Krievijas ārpolitika 2025. gadā ir saglabājusies agresīva un balstīta ilgtermiņa stratēģiskos mērķos. Tās galvenais uzdevums ir palielināt ietekmi starptautiskajā sistēmā un nostiprināt savu lomu kā vienam no galvenajiem spēka centriem. Krievija cenšas iegūt pilnīgu kontroli pār Ukrainu, piespiest Rietumvalstis pieņemt tai izdevīgu drošības arhitektūru Eiropā, kā arī paplašināt ietekmi postpadomju telpā. Vienlaikus tā cenšas mobilizēt valstis ārpus Rietumu bloka pret tā sauktajiem “kolektīvajiem Rietumiem”.
Tomēr 2025. gadā Krievija nav spējusi sasniegt šos mērķus. To lielā mērā ierobežo ekonomisko, militāro un tehnoloģisko resursu trūkums. Krievija arī nav spējusi sniegt būtisku atbalstu saviem partneriem citos reģionos, kas atklāj tās faktiskās spējas starptautiskajā politikā. Neskatoties uz to, Maskava turpina uzturēt savas ambīcijas un cer uz izmaiņām starptautiskajā vidē, piemēram, uz Rietumu atbalsta samazināšanos Ukrainai.
Krievija piedalās arī miera sarunās, taču nav pamata uzskatīt, ka tā būtu gatava piekāpties. Tās mērķis joprojām ir panākt sev izdevīgus nosacījumus. Pat iespējama pamiera gadījumā Krievija to, visticamāk, izmantotu, lai sagatavotos turpmākai karadarbībai. Tas nozīmē, ka konflikts Ukrainā var saglabāties ilgstoši un turpināt ietekmēt reģiona drošību. Krievijas reģionālā ietekme ir vērsta uz dominances nodrošināšanu Austrumeiropā, Dienvidkaukāzā un Centrālāzijā. Tā ignorē šo valstu nacionālās intereses un cenšas tās noturēt savā ietekmes sfērā. Īpaši svarīgs faktors ir Ukraina, jo tās kontrole vai attālināšana no Rietumiem tiek uzskatīta par priekšnoteikumu Krievijas dominances atjaunošanai reģionā. Ja Krievijai izdotos sasniegt savus mērķus Ukrainā, tas varētu palielināt agresijas risku arī citās valstīs.
Baltkrievijā Krievijas ietekme turpina pieaugt. Valsts faktiski ir kļuvusi par Krievijas politisko un militāro sabiedroto, kas darbojas Maskavas interesēs. Aleksandrs Lukašenko cenšas radīt iespaidu par neatkarību un uzlabot attiecības ar Rietumiem, tomēr realitātē viņš ir atkarīgs no Kremļa. Baltkrievija tiek izmantota kā militārs un politisks instruments, kas palielina drošības riskus Baltijas reģionā. Krievija aktīvi iejaucas arī citu valstu iekšpolitikā. Moldovā tā izmanto dezinformāciju, propagandu un pat vēlēšanu ietekmēšanu, lai kavētu valsts integrāciju Rietumos. Tas parāda, ka Krievija izmanto plašu instrumentu klāstu - ne tikai militāru spēku, bet arī hibrīdkara metodes. Šādas aktivitātes apliecina, ka Krievija spēj vienlaikus darboties vairākos virzienos.
Dienvidkaukāzā Krievija nav ieinteresēta stabilitātē. Tā, visticamāk, mēģinās kavēt Armēnijas un Azerbaidžānas miera procesu. Pastāv arī iespēja, ka Maskava aktīvāk iejauksies Armēnijas iekšpolitikā, īpaši vēlēšanu laikā. Gruzijā savukārt pastāv risks, ka valsts arvien vairāk nonāks Krievijas ietekmē, izmantojot ekonomiskos un politiskos mehānismus. Krievija joprojām uztur vairākus “postpadomju telpas” reintegrācijas projektus - Neatkarīgo valstu sadraudzību (NVS), Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO) un Eirāzijas ekonomisko savienību (EES). Tomēr daudzas no tām piedzīvo krīzi un zaudē efektivitāti. Vienīgais relatīvi efektīvais instruments ir Eirāzijas ekonomiskā savienība, kur Krievija dominē ekonomiski un izmanto to arī sankciju apiešanai.
Krievijas un Ķīnas sadarbība pēdējos gados ir kļuvusi ciešāka. Abas valstis vieno līdzīgs skatījums uz starptautisko kārtību, kurā tiek apstrīdēta Rietumu dominance. Ķīna neiesaistās tieši karā Ukrainā, taču tā sniedz Krievijai ekonomisku atbalstu. Tā palielina energoresursu importu un izmanto Krievijas izolāciju savās interesēs, iegūstot izdevīgākus nosacījumus un palielinot tās atkarību.
Ķīna cenšas sevi pozicionēt kā vienu no pasaules kārtības veidotājiem. Tā uzskata, ka pašreizējā sistēma tai nav izdevīga, un vēlas lielāku ietekmi globālajā politikā. Ķīnas redzējums par Eiropas drošību ietver arī Krievijas interešu ņemšanu vērā un ASV ietekmes mazināšanu. Tas liecina par abu valstu stratēģisko tuvību. Tāpat svarīga abu valstu sadarbības joma ir informatīvā telpa. Ķīna arvien biežāk izplata Krievijas naratīvus, piemēram, par NATO draudiem Baltijas valstīm vai Baltijas jūras militarizāciju. Lai gan Ķīna tos izmanto selektīvi, nākotnē sagaidāma lielāka propagandas pārklāšanās. Tas var palielināt informatīvā kara ietekmi arī Eiropā.
Krievijas ārpolitika, tās centieni nostiprināt ietekmi dažādos reģionos un arvien ciešākā sadarbība ar Ķīnu skaidri parāda, ka mūsdienu drošības vide nav balstīta tikai militārā spēkā. Liela nozīme ir arī ekonomiskajiem sakariem, informatīvajai telpai un politiskajai ietekmei, kas bieži tiek izmantoti paralēli tradicionālajiem līdzekļiem. Krievija turpina pielāgot savas darbības starptautiskajai situācijai un izmantot dažādus instrumentus savu mērķu sasniegšanai, savukārt Ķīna šajā procesā ieņem pragmatisku un izdevīgu pozīciju. Tas nozīmē, ka drošības izaicinājumi nākotnē būs daudzslāņaini un cieši savstarpēji saistīti, tāpēc to izpratnei nepieciešams skatīties uz notikumiem plašākā starptautiskā kontekstā.
