“Sargs.lv” pēta: Krievu raķetes “Kinzhal” - vai tās patiešām ir “neiznīcināmas” un “hiperskaņas”?

Konfliktu zonas
Sargs.lv/Forbes/Newsweek/Csis.org/Popular Mechanics/The Kyiv Independent
Krievu karavīrs veic pārbaudi “Kinzhal” raķetei
Foto: Krievu karavīrs veic pārbaudi “Kinzhal” raķetei Foto: EPA/Scanpix

Otrdien ap plkst. 3.30 pēc vietējā laika Krievija veica 18 raķešu triecienus visā Ukrainas teritorijā, taču visas raķetes tika neitralizētas, ziņoja Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštābs. Daļa no palaistajām raķetēm bija Krievijas izslavētā “Kinzhal”. Iepriekš Krievija apgalvoja, ka “Kinzhal” raķete lidojot ar ātrumu, kas vairāk nekā desmit reizes pārsniedz skaņas ātrumu, un tā praktiski neatstāj laiku pretgaisa aizsardzības sistēmu reakcijai. Situācija Ukrainā ir pierādījusi pretējo, proti, ASV izgatavotās “Patriot” pretgaisa aizsardzības sistēmas ir tikušas galā ar krievu “neiznīcināmo” raķeti. Portāls “Sargs.lv”, izmantojot internetā pieejamo informāciju, izpētīja, kas ir šī krievu “neiznīcināmā” raķete un, vai to vispār var klasificēt kā hiperskaņas manevrēt spējīgu raķeti.

"Kinzhal" “hiperskaņas” raķetes bija daļa no virknes jaunu, progresīvu ieroču klāsta, ko 2018. gadā prezentēja Krievijas diktators Vladimirs Putins. Saskaņā ar Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra (CSIS) ideju laboratorijas Pretraķešu aizsardzības projekta (Missile Defense Project) datiem to darbības rādiuss ir aptuveni 2000 kilometru, un tās var nest gan konvencionālu kaujas galviņu, gan kodolgalviņu.

V. Putins pagājušā gada decembrī savā uzrunā “Patriot” raksturoja kā novecojušu un teica, ka Krievijas raķešu sistēmas spēs to iznīcināt. ""Patriot" pretgaisa aizsardzība ir novecojusi. Vienmēr tiks atrasts pretlīdzeklis... Krievija iznīcinās "Patriot" sistēmu," viņš sacīja.

Tomēr tagad mēs varam teikt pretējo, proti, tiešām pavecā “Patriot” pretgaisa aizsardzības sistēma spēj notriekt krievu okupantu “modernās”, “neiznīcināmās”, “hiperskaņas” raķetes, kas visticamāk ir liels pārsteigums Kremļa vadonim.

Džefrijs Lūiss “James Martin Center for Nonproliferation Studies” doktors izdevumam "Popular Mechanics" atzīst, ka "Kinzhal" nav nekas cits kā no gaisa palaista ballistiskā raķete. Līdzīgi šaubas par "hiperskaņas" raķetes apzīmējumu pauž arī Sidharts Kaušals, doktors, no Lielbritānijā bāzētā aizsardzības pētniecības centra “RUSI”. "Tā neatbilst manevrēšanas kritērijiem, lai būtu īsts hiperskaņas ierocis."

Viņu šaubu pamatā ir "Kinzhal" izcelsme. Tā ir no gaisa palaižama ballistiskās raķetes "Iskander" versija, kurai ir veiktas tikai nelielas modifikācijas, lai to varētu palaist no gaisa.

Sistēma “Iskander” ir ekspluatācijā kopš 2006. gada, un to transportē un palaiž no milzīgas 8x8 lielgabarīta militārās kravas automašīnas. Uzliekot to uz lidmašīnas, raķeti var ātrāk un ērtāk nogādāt operāciju vietā.

Image
Raķešu palaišanas sistēma "Iskander"
Raķešu palaišanas sistēma "Iskander" Foto: Reuters/Scanpix

"Iskander" ir raķete un tās palaišanas sistēma. Pati raķete tehniski ir "9M723", maza darbības rādiusa ballistiskā raķete, kas nes 1000 kg lielu kaujas galviņu vai nelielu kodolgalviņu. Raķete lido pa "kvazi-ballistisku" trajektoriju, kas nozīmē, ka tā nelido pa vienmērīgu līkni kā lielgabala lode, bet gan veic nejaušas nelielas kursa izmaiņas, tāpēc tās ceļu nevar paredzēt. Tas apgrūtina tās pārtveršanu, taču tas nav tas pats, kas raķetes spēja manevrēt lidojuma laikā.

Kā norāda Dž. Lūiss, jebkas, kas pārvietojas ar ātrumu, kas ir piecas reizes ātrāks par skaņas ātrumu, ir apzīmējams kā “hiperskaņas”. Tas ietver visu starpkontinentālo ballistisko raķešu (ICBM) klāstu, kā arī sākotnējo "Iskander" versiju. Tomēr aerokosmiskajās aprindās termins "hiperskaņas" tiek lietots konkrēti attiecībā uz objektiem, kas var brīvi un aktīvi manevrēt, lidojot ar ātrumu, kas Zemes atmosfērā ir piecas reizes lielāks par skaņas ātrumu. Šāds termins nekādā gadījumā nav attiecināms pret objektiem, kas, lidojot ar šādu ātrumu spēj veikt tikai nelielas sava lidojuma kursa korekcijas, kā tas ir raķešu “Kinzhal” gadījumā.

