Cilvēkiem vajadzētu atrast vismaz vienu iemeslu, kāpēc izdarīt, nevis slēpties aiz 100 aizbildinājumiem, kāpēc nedarīt. Šādu atziņu pauž ceremonijmeistars, režisors, mūziķis, viens no “Latvian beat” pamatlicējiem un Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 44. kājnieku bataljona zemessargs Mārcis Grīnbarts, kurš par savu pilsonisko iniciatīvu šogad saņēmis titulu “Gada liepājnieks 2020”. Turklāt jau desmit gadus sadarbībā ar Liepājas Neredzīgo biedrību M. Grīnbarts ieskaņo avīzi neredzīgajiem. Viņš “Sargs.lv” atzīst, ka nekad nav gaidījis īpašus apbalvojumus vai uzslavas. Mārcis un viņa ģimene vien vēlējusies izdarīt ko nozīmīgu, darot to, ko prot – te un tūlīt. Ar tādu pašu nostāju – būt noderīgam un dot, ko var – viņš ir arī Zemessardzē.
No skepses līdz lielai sajūsmai
Pirms teju 30 gadiem, pirmo reizi raugoties uz Zemessardzi un zemessargiem, M. Grīnbarts bijis ļoti skeptisks. Šķitis, ka zina, kas ir ierindas skate, soļošana, un ka Zemessardze tāds hobijs vien ir, nesaprotot tās būtību. Tāpat arī viņu nekad nav interesējušas mirkļa masu norises vai, piemēram, mūzikas hiti, kas konkrētā laikā ir topā. Viņš parasti nogaida, kad tas viss ar laiku tiks pārbaudīts. Tad, paklausoties dziesmu, par kuru visi bijuši sajūsmā, pēc diviem gadiem, atliek atzīt, ka pats vien esi vainīgs – tad kompozīcija būtu jau labi zināma. Tāpat bijis ar Zemessardzi.
Mārcis Zemessardzē ir vairāk nekā pusotru gadu. Vairākus mēnešus pirms iestāšanās viņā raisījušās domas un apziņa, ka viņš var un grib dot vairāk.
Viņš arīdzan pauž nožēlu, ka to prieku, ko iegūst Zemessardzē no fiziskajām aktivitātēm, militārajām mācībām, organizētības un komunikācijas ar citiem cilvēkiem, piedzīvo tik īsu laiku. Vienlaikus, lai arī sagatavošanās prasījusi tik ilgu laiku, tomēr labāk, ja esi pārliecināts par savu izvēli. Mārcim arī šķitis, ka Zemessardzei neatbilst veselības dēļ un nevar izpildīt vajadzīgos normatīvus. Viņš gan piebilst – ja neinteresējies un nepamēģini, nevari zināt, vai atbilsti.
Interesanti arī, ka Mārcis Zemessardzē iestājies ar domu uzlabot savu fizisko sagatavotību, pildīt vajadzīgos uzdevumus, mācīties, šaut un varbūt arī iet izlūkos, bet nekad nebūtu domājis, ka tur darbosies savā sfērā, liekot lietā zināšanas kultūras, mediju un sabiedrisko attiecību jomā. Viņš Zemessardzes 44. kājnieku bataljonā ir civilmilitārās sadarbības speciālists.
Katrs pārvarētais pārbaudījums dod pārliecību par sevi
Daloties pirmajos iespaidos par zemessarga gaitu uzsākšanu, M. Grīnbarts uzsver, ka viņam ļoti paveicās ar kaprāļiem, kuri viņu apmācīja un sagatavoja. Mārcis pēc izglītības ir pedagogs, tāpēc viņam ļoti svarīgi redzēt metodiku, masu psiholoģiju un sakārtotību. Pamatapmācības laikā pāris niansēm, kuras tajā saskatījis, likušas viņam uz mirkli pārvērtēt un apšaubīt savu lēmumu, bet tieši šie kaprāļi viņam snieguši vajadzīgo atbalstu un sapratni.
Pēcāk, jau sākoties fiziskajiem pārbaudījumiem un, Mārča vārdiem sakot, apzinoties, ka viņam tuvojas jau pusgadsimts, bet blakus skrien 18 un 22 gadus jauni un spēcīgi puiši, kuri ar laiku sāk atkrist, viņam parādījusies jau cita motivācija.
Viņš arī piebilst, ka, iestājoties Zemessardzē, viņam nav nācies daudz sevi lauzt. Galvenais ir saprast Zemessardzes un armijas domu – tu parūpējies par mani, es parūpēšos par tevi. Tikai tā tas strādā.
Patika pret Zemessardzi tikai aug
Mārcis sevi vērtē par vairāk nekā tikai aktīvu zemessargu. Papildus civilmilitārās sadarbības speciālista uzdevumiem viņš arī fotogrāfē, filmē un montē video materiālus. Viņš stāsta, ka bataljona štābā ierodas vismaz divas reizes nedēļā. Pirmkārt, darbu esot gana daudz, otrkārt, viņam tas vienkārši ļoti patīk. Turklāt līdz šim viņš ir piedalījies visās Zemessardzes mācībās.
Lai arī pusotrs gads Zemessardzē ir īss laiks, viņa entuziasms un motivācija, kas bija sākumā, nekur nav zudušas. M. Grīnbarts gan piebilst, ka ne visi zemessargi ir tikpat motivēti, kā viņš.
