Ikdienā Solveiga Leitlande ir “Latvijas Radio” ziņu redaktore, kuras balsi var dzirdēt, uzzinot par jaunākajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Taču brīvdienās viņa uzvelk formas tērpu un dodas uz Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 27. kājnieku bataljonu Cēsīs, lai piedalītos mācībās un veiktu arī civilmilitārās sadarbības jeb CIMIC speciālista pienākumus. Izrādās, Solveiga jau iepriekš domājusi par militāro karjeru, taču pieņemt šo lēmumu palīdzējusi apstākļu sakritība un arī kāds traģisks notikums ģimenē. “Patlaban dzīve rit starp Cēsīm un Rīgu, bet nākotnē gribētu nobāzēties savā pilsētā – Cēsīs un darīt kaut ko pamatīgu,” sarunā ar “Sargs.lv” pauž S. Leitlande.
Mediji un pārdošana
Skatoties uz Solveigas profesionālo dzīves gājumu, tajā galvenokārt atspoguļojas divas viņai mīļas jomas – radošā un mediju joma, kā arī pārdošanas pieredze. Iepriekš viņa strādājusi gan TV, gan rakstošajos medijos, taču viņas balsi klausītāji vairāk iepazinuši caur radio – savulaik lasītas ziņas “Radio TEV”, tagad – “Latvijas Radio” ēterā.
Solveiga atzīst – tāpat viņai patīk viss, kas saistīts ar pārdošanu un cilvēku uzrunāšanu. Iepriekš strādājusi gan lielos uzņēmumos, gan arī mazākos veikalos, un viņa ar lielāko prieku darījusi šo darbu.
“Tā ir tik brīnišķīga mijiedarbība ar cilvēkiem – viņi atnāk, tu viņus uzrunā, apkalpo. Žēl, ka ir veikali, kuros meitene pie kases pilnīgi monotonā balsī tikai nosauc maksājamo summu un viss. Gan pārdošanas jomā, gan radio svarīgas ir attiecības – lai arī pati stāstus neveidoju, ar savu balsi un veidu, kā to pasaku, nododu tos klausītājiem,” saka Solveiga.
Ziņas un Zemessardze
Par nonākšanu “Latvijas Radio” Ziņu dienestā, kurā viņa ir kopš pagājušā gada vasaras, Solveiga atzīst – katram mediju cilvēkam nav augstākas latiņas par strādāšanu sabiedriskajā medijā, tā savā ziņā ir virsotne. “Kad tāds piedāvājums nāk, būtu muļķīgi atteikties,” viņa nosaka. Tā kā Solveiga dzīvo Cēsīs, regulāri nākas mērot ceļu uz Rīgu, taču tas esot labs laiks pārdomām, iespējai klausīties lekcijas, lasīt.
Izrādās, Solveigu jau no mazām dienām vilinājis darbs, kurā var uzvilkt formas tērpu un būt noderīgs sabiedrībai. Pēc vidusskolas viņa vēlējās studēt Policijas akadēmijā, taču togad bijusi liela atlase, tā kā Solveiga nēsā brilles, redzes dēļ nav uzņemta.
“Tobrīd atausa atmiņā, ka es taču arī jaunībā ko tādu gribēju. Teicu dēlam – es arī varbūt pieteikšos. Atceros, viņš man toreiz teica: “Tikai ne manā rotā, man nevajag, ka mamma blakus kontrolē.” Tā arī palika. Tad pirms pieciem gadiem notika traģēdija – dēls izdarīja pašnāvību,” stāsta Solveiga.
Viņa tolaik strādājusi “Radio TEV”, un tas laiks sakritis ar mediju projektu “Viena diena karavīra dzīvē”, kurā mediju pārstāvji dienu varēja pavadīt Ādažu bāzē, iejūtoties karavīra ādā.
Viņai bijis kāds ļoti patriotisks kolēģis, kurš par Zemessardzi vien runājis, līdz beidzot Solveiga teikusi: “Ko tu tikai runā, ej un piesakies!” Uz ko viņš atbildējis: “Tu jau arī varētu.”
“Mana pirmā reakcija: nu gan daudz varu, labi neredzu, mazliet liekais svars, kāds es tur karavīrs? Bet tad nodomāju, varbūt tiešām varētu... Aizgāju kolēģim līdzi, viņš saka: “Tad tu arī raksti tos papīrus!” Tā mēs abi nokļuvām Zemessardzē. Bija cilvēki, kuri teica, ka Zemessardzē iestājos tikai traģiskā notikuma dēļ tā vietā, lai ietu pie psihologa. Taču tam visam jau tikts pāri,” saka Solveiga.
