Ko starptautisks pētījums atklāj par Baltijas jūras reģiona pilsētu iedzīvotāju gatavību krīzēm?

Pētījuma kvantitatīvais pamats ir 2025. gada aprīlī un maijā veikta reprezentatīva tiešsaistes aptauja ar vairāk nekā 5000 respondentu, tostarp 1004 no tiem Rīgā. Papildus tika veiktas 12 ekspertu intervijas un analizētas pašvaldību pieejas, balstoties uz kurām izstrādātas arī rīcībpolitikas plānošanas vadlīnijas “Baltijas indivīdu krīzes gatavības barometrs”. Pētījuma rezultāti tika prezentēti LU Zinātņu mājā 24. februārī diskusijā par Baltijas jūras reģiona noturību 2025.–2028. gadam, uzsverot tieši sabiedrības noturību kā vienu no reģiona drošības pamatelementiem.

Drošības sajūta - augsta, bet vai risku apzināšanās ir pietiekama?

Pētījuma dati rāda, ka Rīgā drošības sajūta ir ļoti augsta. 90% iedzīvotāju jūtas droši savā apkaimē, 82% uzskata Rīgu par drošu pilsētu, bet 79% - Latviju kopumā par drošu valsti. Līdzīgas vai pat vēl augstākas drošības izjūtas vērojamas Tallinā un Viļņā. Tomēr šī drošības sajūta pastāv līdzās salīdzinoši zemai personīgā riska uztverei - tikai 28% rīdzinieku uzskata, ka nākamo desmit gadu laikā varētu notikt liela mēroga krīze, uz kuru viņiem pašiem būs jāreaģē.

Image

Šī pretruna starp augsto drošības sajūtu un zemo gatavību ir viens no centrālajiem pētījuma secinājumiem.

Lielākie draudi caur sabiedrības acīm

Rīgas iedzīvotāju vērtējumā par nozīmīgākajiem draudiem atzīti ekonomiskie un infrastruktūras riski. 58% kā būtisku draudu min Latvijas ekonomisko situāciju, 57% - kritisko piegāžu traucējumus, piemēram, elektrības vai ūdens padeves pārtraukumus, 56% - militāru uzbrukumu Latvijai, bet 54% - dezinformācijas izplatīšanos.

Gandrīz puse respondentu augstu novērtē arī ķīmisko, bioloģisko vai kodolmateriālu izmantošanas risku. Salīdzinājumā ar Helsinkiem un Vācijas pilsētām Baltijas galvaspilsētās militāro un ģeopolitisko draudu uztvere ir izteiktāka.

Image

Tomēr būtisks jautājums ir tas, vai šī draudu apzināšanās pārtop praktiskā rīcībā. Dati liecina, ka ne vienmēr. Lai gan liela daļa iedzīvotāju uzskata, ka regulāras sarunas ģimenē par rīcību krīzes situācijā ir svarīgas, tikai 16% rīdzinieku jūtas adekvāti sagatavoti ārkārtas situācijām. Tas ir zemākais rādītājs starp visām aptaujātajām pilsētām.

Pētījums atklāj arī būtiskas dzimumu atšķirības risku uztverē un gatavībā.

Tas nozīmē, ka gatavība krīzēm nav tikai tehnisks vai materiāls jautājums, bet arī psiholoģisks un sociāls. Pētījums rāda, ka viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nav sagatavojušies, ir tieši psiholoģiskā nevēlēšanās domāt par iespējamiem katastrofu scenārijiem. Šis aspekts prasa īpaši mērķētas komunikācijas stratēģijas.

72 stundu pašnoturība - princips pret realitāti

Eiropas Savienības līmenī arvien vairāk tiek uzsvērts 72 stundu pašnoturības princips, kas paredz, ka iedzīvotājiem jāspēj trīs dienas nodrošināt sevi bez ārējas palīdzības.

Tomēr realitāte rāda, ka šis princips vēl nav iedzīvojies sabiedrības ikdienas praksē. Rīgā 27% iedzīvotāju nav nekādu dzeramā ūdens rezervju, bet tikai 9% spētu nodrošināt ūdeni nedēļai vai ilgāk. Ar pārtikas krājumiem situācija ir nedaudz labāka - 44% norāda, ka pārtikas pietiktu nedēļai, taču tas joprojām nozīmē, ka vairāk nekā puse mājsaimniecību nav pilnvērtīgi sagatavotas ilgstošākām krīzēm. Gandrīz piektajai daļai nav nekādu skaidras naudas rezervju, kas varētu būt kritiski situācijās, kad digitālie maksājumi nav pieejami.

Īpaši satraucoši ir dati par praktiskām zināšanām. Rīgā tikai 14% iedzīvotāju zina, kur atrodas tuvākā patvertne. Mazāk nekā puse zina, kā rīkoties, dzirdot trauksmes sirēnas. Turklāt tikai 29% zina, kurp doties, ja nepieciešams steidzami pamest mājas. Šie rādītāji liecina par būtisku informācijas trūkumu un nepietiekamu sabiedrības iesaisti civilās aizsardzības jautājumos.

Image

Paradoksāli, ka radio tiek atzīts par vienu no uzticamākajiem informācijas kanāliem ārkārtas situācijās, taču tikai 28% rīdzinieku mājās ir ar baterijām darbināms radio. Tas nozīmē, ka potenciālas elektroapgādes pārtraukuma gadījumā daudzi iedzīvotāji paliktu bez piekļuves oficiālai informācijai.

Rīcībpolitikas ieteikumi: no informēšanas līdz kopienu stiprināšanai

Balstoties uz aptaujas datiem un ekspertu intervijām, ir izstrādātas rīcībpolitikas vadlīnijās, kurās uzsvērta nepieciešamība pēc sistemātiskas un mērķētas sabiedrības informēšanas. Viens no galvenajiem ieteikumiem ir attīstīt daudzkanālu krīzes komunikācijas sistēmu, kas ņem vērā dažādu sabiedrības grupu mediju lietošanas paradumus. Tas nozīmē ne tikai tradicionālos medijus un sirēnas, bet arī mobilos paziņojumus, kopienu līmeņa informēšanu un regulāras praktiskas mācības.

Tāpat ieteikts stiprināt vietējās kopienas un daudzdzīvokļu māju iniciatīvas, veidojot kopīgas rezerves un savstarpējas palīdzības mehānismus. Īpaša uzmanība jāpievērš patvertņu infrastruktūras attīstībai un skaidrai, publiski pieejamai informācijai par to atrašanās vietām. Vadlīnijas arī uzsver nepieciešamību integrēt dzimumu perspektīvu civilās aizsardzības politikā, lai komunikācija un atbalsta mehānismi būtu pielāgoti dažādām sabiedrības grupām.

Svarīgs ieteikums ir arī regulāras mācības skolās un darba vietās, lai 72 stundu princips kļūtu par praktisku normu, nevis teorētisku ieteikumu. Tas ietver skaidrus rīcības plānus sakaru pārtraukumu gadījumā, vienotu ģimenes tikšanās vietu noteikšanu un minimālo rezervju standarta definēšanu mājsaimniecībām.

Noslēgumā pētnieki uzsver, ka civilā gatavība nav tikai individuāla izvēle - tā ir kolektīvas drošības sastāvdaļa. Sabiedrības noturība sākas ar informētību, taču tā nostiprinās tikai tad, kad zināšanas pārtop rīcībā.