Pēc vairāk nekā mēnesi ilga kara starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Irānu panāktais divu nedēļu pamiers iezīmē būtisku pagrieziena punktu konfliktā, taču tas nav atrisinājums. Tā ir taktiska pauze ar neskaidriem noteikumiem, pretrunīgām interpretācijām un augstu eskalācijas risku. Skaidrojam, kas zināms par pieņemto pamieru un kas sekos tālāk.
Konflikts sākās februāra beigās, kad ASV un Izraēla uzsāka koordinētus triecienus Irānai ar mērķi ierobežot tās kodolprogrammu un reģionālo ietekmi. Sešu nedēļu laikā karš pārauga plašā militārā kampaņā ar simtiem triecienu, smagiem zaudējumiem un būtisku infrastruktūras iznīcināšanu Irānā. Tomēr, neskatoties uz intensīvo spiedienu, Irānas režīms saglabāja kontroli un spēju turpināt militārās operācijas.
Vienošanās tika panākta ar Pakistānas starpniecību, un jau tuvākajās dienās paredzētas tiešas sarunas starp abām pusēm Islamabadā. Tas pats par sevi ir būtisks pavērsiens, jo iepriekš tiešas sarunas ar ASV Irānā tika politiski noraidītas. Tagad tās ir atļautas ar jaunā augstākā līdera Mojtaba Hamenei piekrišanu, kas signalizē par pragmatiskāku pieeju.
Tomēr pamiera saturs ir neskaidrs. Ir vairākas paralēlas vienošanās versijas, un pat galvenie dalībnieki publiski pauž atšķirīgas interpretācijas. ASV uzsver, ka mērķi ir sasniegti militāri, kamēr Irāna paziņo par politisku uzvaru un izvirza prasības – sankciju atcelšanu, kompensācijas un tiesības turpināt urāna bagātināšanu.
Papildu spriedzi rada jautājums par konflikta ģeogrāfiju. Irāna uzskata, ka pamiers attiecas arī uz Libānu, kur turpinās Izraēlas uzbrukumi “Hezbollah” mērķiem. Savukārt ASV un Izraēla to noliedz. Šīs nesaskaņas jau ir radījušas jaunus triecienus un apšauba pamiera ilgtspēju.
Stratēģiski situācija ir vēl sarežģītāka. Neskatoties uz zaudējumiem, Irāna ir nostiprinājusi vienu no saviem galvenajiem sviras punktiem – kontroli pār Hormuza šaurumu. Ja pirms kara tas tika uzskatīts par starptautisku ūdensceļu, tad tagad Irāna faktiski darbojas kā tā pārvaldītāja, potenciāli pat apsverot maksu ieviešanu kuģiem par drošu pārvietošanos. Tas būtiski maina spēku līdzsvaru reģionā un rada ilgtermiņa riskus globālajai ekonomikai.
Reģiona valstis, īpaši Persijas līča valstis, šo attīstību uztver kā nopietnu apdraudējumu. Hormuza šaurums tām ir kritiski svarīgs eksporta ceļš, un jebkāda Irānas kontrole pār to tiek uzskatīta par nepieņemamu. Analītiķi brīdina, ka, ja netiks panākta plašāka vienošanās par drošības noteikumiem, pamiers tikai nostiprinās Irānas ietekmi, nevis to ierobežos.
Iekšpolitiski Irānā pamiers ir izraisījis pretrunīgu reakciju. Radikālie spēki to kritizē kā piekāpšanos, uzskatot, ka Irānai bija militārs pārsvars un karš bija jāturpina. Tajā pašā laikā valsts ir cietusi ievērojamus zaudējumus – tūkstošiem bojāgājušo un plaša infrastruktūras iznīcināšana –, kas rada spiedienu meklēt risinājumu.
ASV pusē prezidents Donalds Tramps pamieru pasniedz kā stratēģisku panākumu un iespēju izkļūt no konflikta, vienlaikus saglabājot militāro spiedienu. ASV spēki reģionā paliek augstā gatavībā, un amatpersonas skaidri norāda – ja vienošanās sabruks, operācija var tikt atsākta nekavējoties.
Tuvākās dienas, īpaši sarunas Pakistānā, būs izšķirošas. Ja tās neizdosies, pastāv augsta varbūtība, ka konflikts atsāksies – iespējams, vēl plašākā un sarežģītākā formā nekā līdz šim.
