ASV izvirzītie miera plāna nosacījumi Ukrainai nav vērsti tikai uz kara izbeigšanu, bet arī būtiski maina Rietumu politiskās un drošības attiecības, atklājot jaunas plaisas transatlantiskajā aliansē. Tā vietā, lai stiprinātu vienotību, Vašingtonas pieeja ir koncentrējusi lēmumu pieņemšanas varu ASV rokās, savukārt Eiropas sabiedrotie un Ukraina ir nostādīti reaģējošā lomā, ar ierobežotām iespējām ietekmēt strauji mainīgos priekšlikumus.
Šīs pārmaiņas kļuva acīmredzamas pēc tam, kad novembrī tika publiskots ASV izstrādāts miera ietvars, kas Eiropas valdības pārsteidza nesagatavotas. Eiropas diplomāti norādīja, ka viņi netika pilnvērtīgi iesaistīti vai iepriekš informēti par dokumentu, kam ir tiešas sekas Eiropas drošībai. Tas iezīmēja krasu atkāpšanos no Otrā pasaules kara beigām izveidotās prakses, kurā būtiski ASV lēmumi, kas ietekmē Eiropu, tika cieši saskaņoti ar Eiropas sabiedrotajiem. Vairāki Eiropas līderi privātās sarunās brīdināja, ka Vašingtona, šķiet, ir gatava priekšroku dot stratēģiskajai stabilitātei ar Krieviju, nevis sabiedroto vienprātībai.
ASV Nacionālās drošības stratēģijas publicēšana decembra sākumā šīs bažas pastiprināja vēl vairāk. Dokumentā tika uzsvērta nepieciešamība mazināt priekšstatu par NATO kā nepārtraukti paplašināties alkstošu aliansi un atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Maskavu. Lai gan Krievija šo formulējumu uztvēra labvēlīgi, vairākās Eiropas galvaspilsētās tas radīja satraukumu, jo NATO paplašināšanās un Ukrainas turpmākā stratēģiskā orientācija tiek uzskatītas par būtiskiem atturēšanas instrumentiem. Stratēģija liecināja, ka Vašingtona pārskata savas globālās prioritātes, Ukrainu uztverot kā vienu no elementiem plašākā lielvaru līdzsvara kontekstā, nevis kā centrālo Eiropas drošības jautājumu.
Šī uz ASV centrētā pieeja ir nostādījusi Eiropu aizsardzības pozīcijā. Eiropas valdības arvien vairāk pieņem, ka ASV militārais un politiskais atbalsts varētu būt nosacīts vai ierobežots. Tādēļ Eiropas aizsardzības plānotāji paātrina diskusijas par neatkarīgu atturēšanas spēju stiprināšanu, ilgtermiņa militāro atbalstu Ukrainai un pamiera ievērošanas uzraudzības mehānismiem, kas nebūtu balstīti tikai uz ASV garantijām. Amatpersonas norāda, ka pašas miera sarunas tiek izmantotas kā ietekmes instruments, nosakot, kuri sabiedrotie tiek iesaistīti agrīnā posmā un kuri par pieņemtajiem lēmumiem tiek informēti tikai pēc fakta.
Ukrainai ASV līderība ir nozīmējusi sarunas spēcīga spiediena apstākļos, vienlaikus cenšoties saglabāt juridiskās un politiskās sarkanās līnijas. Kijiva ir izvairījusies no publiskas konfrontācijas ar Vašingtonu, apzinoties, ka ASV atbalsts joprojām ir izšķirošs. Tomēr Ukrainas amatpersonas ir uzsvērušas, ka jebkāda vienošanās, kas paredzētu teritoriālas piekāpšanās, būtu juridiski spēkā neesoša, tādējādi iezīmējot pieaugošu plaisu starp ASV diplomātisko elastību un Ukrainas tiesiskajiem ierobežojumiem.
Šo procesu ietekme sniedzas ārpus Eiropas. Priekšstats, ka Vašingtona varētu dot priekšroku neprognozējamībai un divpusējiem darījumiem, ir raisījis jautājumus par ASV uzticamību kā drošības garantam globālā mērogā. Eiropas amatpersonas brīdina, ka pamiers, kas veidots galvenokārt pēc ASV aprēķiniem, varētu iedrošināt Krieviju pārbaudīt Rietumu apņēmību un mudināt citus potenciālos pretiniekus apšaubīt ASV vadīto alianšu noturību.
Šādā kontekstā miera process ir mazāk kopīgs Rietumu projekts un vairāk katalizators pārstrukturizācijas procesiem. ASV līderība ir centralizējusi kontroli pār sarunām, vājinājusi tradicionālo sabiedroto koordināciju un virzījusi Eiropu uz lielāku stratēģisko autonomiju. Pat bez galīgas vienošanās šīs sarunas jau pārveido Rietumu attiecības, no jauna definējot, kurš nosaka drošības noteikumus, kurš uzņemas riskus un cik liela savstarpējā uzticēšanās saglabājas alianses ietvaros.
