Tomēr Krievijai pastāv problēma. Amerikas Savienotās Valstis ir ne tikai atteikušās no eskalācijas ar tiešu konvencionālu militāru iejaukšanos, lai apturētu Krievijas agresijas karu Ukrainā, bet arī atteikušās palielināt savu kodolspēku kaujas gatavību. Rezultātā šis krīzes sarunu ceļš ir bloķēts.
Tādas idejas kā kodolieroču izvietošana Polijā vai vēl radikālāk to pārvietošana uz Ukrainu nav populāras. Vēl sliktāk Kremlim ir tas, ka ASV ne reizi vien ir paziņojušas, ka neredz nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka Krievija plāno izmantot kodolieročus, un attiecīgi neplāno šiem draudiem pielāgot savu stratēģisko kodolieroču atturēšanas sistēmu.
ASV apņēmība neiesaistīties kodolspēlē ar agresorvalsti izraisa Krievijas politikas veidotāju aizkaitinājumu un - kas, iespējams, nodara vēl lielāku kaitējumu tās diženuma un kodollielvaras pašlepnuma sajūtai. Tagad Krievijas politiskā elite spiesta samierināties ar sajūtu, ka šis statuss nevienam vairs nespēj iedvest bailes.
Viens no Kremļa noziedzīgās elites pārstāvjiem – diktatora Vladimira Putina padomnieks Sergejs Karaganovs, nesen nāca klajā ar paziņojumiem par kodoltrieciena nepieciešamību (pirmo reizi jūnijā un vēlreiz 26. septembrī), kuros cita starpā apgalvo, ka Krievijai ir jāatjauno bailes no kodolkara un jānovērš mīts, ka tas automātiski eskalējas "līdz globālam termonukleāram konfliktam".
Viņa izteikumi šķiet tikuši speciāli veidoti Rietumu patēriņam. S. Karaganova statuss un viņa sakari Krievijā ir mēģinājums pateikt Rietumu elitei, ka viņš runā ne tikai savā vārdā, bet arī norāda, ka tā domā augstākās valsts amatpersonuas, ar kurām viņš ir saistīts. Arī Rietumvalstu amatpersonām un domnīcām tiek pasniegts viedoklis, ka S. Karaganova paziņojumi nav tikai vienīgi viena cilvēka ekscentriska izpausme.
Krievijas rokās joprojām ir eskalācijas mehānismi. Tā var palielināt kodolspēku aktivitāti pie Rietumvalstu robežām, vai padarīt tās vēl provokatīvākas. Tā var demonstratīvi palaist kodolraķetes. Piemēram izmēģināt stratēģisko kodolieroču nesējraķeti "Sarmat" vai jaunākās paaudzes raķeti "Burevestnik", kuras darbības rādiuss esot 20 000 kilometru.
Krievija varētu veikt arī citus pasākumus. Oktobrī V. Putins uzstājās “Valdaja kluba” diskusiju forumā, paziņojot, ka Krievijai būtu jāapsver iespēja atsaukt savu dalību Līgumā par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) ratifikāciju. Tas noteikti būtu nākamais solis eskalācijas attīstībā ar Rietumvalstīm.
Arī S. Karaganova izteikti skaidri apliecina, ka Krievijai var būt tikai divas izvēles: sākt karu konvencionālā veidā vai veikt kodoltriecienu. Krievija tā rīkojas, pieņemot, ka stratēģiskā atturēšana nedarbojas un tā ir nonākusi eskalācijas kāpņu augšgalā. Taču tas tā nav. Krievijai ir vairāk nekā pietiekami daudz mehānismu baiļu izraisīšanai.
Krievijas vadošās militārpersonas uzskata, ka kodolieroču atturēšanu var īstenot, patrulējot pie pretinieku valsts robežām, rīkojot militārās mācības, demonstrējot kodolieroču nesējraķešu iespējas, paaugstinot kodolspēku kaujas gatavības līmeni un mainot militārās doktrīnas vai atkāpjoties no starptautiskiem nolīgumiem. Daži no šiem pasākumiem ir īstenoti. Krievija paaugstināja savu stratēģisko spēku trauksmes līmeni, veica kodolmācības un izstājās no “New START” līguma.
Papildus kodolieročiem par daļu no stratēģiskās atturēšanas mehānisma ir kļuvusi arī jaunāko "Kinzhal" raķešu izmantošana Ukrainā. Krievija veic arī triecienus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Hidroelektrostacijas, cauruļvadu iznīcināšana un kodolspēkstaciju apdraudējums arī var darboties kā eskalācijas kāpnes pakāpieni. Krievijas bruņotie spēki uzskata, ka šādu darbību ietekme var palielināt tās stratēģiskās atturēšanas efektivitāti.
Augstākā eskalācijas pakāpe ietvertu triecienu ASV vai to sabiedroto kosmosa satelītiem, kas tiek izmantoti karā Ukrainā, triecienu Ukrainas armijas apgādes punktiem ar Rietumu ieročiem un munīciju, kā arī jebkuru uzbrukumu kodolspēkstacijām.
