Katrs ierocis vēsta par sava laika modernākajām tehnoloģijām, un jebkurš priekšmets stāsta daudz vairāk, nekā rakstīts tekstā. Tā saka Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš, “Sargs.lv” komandu iepazīstinot ar krājumu, kas glabā vairāk nekā 1000 ieroču un 10 000 ar tiem saistītu priekšmetu vēstures liecību no 15. līdz 20. gadsimtam. Daļa ieroču, īpaši senākie, veidoti no dažādiem materiāliem – koka, metāla un arī kaula, tāpēc to uzturēšana prasa īpašas rūpes.
Latvijas Kara muzeja ieroču krājums veidojies līdz ar muzeja tapšanu 1916. gadā. Vēsturnieks stāsta – Neatkarības kara laikā tas faktiski kļūst par pirmo oficiālo Latvijas valsts nodibināto muzeju. Tā kolekcijā nonākuši ieroči, kas izmantoti Latvijas Neatkarības karā, kā arī citas latviešu karavīru iegūtās militārās trofejas.
Sākotnēji Kara muzeja ekspozīcija atradusies senajā Rīgas nocietinājumu tornī Pulvertornī. Kolekcijai augot, telpas kļuvušas par mazu, tāpēc uzsākta Pulvertorņa piebūves celtniecība. Būvdarbi pabeigti 1940. gadā, tomēr Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas dēļ muzejs jaunās telpas tā arī nepaspēja apgūt. Līdz ar Latvijas valsts institūciju likvidāciju likvidēja arī Latvijas Kara muzeju. Daļa muzeja kolekcijas pazuda, daļu atdeva citiem muzejiem un arhīviem.
Pēcāk muzeja telpās bijušas dažādas gan vācu, gan padomju iestādes, kara skola, kā arī hospitālis. Pēc Otrā pasaules kara tur atradusies Nahimova jūrskola jaunajiem kadetiem, protams, līdz mirklim, kad PSRS iestādes izlēmušas dibināt padomju varas ideoloģisku muzeju – Latvijas PSR Revolūcijas muzeju. Tajā nonākusi daļa no vecā Kara muzeja krājuma, kā arī daļa ieroču kolekcijas. Tomēr pamatā tā krājums komplektēts atbilstoši padomju ideoloģijai – Sarkanās armijas ieroči, Otrā pasaules kara ieroči, mašīnpistoles, triecienšautenes, piemēram, “Sturmgewehr 44” (STG 44), kā arī medību un apbalvojuma ieroči. Tie muzejā nonākuši no dažādām padomju iestādēm, Baltijas kara apgabala, padomju milicijas, PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) un privātpersonām.
Ieroči kā dāvinājums vai beztermiņa aizdevums
Latvijas Kara muzeja Ieroču kolekcija tiek papildināta cikliski un bez regularitātes. Daudzus ieročus muzejam atdevušas dažādas valsts iestādes, drošības struktūrvienības, tai skaitā arī Nacionālie bruņotie spēki un Valsts policija. Protams, bruņotie spēki muzejam atvēlējuši tikai tādus ieročus, kas lietošanai vairs nav derīgi, lai uzskatāmi varētu parādīt konkrētā laikā lietoto bruņojumu.
“Kad bruņotajiem spēkiem ir kādi lielāki projekti, un no ierindas izgājušas mantas, tad tās arī nonāk muzejā. Ir bijušas reizes, kad bruņoto spēku ideja par kādu ekspozīciju atduras pret to, ka nav nelietojamu ieroču, kurus varētu muzejam atdot. Kurš gan var paredzēt, kad, piemēram, triecienšautenei “G36”salūzīs laide un mehānisms būs nelietojams, lai to izstādītu muzejā,” saka D. Poziņš.
Interesanti, ka tieši 1920.-1930. gados ieročus muzejam daudzkārt kā dāvinājumu atdevuši Latvijas armijas virsnieki. Savukārt 90. gadu sākumā ieročus īpaši entuziastiski muzejam dāvinājušas privātpersonas. Tie bijuši dažādi medību un arī apbalvojuma ieroči ar dažādiem gravējumiem.
Tāpat arī daļa Latvijas Kara muzeja ieroču ir kā ilglaicīgs deponējums jeb beztermiņa aizdevums no Zviedrijas armijas muzeja.
Strādāt spējīgu ieroci “bez papīriem” muzejs nepieņem
Process, līdz ierocis nonāk muzejā, ir garš un sarežģīts. Sarežģītākā esot tieši dokumentācijas sakārtošana. Kā atklāj vēsturnieks – citkārt paiet pat pusotrs gads, kamēr muzejs iegūst kādu eksponātu.