Pastāv divas hiperskaņas raķešu klases. Hiperskaņas planējošās raķetes (HGV), kas būtībā ir jaunas ICBM kaujas galviņas. Atgriežoties atmosfērā lielā ātrumā, tās var novirzīties no sākotnējā mērķa punkta, un nav iespējams noteikt, kur tās virzās.

Savukārt otrajam tipam - hiperskaņas spārnotajām raķetēm (HCM) ir ar gaisu dzesējama dzinēja sistēma, kas tām nodrošina ļoti ātru lidojumu. Tas ir daudz sarežģītāk nekā planēšana. Dzinēja aizdedzes uzturēšana hiperskaņas ātruma lidojumā tiek salīdzināta ar sērkociņa degšanas uzturēšanu tornado laikā. "Lai raķete atbilstu kritērijiem, pēc kuriem to var klasificēt kā HGV vai HCM, tai ir jābūt ļoti manevrēt spējīgai," skaidro S. Kaušals. "Viss, ko esmu redzējis, liecina, ka “Kinzhal” ir tikai no gaisa palaists “Iskander”."

Krievijas apgalvojums, ka "Kinzhal" lidojuma ātrums ir desmit reizes lielāks par skaņas ātrumu, izklausās iespaidīgi, taču realitātē tas šķiet maz iespējams. Tiek uzskatīts, ka "Iskander", uz kura bāzes ir izstrādāts "Kinzhal", lidojuma ātrums ir vien sešas līdz septiņas reizes lielāks par skaņas ātrumu. Iespējams,  realitātē tas pat mazāks. ASV datu bāzē par Krievijas raķetēm "Iskander" degšanas ātrums – proti - ātrums brīdī, kad raķete pārstāj paātrināties - ir 5,9 mahi (vienības, kas lielākas par skaņas ātrumu). Ja abu raķešu dzinēji ir salīdzinoši vienādi, tad tik lielu paātrinājuma starpību nav iespējams sasniegt, uzskata eksperti.

ASV izlūkdienesti precīzi zina, cik ātri pārvietojas "Kinzhal", jo reāllaikā ir izsekojuši uz Ukrainu izšautās raķetes. Līdz šim gan tie nav publiski dalījušies ar šo informāciju.

Vispārīgi runājot, jo lielāka ir raķete, jo lielāks ir tās ātrums un darbības rādiuss; piemēram, ASV "LGM-30 Minuteman" 36 tonnas smagās starpkontinentālās raķetes maksimālais ātrums pārsniedz 23 mahus.

Image
“MiG 31K” aprīkots ar hiperskaņas raķeti “Kh-47 Kinzhal”
“MiG 31K” aprīkots ar hiperskaņas raķeti “Kh-47 Kinzhal” Foto: Christophe Tymowski/Twitter

Fotoattēlā redzamā lidmašīna “MiG 31K” aprīkota ar hiperskaņas raķeti Kh-47 “Kinzhal”, kuras darbības rādiuss ir gandrīz 2000 km, un tā var nest vai nu 1100 kg konvencionālo kaujas galviņu, vai arī līdz pat 500 kilotonnu jaudas kodolgalviņu, kuras jauda 33 reizes pārsniedz uz Hirosimu nomestās “Fat Man” atombumbas postošo jaudu.

“Kinzhal” darbojas, tikai tad, ja to palaiž no lidmašīnas, kas lido ļoti lielā ātrumā. “MiG-31” lidmašīnas tam ir īpaši piemērotas, jo to ātrums ir vairāk nekā divarpus reizes lielāks par skaņas ātrumu. Tiesa, Krievijas arsenālā ir tikai 10 līdz 20 “MiG-31K” iznīcinātāju, kas pielāgoti “Kinzhal” raķešu palaišanai.

Atšķirībā no ballistiskajām raķetēm, “Kh-47” lido pa zemu trajektoriju, kas apgrūtina pretgaisa aizsardzības sistēmu efektivitāti, taču arī zemā trajektorija nav palīdzējusi raķetei palikt nepamanītai.

Lai gan nav skaidrs, kad sākās "Kinzhal" izstrāde, internetā ap 2010. gadu sāka cirkulēt Krievijas raķešu "Iskander" konceptuālās shēmas, kas uzstādītas uz iznīcinātāja "MiG-31".

Pamatojoties uz šīm konceptuālajām shēmām, kā arī raķetes iespējām un vispārējo izskatu, analītiķi uzskata, ka tā, visticamāk, ir atvasināta no zemes palaižamās tuvdarbības ballistiskās raķetes "9K720 Iskander-M". Priekšrocības, ko sniedz no gaisa palaižama raķetes, ir lielāks darbības rādiuss, izvietojamība un elastība salīdzinājumā ar uz zemes izvietotajām raķetēm "Iskander".

Pirms pilna mēroga kara Ukrainā, Krievija daļu šādu raķešu izvietoja arī Kaļingradas eksklāvā pie Baltijas valstīm, tādējādi kārtējo reizi cenšoties iebiedēt Rietumvalstis. Ņemot vērā šīs hiperskaņas raķetes darbības rādiusu, no Kaļiņingradas gaisa telpas palaists "Kinzhal" var sasniegt lielāko daļu Rietumeiropas galvaspilsētu, savukārt Kaļiņingradā izvietotās raķetes "Iskander" var sasniegt tikai Berlīnes ziemeļu daļu. Turklāt, atšķirībā no “Iskander”, "Kinzhal" var sasniegt šos mērķus 7-10 minūšu laikā pēc palaišanas no Kaļiņingradas gaisa telpas.

Dalies ar šo ziņu