Iespējams, Krievijas karaspēks Ukrainā ir guvis nopietnus zaudējumus, bet tas nenozīmē, ka tā neizmantos citu taktiku. Tādējādi ir gan labas, gan sliktas ziņas. Ņemot vērā labi uzskaitītās militārās neveiksmes Ukrainā, Krievijai paveiksies vismaz kaut ko nosaukt par uzvaru un, iespējams, tā vēl gadiem ilgi nespēs veikt konvencionālās operācijas pret citām kaimiņvalstīm. Tiesa, tas neliecina, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins būtu atteicies no saviem politiskajiem mērķiem Centrāleiropā un Austrumeiropā vai pārējā pasaulē. Nav šaubu, ka Krievijas nespēja sasniegt mērķus Ukrainā, V. Putinam liks meklēt panākumus cituviet, protams, pieņemot, ka viņš netiks gāzts, analizē Eiropas Politikas analīzes centrs (CEPA).
Ja Krievijai konvencionālais karš ir izslēgts un diplomātija nedarbojas, jo neviens neuzticas šis valsts vadonim V. Putinam, viņam nāksies ķerties pie politiskā kara. Un arī tas ir pelnījis lielu Rietumu uzmanību, pat ja tie turpina nodrošināt ukraiņu uzvaru arī konvencionālajā cīņā ar Krieviju.
Hibrīdkarš un tā sauktā pelēkā zona savienojas ar dažādiem laika gaitā pārbaudītiem jēdzieniem, kas raksturo šo kaujas lauku, ko sauc par politisko karu. ASV diplomāts Džordžs Kenans, kurš izveidoja “ierobežošanas” jēdzienu un aprakstīja šo pieeju 1946. gada februārī t.s. “Garajā telegrammā”, apkopoja, kā, viņaprāt, ASV vajadzētu formulēt politisko karu:
Šis karadarbības veids nesen tika aprakstīts arī kā “stratēģisks veids, kas izmanto visas valsts rīcībā esošās diplomātiskās, informatīvās, militārās un ekonomiskās spējas, lai sasniegtu tās stratēģiskos mērķus.” Gan Padomju Savienība, gan ASV izmantoja politisko karu savu darbību organizēšanas principu aukstā kara laikā, tiesa, Padomju Savienība to izmantoju jau sava režīma sākumā.
Šo taktiku un karu mūsdienās līdz pat šai dienai izmanto krievi un ķīnieši pret ASV, NATO un Eiropas Savienību (ES). Daudzi gan indivīdi, gan organizācijas to atzīst, taču tiem trūkst skaidras struktūras atbildei, un tas ir jāmaina.
Ja politiskais karš ir tas, kas tiek īstenots, tad hibrīdkarš ir veids, kā organizēt un darboties, bet pelēkā zona ir vieta, kur viņi darbojas.
Gan hibrīdkarš, gan pelēkā zona ir politiskā kara apakškopas, un to var apkopot kā visu nacionālās varas elementu izmantošanu mērķu sasniegšanai, neizraisot konvenciālu karu. Hibrīdkarš ir organizatoriska pieeja politiskajam karam, kas apvieno militāru un nemilitāru, vardarbīgu un nevardarbīgu, kā arī kriminālu pieeju. Pelēkā zona ir vieta, kur šīs operācijas notiek konkurences spektrā, izmantojot nedz miermīlīgus, nedz bruņotus līdzekļus.
2007. gadā amerikānis Dr. Frenks Hofmans izstrādāja savu hibrīdkara koncepciju, mēģinot tajā apkopot izmaiņas, ko redzēja globālajā konkurencē. Viņš rakstīja:
“Hibrīddraudi ietver dažādu karadarbības veidu pilnu klāstu, tostarp konvencionālās spējas, neregulāras taktikas un formējumus, terora aktus, tostarp vardarbību un piespiešanu, un arī noziedzīgas nekārtības. Hibrīdkarus var vadīt gan valstis, gan dažādi nevalstiskie dalībnieki. Šīs multimodālās darbības var veikt atsevišķus uzdevumus vai vienu un to pašu, bet parasti tie ir taktiski virzīti un koordinēti operācijas galvenajā kaujas telpā, lai panāktu sinerģisku efektu konflikta fiziskajā un psiholoģiskajā dimensijā. Sekas var gūt visos kara līmeņos.”
Galu galā it kā parastais hibrīdkarš ar iepriekš minētajām komponentēm nu jau dēvējams par “hibrīdkaru ar Krievijas iezīmēm”, ko paši krievi sauc par “jaunās paaudzes karu”. Filips Kārbers no Nacionālās ģeotelpiskās izlūkošanas aģentūras (NGA) to raksturoja kā “atšķirīgu no Rietumu uzskatiem par hibrīdkaru — konvencionālā, neregulārā un kiberkara sajaukumu — ar to, ka Krievija apvieno slēptu zemas klases valsts institūciju iesaisti ar tiešu augstas klases lielvaru iesaistīšanu.”
Aptuveni tajā pašā laikā, kad F. Hofmans konceptualizēja hibrīdkaru, drošības jomas domātāji konceptualizēja operācijas pelēkajā zonā. Piemēra, ārpolitikas pētnieks Maiks Mazārs atzinīgi vērtē aizsardzības sekretāra vietnieku Robertu Vorku, pieminot šo koncepciju 2015. gada aprīļa ASV armijas kara koledžas konferencē. M. Mazārs tos, kuri darbojas šajā zonā, identificē kā "revizionistiskus vai neapmierinātus spēkus, kas, šķiet, meklē iespējas pārveidot t.s. status quo jeb sociālo, politisko, reliģisko vai militāri stāvokli". Pelēko zonu var definēt kā zonu, kas ir zem “spēka izmantošanas” vai “bruņota uzbrukuma” sliekšņa, kā tas minēts Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtos. Ja agresorvalsts pārkāpj šo slieksni, bojājot, iznīcinot īpašumu vai ievainojot vai nogalinot cilvēkus, mērķa valsts var izmantot visus valsts varas elementus, tostarp bruņotos spēkus, lai sevi aizstāvētu.