Daudzās valstīs pēc Aukstā kara noslēguma aizsardības izdevumu samazināšana noveda pie labi attīstītu un funkcionējošu totālo valsts aizsardzības sistēmu sairuma un šo sistēmu izveides zināšanu zaudēšanas. Tāpēc pašreizējos draudu apstākļos Latvijai un pārējām Baltijas valstīm ir jābūt par līderiem visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu attīstībā un ieviešanā. Tā trešdien pauda Nacionālo bruņoto spēku (NBS) , Nacionālās Aizsardzības akadēmijas, Vidzemes augstskolas un sabiedrības eksperti NBS un Vidzemes augstskolas kopīgi rīkotajā diskusijā par visaptverošo valsts aizsardzību un tās nozīmi Latvijas drošībā.
Diskusijā piedalījās Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Oskars Kudlis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra direktors doktors Toms Rostoks, kā arī zemessardze un arhitekte Marija Katrīna Dambe un Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktors Juris Mūrnieks.
Diskusijas laikā eksperti sniedza savu skatījumu uz visaptverošo valsts aizsardzību un tās uzlabošanā iekļaujamajiem elementiem.
Diskusiju laikā J. Mūrnieks atzina, ka vēsturiski Latvijā sabiedrības attieksme pret dienestu ir bijusi pretrunīga. Vēsturiski tas saistījās ar dienestu un kalpošanu svešas valsts un varas armijai, tālab cilvēki daudzējādā ziņā centās izvairīties no dienesta, savukārt pēc neatkarības atgūšanas un vēlākās pievienošanās NATO un tās 5. panta garantijas radīja atslābumu Latvijas sabiedrībā un pārlieku lielu paļaušanos uz sabiedroto aizsardzību, atstājot novārtā pašu pienākumus drošības uzturēšanai.
Kā norādīja Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktors, liela loma visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā ir patriotiskā audzināšana, liekot jauniešiem apzināties, ka Latvijas drošība zināmā mērā ir viņu pašu atbildība un pienākums to nodrošināt, tostarp pildot valsts aizsardzības dienestu nevis dienesta kompensācijas, sociālo labumu, tostarp bezmaksas augstākās izglītības dēļ, bet gan, lai iegūtu prasmes aizstāvēt valsti.
Viņam piekrita arī doktors T. Rostoks, kurš norādīja, ka ikvienas valsts aizsardzība izriet no citu valstu agresijas. Turklāt pēdējo gadu pilna mēroga Krievijas sāktais iebrukums Ukrainā mainījis ne tikai daudzu valstu pieeju to aizsardzībai, bet arī sabiedrības izpratni un cilvēku dzīves, liekot apjaust, ka sabiedrībām jāmobilizējas un kaut kas jādara valstu labā.
Tomēr karš Ukrainā atklājis jaunas lietas par kopīgajiem ienaidniekiem, kas jāņem vērā plānojot Latvijas un citu Eiropas valstu aizsardzību.
NAA pētnieks norādīja – visaptverošās jeb totālās valsts aizsardzības koncepts nav jauns. Tas ir pastāvējis cauri Aukstajam karam, taču kopš tā beigām darbs pie šīm sistēmām nav mērķtiecīgi turpināt. Kā piemēru T. Rostoks minēja Zviedrijas un Šveices totālās valsts aizsardzības sistēmas, kas Aukstā kara gados bija labi izveidotas un efektīvi funkcionēja, taču tagad šīs zināšanas ir zaudētas, jo kā plānotāju, tā sabiedrības līmenī pēc 1991. gada pie tām netika strādāts un sabiedrība tajā netika iesaistīta.
Vienlaikus pētnieks piebilda, ka par spīti draudiem, sabiedrības attieksme pret visaptverošas valsts aizsardzības būtību ir pretrunīga. Kā piemēru viņš minēja Izraēlu, kura atrodas pastāvīgu draudu ēnā kaimiņos esošo naidīgo arābu valstu dēļ. Izraēlas gadījumā sabiedrības iesaiste visaptverošās valsts aizsardzības sistēmā ļāva tai kļūt par reģionālu militāru lielvaru, kamēr Latvijas gadījumā sabiedrība uz aizsardzības izdevumiem aizvien raugās kā uz papildus nastu, tiešo Krievijas draudu un tās tuvuma dēļ.
Diskusijas dalībnieki arī aktualizēja jautājumu par valsts aizsardzības dienestu. Daļa no tiem norādīja – lai arī Krievijas draudi Latvijas drošībai bija acīmredzami 2014. gadā, pie lēmuma par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu politiķi nonāca vien pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Arī pašreizējie iesaukšanas tempi, pretnostatot reālajām vajadzībām, nav augsti.
Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komadnieris pulkvedis Oskars Kudlis atzina, ka tas saistīts gan ar esošās infrastruktūras ierobežojumiem, gan nepietiekamo instruktoru skaitu, kam iespējams nodrošināt kvalitatīvu apmācību, iesauktos valsts aizsardzības dienesta karavīrus sagatavojot tādā pašā līmenī, kā NBS profesionālā dienesta karavīrus.
Vienlaikus viņš piebilda, ka lēmums – izveidot valsts aizsardzības dienestu, lai arī, iespējams vēlu, bija pareizs, jo laika periodā pirms 2014. gada personāla skaits samazinājās gan profesionālajā militārajā dienestā, gan Zemessardzē. Šobrīd tā ieviešana turpinās. Tāpat turpinās NBS kapacitātes palielināšana atbilstoši iesaukšanas plāniem.
Tikmēr zemessardze un arhitekte Marija Katrīna Dambe visaptverošās valsts aizsardzības ietvaros daudz aktīvāk izmantot to cilvēku zināšanas un potenciālu, kas pievienojas dienestam brīvprātīgi, piemēram Zemessardzē. Viņasprāt, tā ir vieta, kurā pulcējas daudzu dažādu profesiju cilvēki kopīga mērķa – valsts aizsardzības vārdā. Šie cilvēki Zemessardzē gūto pazīšanos jau liek lietā arī ikdienā, piemēram, risinot biznesa jautājumus, taču par to jāaizdomājas arī aizsardzības politikas veidotājiem. Te, pēc arhitektes teiktā, atkal jāmācās no Ukrainas pieredzes.
Diskusijas laikā eksperti pauda uzskatu, ka turpmāko gadu laikā visaptverošā valsts aizsardzības sistēma ir attīstāma tālāk aizvien vairāk tajā iesaistot kā pašvaldības un uzņēmumus, tā arī vietējos iedzīvotājus, lai ikvienam sabiedrības loceklim būtu skaidri uzdevumi iespējamās krīzes apstākļos.
Jau vēstīts, ka trešdien, 23. aprīlī Valmierā Vidzemes augstskolā notika ekspertu diskusija par Visaptverošās valsts aizsardzības nozīmi Latvijas drošībā. Šāda diskusija ir Nacionālo bruņoto spēku iniciatīva, lai veicinātu sabiedrības izpratni par visaptverošu valsts aizsardzību Vidzemes reģionā.
