“Foreign Policy”: Sankcijas pret Krieviju strādā; sliktākais vēl ir tikai priekšā

Eiropas Savienības, īpaši Rietumeiropas valstīs pastāvīgi norit diskusijas par sankciju efektivitāti pret Krieviju. Galēji labējie un galēji kreisie politiķi, kas tradicionāli tiražē Maskavas naratīvus, apgalvo, ka sankcijas ir neefektīvas un tikai kaitē pašiem eiropiešiem.

Francijas galēji labējo līdere Marina Lepēna (Marine Le Pen) nosaukusi sankcijas par "pilnīgi bezjēdzīgām, izņemot, lai kaitētu eiropiešiem". Vācijā viņas viedokli atkārto ne tikai labējā spārna partija “Alternatīva Vācijai”, bet arī ievērojami kreisās partijas politiķi, kā Sāra Vāgenknehta (Sahra Wagenknecht). "Sankcijas nekaitē Krievijai, bet tikai mums," viņa sacīja nesen uzrunājot vēlētājus.

Šīm Kremlim draudzīgajām balsīm sankcijas praktiski nav nodarījušas nekādu kaitējumu Krievijas ekonomikai, kas, pēc šo politiķu domām, norāda uz ekonomisko augšupeju, enerģijas cenu dēļ. Citi, kas ne vienmēr piekrīt Maskavas uzskatiem, tomēr apgalvo, ka sankcijas ir bijušas neveiksmīgas, jo tās nav atturējušas Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu no vēl plašākiem uzbrukumiem Ukrainai.

Šī politiķu retorika kalpo Kremļa interesēm. Strauji tuvojoties ziemai, V.Putins balstās uz to, ka Eiropā iestāsies sankciju nogurums un valstis atkal sāks pirkt Krievijas naftu un gāzi, un Kremlis varēs turpināt uzturēt savu asiņaino karu. Taču, aplūkojot datus, redzams, ka cilvēki, kas apgalvo, ka sankcijas ir neefektīvas, kļūdās.

Neizpratne par sankciju efektivitāti izriet no skaidrības trūkuma par to mērķiem. Rietumvalstis nekad nav plānojušas izmantot sankcijas, lai piespiestu V.Putinu atkāpties un izvākt savu armiju no Ukrainas. Rietumvalstu politiķi viņi zina, ka V.Putins uzskata, ka viņš cīnās par Krievijas izdzīvošanu pret “sapuvušajiem” Rietumiem. Režīma maiņas veicināšana no iekšpuses arī nav mērķis, jo sankcijas pret Kubu, Ziemeļkoreju un Sīriju liecina, ka tas nekad nedarbojas, un nav pamata uzskatīt, ka V.Putina iespējamais pēctecis mainītu kursu karā pret Ukrainu. Krievijas ekonomikā sabrukuma veicināšana arī nav mērķis, jo ko tādu ir diezgan neiespējami izdarīt ar 11. lielāko pasaules ekonomiku. Turklāt Krievijas sabrukums, visticamāk, ievestu pasaules ekonomiku recesijā, pēkšņi Krievijai pārstājot eksportēt daudz dažādu preču, kā graudus, mēslojumu, enerģiju un metālu.

Rietumvalstis izmanto sankcijas, lai parādītu Kremlim Eiropas un ASV vienotību Ukrainas atbalstam. No šī viedokļa misija ir izpildīta. Transatlantiskā sadarbība sankciju jautājumos pēdējo deviņu mēnešu laikā ir izrādījusies ļoti cieša, un starp Vašingtonu un Eiropas galvaspilsētām pastāv tikai dažas domstarpības.

Tas aprāva V.Putina cerības, ka Rietumi paliks vāji un sašķelti. Iespējams, ka viņu arī pārsteidza šo sankciju uzlikšanas ātrums un mērogs. Amerikas Savienotajām Valstīm un ES bija vajadzīgas tikai dažas nedēļas, lai ieviestu sankcijas tūkstošiem Krievijas privātpersonu un uzņēmumu, atvienotu vairākas Krievijas bankas no SWIFT sistēmas un iesaldētu pusi no Krievijas centrālās bankas rezervēm.

