R. Graube: Situācija uz robežas ir reāla iespēja stiprināt visaptverošas valsts aizsardzības sistēmu

NBS
Sargs.lv
Image
Graube
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

Uz šo saspīlējumu Latvijas-Baltkrievijas pierobežā jāpaskatās arī no pozitīvās puses – tas ir lielisks veids, kā praksē pārbaudīt visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas darbību, kad dienesti un citas iesaistītās puses savā starpā sadarbojas un koordinē rīcību. Tā intervijā “Latvijas Radio” raidījumā “Krustpunktā” saka bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris atvaļināts ģenerālleitnants Raimonds Graube, kurš šobrīd ir Valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs un arī aizsardzības ministra padomnieks militārajos jautājumos. Viņš uzsver, ka šobrīd baltkrievu dienesti pret Latvijas pusi izmanto teju visus karadarbības paņēmienus, ieskaitot izlūkošanu un mobilitātes testēšanu, izņemot ieroču pielietošanu. Atvaļinātais ģenerālleitnats R. Graube atzīst – lai arī “pulvermuca ir pa vidu, cerams, ka veselais saprāts nostrādās”.

R.Graube norāda – analizējot situāciju uz Latvijas robežas ar Baltkrieviju, ir redzams, ka tās ir labi izplānotas, “no augšas” koordinētas darbības, kurās tiek izmantoti arī daudzi militārās taktikas elementi. Turklāt iespējams, ka šajās darbībās iesaistītas daudzas, tai skaitā arī kriminālas, struktūras, jo procesos nav iesaistīti tikai robežsargi.

“Tas viss ir tik organizēti, ka jābūt iesaistītām ļoti augsta līmeņa struktūrām. [..] Kāds virza šos cilvēkus, tālāk jau viņi nonāk apbruņotu cilvēku zonā un tiek virzīti pa konkrētu taku, kur iepriekš izpētīts, ka tur nav latviešu vai lietuviešu robežsargu, tātad jau tiek pielietotas militārās izlūkošanas darbības,” saka R. Graube.

Viņš uzsver, ka mūsdienu karadarbības kontekstā militāros konfliktus nevar skatīt tikai no konvencionālā skatu punkta. Krievijas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka ģenerāļa Valerija Gerasimova vārdā nosauktā 2013. gada doktrīna pasaka, ka jebkurš militārais konflikts sākas kā hibrīduzbrukums, un to formas ir dažādas  – gan psiholoģiskās un ekonomiskās ietekmes, gan var būt iesaistīta arī migrācija un vēl daudz veidu, kā ietekmēt oponentu vēl pirms iespējamā militāra konflikta.

Ja arī pretiniekam būs nodoms Latvijas teritorijā pēc iespējas nemanāmāk iefiltrēt t.s. “zaļos vīriņus”, tad pašreizējā migrantu virzīšana pār Latvijas robežu ir ideāls veids, kā testēt un pārbaudīt Latvijas robežsargu, bruņoto spēku vienību un citu iesaistīto institūciju darbu un reakciju.

“Viņi noklausās radiosakaru sarunas, veidu, kā reaģējam, ja mēs uzzinām 20 minūtes iepriekš, tad redz, vai spējam nobloķēt attiecīgo zonu, cik ilgā laikā, ar kādiem spēkiem. Šīs darbības notiek šobrīd! Tie ir karadarbības paņēmieni ar visu izlūkošanu, ar mobilitāti, ar pārbaudēm, vienīgais nav ieroču lietošanas, bet visas pārējās fāzes ir,” saka atv. ģenerālleitnants R. Graube.

Tomēr R. Graube uzsver līdz šim nenovērtēto ieguvumu, ka ārkārtas situācijai pierobežā ir arī pozitīvā puse – tā ir sadarbības koordinēšana un uzlabošana visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ietvaros, kad visas valsts institūcijas, arī privātais sektors koordinē darbību un rīkojas vienota mērķa vārdā.

“Mēs sevi trenējam, tas ir unikāls treniņš, līdzīgi kā savulaik Afganistānā. Nekas nevar būt labāk, ka zemessargi, karavīri kopā ar robežsargiem veic šo robežkontroli, mēs koordinējam sakarus, loģistiku, ēdināšanu. Tās nav mācības, tas ir darbs reālā vidē un laikā, ar reālu problēmu,” viņš saka.
Image
Robeža
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Tajā pašā laikā viņš norāda uz situācijas nopietnību, jo robežas abās pusēs apmēram 20 metru attālumā viens no otra stāv bruņoti cilvēki. Šajā situācijā var būt kāds cilvēcisks vai psiholoģisks faktors, kāds kaut ko var pārklausīties, saskatīt apdraudējumu, tāpēc ieroča pielietošana var notikt tikai nejaušības pēc. “Pulvermuca ir pa vidu, ceru, ka veselais saprāts nostrādās,” saka R. Graube.