Cīņa ar saviem “negribu”
Zemessardzē Solveiga ir mazliet vairāk nekā divus gadus un atzīst – katram ir svarīgi atbildēt, kāpēc viņš ir zemessargs. Viņasprāt, vārdi “es gribu aizstāvēt savu valsti, sniegt savu pienesumu” ir pārāk patosīgi. Vai tiešām neviens nav Zemessardzē iestājies, piemēram, ziņkārības dēļ?
Uz jautājumu, kā viņa varētu palīdzēt apkārtējiem krīzes situācijās, Solveiga atbild kodolīgi: “Kaut vai netaisīt vēl lielāku “bardaku”, jo esam mācīti rīkoties tā, lai mazinātu haosu.” Dienests Zemessardzē gan disciplinē, gan norūda, fiziski un emocionāli.
Katrs zobratiņš svarīgs
Zemessardzē katrs var rast pielietojumu savai profesijai un zināšanām, jo specialitāšu ir daudz. Piemēram, pirms vairākiem gadiem bijis grūti iedomāties, ka Zemessardzē varētu būt arī Kiberaizsardzības vienība, kas gādā par kibertelpas stiprināšanu.
Ieskaitot Solveigu, pašlaik Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 27. kājnieku bataljonā ir septiņi civilmilitārās sadarbības jeb CIMIC speciālisti, katram esot savas stiprās puses. Viens no viņiem civilajā dzīvē ir arhitekts, kuram ir spēja profesionāli izvērtēt dažādu objektu un infrastruktūras nianses, kāds cits atkal ir ar uzņēmējdarbības pieredzi vai labi orientējas vēstures notikumos.
Taču tas nenozīmē, ka Solveiga izvairās no fiziskiem pārbaudījumiem, gluži pretēji – izmanto katru iespēju piedalīties visās Zemessardzes mācībās, jo pašai gribas “būt apritē” un iemācīties to, ko vēl nezina. CIMIC pienākumus viņa veic papildus visam.
Ja Solveigai pašai vajag padomu, īpaši ar vēstures tematiku saistītos jautājumos, viņai, kā pati saka, ir lielisks kolēģis – CIMIC speciālists – vecākais zemessargs Ričards Batarags no 54. kaujas atbalsta bataljona, kurš vienmēr atbalsta un neatteiks palīdzību.
“Sargs.lv” jau rakstījis, ka civilmilitārā sadarbība ir joma, kas pēdējo gadu laikā tiek stiprināta visās Nacionālo bruņoto spēku, tai skaitā arī Zemessardzes, vienībās. NBS meklē arvien jaunus un nostiprina jau esošos sadarbības veidus gan ar citām valsts institūcijām un vietējām pašvaldībām, gan konkrētiem zemju īpašniekiem. Viņu atbalsts ir īpaši nozīmīgs militāro mācību laikā, kad NBS vienības ar bruņutehniku un pavadošo transportu izvērš savus vingrinājumus ārpus poligona, aptverot daudzu pašvaldību civilās teritorijas.
Sievietes – “kapātājas”
Solveigas meita, kura šobrīd ir 10. klases skolniece, jau vairāk nekā četrus gadus ir Jaunsardzē un, kā atzīst pati Solveiga, dažās lietās ir gudrāka par mammu. Turklāt viņa nopietni apsver domu pēc vidusskolas studēt Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Zinot, ka tas nebūs viegli, Solveiga atbalsta meitas izvēli un smejot nosaka – tādā veidā tiks īstenots arī viņas jaunības sapnis. Meitai jau ir Jaunsardzes rūdījums, viņa zina, ka svarīgs ir ne tikai fiziskais, bet arī morālais briedums.
Solveiga gandarīta, ka Zemessardzē ir daudz sieviešu – tā saukto “kapātāju”, kurām ir gan uzņēmība, gan varēšana. Turklāt daudzu kolēģu pārvērtības Zemessardzē esot acīmredzamas.
Noslēgumā viņa atzīst, ka Zemessardzē kā lielā ģimenē – cits citu atbalsta, un to vajadzētu ieviest arī sabiedrībā kopumā. Īpaši krīzes situācijās nedrīkst domāt tikai par sevi, pārvēršoties par zvērēnu. Jāsaglabā cilvēcība, spēja domāt arī par otru. Viņa atsaucas uz reanimatologa Pētera Kļavas teikto – ka “visi ir viens”, tāpēc, darot pāri otram, patiesībā dari pāri arī sev. “Varbūt kādam šī domāšana liksies naiva, taču tā ir ļoti cilvēcīga. Un šo cilvēcību citam pret citu vajadzētu saglabāt gan ikdienā, gan krīzes situācijās,” rezumē Solveiga Leitlande.
