilkt spēkus uz robežas ar Ukrainu.

Putins turpina izdarīt arvien lielāku militāro spiedienu uz Rietumiem. Tiešā veidā tas notiek pret Ukrainu un netieši – caur Lukašenko pret Poliju. Otrā, iespējams, vairāk ir spiediena taktika, nevis nopietni militāri draudi. Tomēr šie notikumi norāda uz vēl vienu eskalāciju Krievijas hibrīdkonfliktā ar Rietumiem, kam ir politiskā, enerģētiskā, drošības un informatīvā dimensija.

Maskava un Minska šajā brīdī var sajusties neaizsargātas, jo Varšava un Brisele pēdējā laikā strīdas par dažādiem jautājumiem, piemēram, ES tiesību pārākumu un Polijas tiesu neatkarību. Polija ir arī cīnījusies ar Vāciju par nepārdomāto gāzesvadu “Nord Stream 2”, kas, šķiet, ir noderīgs ieguvums Putina centienos izmantot enerģiju kā politisku ieroci.

Tikmēr Polijas valdošā partija bija uzsākusi cīņu ar ASV par plašsaziņas līdzekļu brīvībām, virzot mediju likumu, kas vērsts pret valsts lielāko neatkarīgo televīzijas tīklu “TVN” un, iespējams, liekot tā īpašniekiem ASV pārdot savas akcijas. Par laimi, šis mediju likums tika apturēts, kad Polijas prezidents draudēja tam uzlikt veto vārda brīvības un uzņēmējdarbības ierobežošanas apsvērumu dēļ.

Lukašenko, iespējams, uzskatīja, ka Polija ir pietiekami izolēta Eiropā, kā arī no ASV prezidenta Dž. Baidena administrācijas, lai viņam izdotos pamudināt Polijas valdību atteikties no atbalsta Baltkrievijas demokrātijas kustībai, baidoties, ka citādi tās robežu gāzīs apkārt daudz musulmaņu. Tādu aprēķinu varēja plānot Putins, kurš ir Lukašenko galvenais atbalstītājs.

Tāpēc Eiropai un ASV ir jāpierāda, ka Lukašenko kļūdās savā ciniskajā vērtējumā. Lai arī kādas būtu Briseles un Vašingtonas bažas par dažiem Polijas valdības politikas aspektiem, Lukašenko iesaistās hibrīdas agresijas aktā un izmanto nemilitārus līdzekļus, lai uzbruktu ES robežām. Viņš izmanto cilvēku postu un, iespējams, iesaistās cilvēku tirdzniecībā, un Lukašenko uzbrūk tieši Polijai, jo tā atbalsta Baltkrievijas demokrātisko un eiropeisko nākotni.

Tāpēc “Atlantic Council” pētnieki uzskata – par spīti dažādām iespējamām nesaskaņām ASV, Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes starpā, visām trim pusēm šobrīd ir jāizrāda stingra solidaritāte ar Poliju un jābūt gatavām nepieciešamības gadījumā demonstrēt līdzīgu vienotu nostāju attiecībā arī pret Lietuvu un citām valstīm, kuras Minskas režīms varētu apdraudēt.

Vienlaicīgi ASV un ES būtu arī jāveic humānās palīdzības pasākumi, lai aizsargātu vīriešus, sievietes un bērnus no Tuvajiem Austrumiem, kuri nonākuši šajā bīstamajā ģeopolitiskajā konfrontācijā, un pašlaik dzīvo mežā laikā, kad temperatūra krītas un tuvojas ziema.

Dalies ar šo ziņu