Turklāt ierocim muzejā obligāti jābūt deaktivizētam – tas teorētiski ir īsts, bet praktiski ierocis ir masas un gabarītu makets.
Mitrums un korozija – lielākais ieroču drauds
Lai uzturētu muzeja ieročus un ar tiem saistītos priekšmetus, jāseko līdzi striktam režīmam. Tas esot nebeidzams darbs. Kā paši kolektīvā jokojot, ka muzejā bezdarbs nedraudot – vienu darbu padari, trīs citi jau vietā.
Krātuvē reizi nedēļā veic parasto tīrīšanu, savukārt ekspozīcijās izliktie priekšmeti jātīra divas reizes ceturksnī. Jāatzīmē, ka nekādā gadījumā nedrīkst veikt slapjo tīrīšanu, jo mitrums ir viens no būtiskākajiem ieroču draudiem. Līdz ar to mitruma līmenis muzeja telpās tiek cieši uzraudzīts. Savukārt jau rūpīgāku ieroču apkopšanu un tīrīšanu veic restauratori.
Īpaši sarežģīta esot vecāko ieroču saglabāšana. To drauds papildus rūsai metāla detaļās ir ķirmji – mazas vaboles, kurām ļoti patīk koka materiāls.
“Metālam un kokam ir atšķirīgas apstrādes metodes. Piemēram, vecas koka detaļas nedrīkst saeļļot. Tāpat citreiz ieroču koka daļās iemetušies ķirmji, kuri atstāj būtiskas bojājumu pēdas. Tad katra šī kukaiņa izveidotā ala rūpīgi tiek dezinficēta un ar terpentīnu izindēta. Tas ir diezgan piņķerīgs darbs,” stāsta D. Poziņš.
Savukārt ieročus, kuru aizslēgi deaktivizēšanas procesā ir pilnībā aizmetināti, saglabāt un restaurēt ir teju neiespējami. Šādi esot lielākā daļa Zviedrijas armijas muzeja aizdoto ieroču. Tie no ārpuses izskatoties glīti, bet iekšpusē, D. Poziņa vārdiem sakot, esot rūsas jūra, un ierocis no iekšpuses lēni ejot bojā.
Muzejā - 1000 ieroči un 10 000 ar tiem saistīti priekšmeti
Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs stāsta, ka muzejā ir aptuveni 600 dažāda veida ieroči no 15. līdz 20. gadsimtam, savukārt kopējais ieroču skaits krājumā sasniedz aptuveni 1000. Tāpat ieroču kolekcijā ieskaitāmi arī 10 000 ar tiem saistīti priekšmeti, piemēram, makstis, siksnas, patronu čaulītes, eļļas kannas un pat ieroču birstītes.
Tāpat muzejā eksponēti ieroči, kas izmantoti kā mācību uzskates materiāli militārajās mācībās, lai parādītu ieroču uzbūvi. Piemēram, šķērsgriezuma kumulatīvā granāta. Daudzi šādi eksponāti mantoti no Padomju laika, no Baltijas kara apgabala, kā arī no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Vecākais kolekcijas ierocis ir 15. gadsimta lielgabala kamera. Šis priekšmets atrasts Latvija Kara muzeja būvdarbu laikā 20. gadsimta 30. gados.
Savukārt jaunākie ir ieroči, kas vēsta par 20. gadsimta beigu tehnoloģiju attīstību. Viena no tiem ir 90. gadu sākumā aktīvi izmantotā pistole “Steyr SPP”. Vēsturnieks stāsta, ka ar 90. gadu ieročiem uzskatāmi var stāstīt gan par Zemessardzes, gan arī Valsts policijas attīstību. D. Poziņš gan piebilst – pagaidām šie priekšmeti nav publiski izrādīti, jo nav vēl bijusi tāda izdevība.
Katrs ierocis būtībā atspoguļo sava laika modernākās tehnoloģijas, un faktiski jebkurš priekšmets vēstot daudz vairāk, nekā rakstīts tā aprakstošajā tekstā.
Viņš arī atklāj, kad tik tikko sācis strādāt ar muzeja ieroču kolekciju, viņam interesants šķitis teju viss. Tomēr gan no praktiskā viedokļa, gan arī paša gūtās pieredzes viņam visinteresantākā šķietot triecienšautene “M16 A1”. Šis ierocis viņam asociējoties ar Auksto karu, ar Ameriku un brīvās pasaules tehniku.