Atbildot uz jautājumu, vai Latvija šajā situācijā var justies droši, viņš saka – esot NATO un Eiropas Savienības dalībvalstij un analizējot apdraudējumu ģeostratēģiskā līmenī, Latvija šobrīd ir drošībā.

“Lai kāds uzsāktu militāru konfliktu vai nelielu kariņu ar NATO valstīm, tur ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam. Klasiskais impērijas princips – kad impērija brūk kopā, vajag atrast ārējo ienaidnieku, kas atkal to apvienotu, bet impērijas brukšanas pazīmes es šobrīd nesaskatu. [..] Nedomāju, ka Baltkrievija šobrīd jūtas tik apdraudēta, lai iniciētu konfliktus, bet mums jāseko līdzi,” viņš saka.

R. Graube piebilst – šajā fāzē Baltkrievija neko nedara bez saskaņošanas ar Krieviju. Lai Lukašenko izdzīvotu, viņš pilnībā seko Maskavas norādēm. Tuvākajos gados, iespējams, atkal dzirdēsim par jaunas, vienotas Krievijas modeli, kurā būs vieta arī Baltkrievijai.

Lai gan abu valstu kopīgās militārās mācības “Zapad” no militārā viedokļa ir diezgan prognozējamas, netiek slēpta vēlme, pirmkārt, pārbaudīt spēku mobilitāti, pārsviežot lielas karaspēka daļas uz rietumu robežām arī Ukrainas un Baltijas tuvumā. Otrkārt, tiek sūtīti iekšpolitiski un ārpolitiski signāli par iespējamo kodolieroču izmantošanu, lai tādējādi ietekmētu NATO lēmumu pieņemšanas procesus.

“Atbilde šeit var būt tikai viena – NATO vienotība, tas šobrīd ir pats svarīgākais. Krievija pašlaik diezgan daudz aizņemta ar savām iekšējām problēmām, ģeostratēģiski – nākotnē tai varētu būt problēmas arī ar Ķīnu. Kamēr NATO būs vienota un stipra savos politisko lēmumu pieņemšanas procesos, tikmēr esam garantēti droši,” pārliecināts R. Graube.

Savukārt, raksturojot situāciju Afganistānā, R. Graube saka, ka “karavīri nezaudēja nevienu plānoto kauju, bet Amerikas valsts zaudēja karu”. Visu sabiedroto valstu, tai skaitā Latvijas armijas, karavīri savus uzdevumus šo gadu laikā izpildījuši godam. Pirmkārt, radot vidi, kurā attīstīties ekonomikai, izglītībai, sniedzot iespēju mainīties arī sabiedrībai, otrkārt, apmācot afgāņu armiju, taču esošā situācija apliecina – visa pamatā bija Afganistānas aizsardzības spēku karavīru vēlme un izvēle cīnīties vai necīnīties.

Image
Afganistāna
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

No stratēģiskā viedokļa viņš norāda uz NATO sabiedroto galveno kļūdu – līdz pat 2012. gadam sabiedrotie karoja afgāņu vietā, pieradinot viņus pie tā, ka citi vienmēr atrisinās šīs problēmas. Vietējās militārās vienības bija pietiekami labi sagatavotas un bruņotas, taču vienkārši baidījās iet operācijās bez atbalsta.

Lai arī Latvija šajā karā zaudēja vairāku Nacionālo bruņoto spēku karavīru dzīvību, dalība šajā starptautiskajā operācijā ir devusi divas ļoti nozīmīgas lietas. Pirmkārt, tas ir neatsverams ieguvums Latvijas nacionālajai drošībai, jo apliecinājām, ka esam uzticama NATO dalībvalsts, līdz ar to, kā to nosaka NATO 5. pants, vajadzības gadījumā varam rēķināties ar sabiedroto atbalstu Latvijai.

Image
Afganistāna
Foto: vrsž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija
Foto: vrsž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija

Otrkārt, šī operācija Afganistānā Latvijas armijas karavīriem sniegusi nekur citur neiegūstamu reālu kaujas pieredzi.

“Apmēram 3000 karavīri ieguvuši šo pieredzi, tas stiprina Latvijas armiju. Var pirkt ieročus un tehniku, bet, ja nav iemaņu un pieredzes, tad nekas nesanāk. Tā ir īsta kaujas pieredze, kas nav iegūstama nevienās militārās mācībās. Tas ir stiprinājis Latvijas valsts aizsardzību – politiski un militāri,” saka atvaļināts ģenerālleitnants R. Graube.

Dalies ar šo ziņu