“Diemžēl tā motivācija cilvēkos zūd. Manuprāt, rekrutēt jaunus zemessargus ir vieglāk, nekā uzturēt motivāciju jau esošajos. Pamatapmācība, ko sākumā iztur zemessargi, paskrien kā zibsnis, tāpat kā pārējās norises. Tomēr es neticu, ka cilvēki tik krasi pārdomā savu lēmumu un aiziet. Protams, es gribētu, lai visi pasauli redz tā, kā es. Vienlaikus gan tādējādi graudi atsijājas no sēnalām,“ saka zemessargs.
Lielākais ieguvums – cilvēki
Vaicāts par būtiskākajiem ieguvumiem Zemessardzē, Mārcis norāda – pilnīgi skaidrs prāts un spēja pavisam citādāk vērtēt notiekošos procesus.
Viņš uzsver, ka Zemessardzē būtiski ir neiebilst un neapspriest pavēles – tev ir uzdevums, ej un dari. Tāpat arī svarīgi visu laiku dalīties, dublēt komandas, lai visi saprot. Viņaprāt, tas ļoti noder arī dzīvē.
Tikmēr lielākais ieguvums Zemessardzē – spēcīgi biedri un komanda, par kuras esamību Mārcis iepriekš nav zinājis.
Vienīgais, uz ko Mārcis aicina – izdarīt šo izvēli ātrāk un neatlikt, kā tas bija viņa gadījumā. Viņš ir pārliecināts, ja to būtu izdarījis desmit gadus agrāk, noteikti darītu visu, lai iestātos profesionālajā militārajā dienestā. Viņaprāt, miers var pastāvēt tikai tad, ja katrs par to ir padomājis.
Darbi runā skaļāk par vārdiem
Stāstot par nākotnes iecerēm Zemessardzē, M. Grīnbarts uzsver – galvenais mērķis ir mācīties, vairāk uzzināt gan militārajā, gan sociālajā jomā un dot savas zināšanas citiem.
“Gada liepājnieks 2020”
Jāatzīmē, ka M. Grīnbarts patiesi ir sabiedrības cilvēks. Papildus aktīvajai darbībai profesionālajā jomā un Zemessardzē, viņš arī radis idejas un iespējas, kā iepriecināt līdzcilvēkus.
Mārcis sadarbībā ar Liepājas neredzīgo biedrību jau desmit gadus reizi divos mēnešos ieskaņo audio avīzi cilvēkiem ar redzes problēmām, ko noklausās ap 200 cilvēku. Šo darbu viņš veic ar lielu atbildību un rūpību, lai katrs ieraksts būtu kā raidījums, tajā iekļaujot muzikālās kompozīcijas un pavadījumu, kā arī dzeju.
Viņš stāsta, ka daudzo gadu laikā arī personīgi iepazinies ar audio avīzes klausītājiem, vadot dažādus biedrības pasākumus un piedaloties nometnēs. Viņš saka – šie cilvēki ir patiesi gudri un brīnišķīgi
Ievērības cienīga ir arī pērn Mārča un viņa ģimenes īstenotā iniciatīva organizēt muzikālos vakarus “Logs uz Palangas ielu” līdzcilvēku uzmundrināšanai pandēmijas laikā. Grīnbartu ģimene aizvadītā gada pavasarī kaimiņus un apkaimē esošos ar koncertiem no savas mājas loga iepriecināja precīzi 50 vakarus. Turklāt muzikālie priekšnesumi vienmēr bijuši precīzi pulksten deviņos vakarā un katru no tiem ievadīja arī īsa Mārča uzruna.
Viņš stāsta – viss aizsācies, kad ģimene nolēmusi piedalīties akcijā ik vakaru pie atvērta loga aplaudēt mediķiem un visiem, kuri strādā ārkārtas situācijas apstākļos, tādējādi izsakot viņiem pateicību. Divus vakarus tajā piedaloties un dzirdot savā mikrorajonā tikai vēl divus vājus aplausus, sapratuši – kaut kas nav kārtībā un ir jārīkojas.
Iniciatīvu vēl populārāku padarīja video materiāli, kurus filmēja Mārča sieva Viola, bet viņš pēcāk tos apstrādāja un ievietoja vietnē “Facebook” ar tēmturi #logsuzpalangasielu.
Vaicāts, kāda bijusi līdzcilvēku reakcija, M. Grīnbarts norāda – cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Bijis arī zvans no policijas. Jāatzīmē gan, ka draudzīgs, atgādinot par ierobežojumu ievērošanu. Tāpat arī bijuši mūziķi, kuri vēlējušies muzicēt kopā. Tomēr tas jau būtu organizēts pasākums. Tikmēr vieni no lielākajiem Grīnbartu ģimenes iniciatīvas atbalstītājiem bijuši Mārča biedri Zemessardzē, kuri arī braukuši klausīties viņu spēlēto mūziku.
Ne mazāk būtiski – viņš par pilsonisko iniciatīvu un līdzcilvēku uzmundrināšanu pandēmijas laikā šogad saņēma titulu "Gada liepājnieks 2020". Turklāt viens no cilvēkiem, kurš Mārci izvirzīja titulam, bija viņa Zemessardzes bataljona biedrs.
Atbildot, vai varam gaidīt šīs iniciatīvas turpinājumu, M. Grīnbarts norāda – dzīvē iemācījies, ka nekad nevajag rekonstruēt noskaņojumu un emocijas. Tas arī ir tas īpašais – tas bija tad un tikai tajā mirklī. Padarītais tagad dzīvo video.