Diplomātiskā vēstījuma nosūtīšana ir labs sākums, taču galvenais sankciju mērķis ir degradēt Krievijas spēju karot. Arī šajā gadījumā sankcijas darbojas. Neraugoties uz Kremļa apgalvojumiem par pretējo, sankcijas ir novedušas Krievijas ekonomiku dziļā recesijā. Šī ietekme ir ievērojama, jo sankcijas pat vēl nav vērstas uz valsts enerģijas eksportu. Skaitļos Krievijas naftas ieņēmumi šogad ir palielinājušies, jo kara rezultātā ir pieaugušas naftas cenas, taču Kremlis atrastos daudz sliktākā situācijā, ja enerģijas cenas būtu saglabājušās pirmskara cenās.

Saskaroties ar tik sarežģītu ekonomisko situāciju, Kremlis zina, ka uz spēles ir likta sociālā stabilitāte. V.Putins sabiedrības neapmierinātību uzskata par draudu viņa izdzīvošanai, un viņam iespējams ir taisnība. Tomēr sliktais ekonomikas stāvoklis nozīmē, ka Krievijas budžets ieiet spēcīgos mīnusos, kas ir neierasta situācija enerģijas eksportētājam, ja preču cenas ir rekordaugstā līmenī.

Nākamajos mēnešos Maskavai būs jāatrisina sarežģīts matemātisks vienādojums - kā finansēt karu Ukrainā, vienlaikus saglabājot pietiekami augstus sociālos pabalstus, lai izvairītos no nemieriem. Tas būs gandrīz neiespējami, ja tiks veikta vēl viena mobilizācija. Lai gan Kremlim joprojām ir finanšu rezerves, īpaši valsts ieguldījumu fondā, tomēr bez papildināšanas, kādā brīdī rezerves paliks tukšas, jo jau tagad Krievijas valdība dzīvo no rezervēm.

Trešais un pēdējais sankciju mērķis ir lēna, ilgstoša Krievijas ekonomikas nogremdēšana. Vašingtona un Brisele cenšas sasniegt šo mērķi, atņemot Krievijas naftas un gāzes uzņēmumiem Rietumu finansējumu un tehnoloģijas. Maskavai tas ir vēl viens eksistenciāls drauds.

Krievijas naftas un gāzes atradnes tiek izsmeltas, un jaunas rezerves, kas tiks izmantotas, atrodas uz Ziemeļu Ledus okeānā. Lai iegūtu resursus šajā teritorijā, būs nepieciešamas sarežģītas Rietumu tehnoloģijas, kuras, protams, netiks piegādātas, un milzīgas naudas summas, kuras Krievijai nav.

Var droši uzskatīt, ka Krievijas situācija tikai pasliktināsies. Enerģijas cenas ir samazinājušās, un naftas cenas tagad ir zemākas par to, kādas tās bija kara sākumā. Sākot ar nākamo gadu, ES pārtrauks Krievijas naftas importu, kā arī Krievija ir iešāvusi pati sev kājā, atslēdzot lielāko daļu gāzes plūsmu uz Eiropu, nogriežot Kremļa finanšu glābšanas iespējas.

Gāzes eksporta pārorientēšana uz Ķīnu prasīs daudzus gadus un milzīgas investīcijas jaunā infrastruktūrā, jo lielākā daļa Krievijas gāzes vadu tiek novirzīti uz Eiropu. Jaunu cauruļvadu būvniecība uz Ķīnu šo problēmu atrisinātu, taču Pekina nesteidzas. Laiks ir Ķīnas pusē, valsts zina, ka tā varēs iegūt aizvien vairāk sev izdevīgus darījumus no izmisīgās Krievijas.

Rietumvalstis nav izsmēlušas visas iespējas savā sankciju arsenālā. Rietumu rīcībā joprojām ir trīs iespējas. Vašingtona un Brisele varētu izslēgt visas Krievijas bankas no SWIFT, kas novestu valsti finansiālā izolācijā. ASV varētu arī aizliegt Krievijai izmantot ASV dolāru, ievērojami apgrūtinot enerģijas eksportu. Visspēcīgākā iespēja ir ASV sekundārās sankcijas, kas liktu visiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir ārvalstu vai vietējie, izvēlēties starp Krievijas vai ASV tirgiem. Tādējādi Krievijas naftas un gāzes pirkšana visā pasaulē tiktu aizliegta, nopietni kaitējot Kremļa finansēm, saglabāt stabilitāti valstī un uzturēt karu Ukrainā.