Arvien vairāk Krievijas bruņotie spēki Ukrainā piedzīvo smagus triecienus militārajās bāzēs un noliktavās, kas var degradēt okupantu jau tā zemo motivāciju. Lietuvas bijušais bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Valdas Tutkus intervijā "LRT.lt" brīdina, ka šāds optimisms varētu būt pāragrs.
Lai gan Ukrainas spēki ir guvuši lielus panākumus Hersonas reģionā, kur tie ir uzspridzinājuši tiltus, nostādot Krievijas spēkus nedrošā situācijā, Kijivai nav spēju uzsākt plaša mēroga pretuzbrukumu, uzskata Valdas Tutkus.
Turklāt karš var ieiet ieilgušā fāzē, kurā neviena no pusēm nevarēs gūt izšķirošu uzvaru. Tutkus uzskata, ka risinājumam tādēļ var būt nepieciešama trešās puses iejaukšanās, kas varētu panākt pamieru un piespiest abas puses to ievērot.
Vai pēc Ukrainas armijas veiksmīgajiem triecieniem Krimā un Hersonā var runāt par pagrieziena punktu karā?
Šie triecieni neapšaubāmi bija ļoti veiksmīgi, bet es esmu mazliet skeptisks, ka tie nozīmē kaut kādu pavērsienu.
No militārā viedokļa Ukraina šodien ir lieliskā pozīcijā, lai uzsāktu pretuzbrukumu, jo tilti Hersonā ir iznīcināti un arī Krimas aviobāze šobrīd ir neefektīva. Taču man ir iespaids, ka Ukrainai šobrīd nav iespēju to darīt. Tāpēc ir pārāk optimistiski runāt par izrāvienu, lai gan, protams, es ļoti gribētu to redzēt.
Kad jūs sakāt, ka Ukrainai nav spēju uzsākt pretuzbrukumu, vai jūs domājat karavīru vai militārās tehnikas ziņā?
Iespējams, abus. Nav pietiekami daudz personāla. Neaizmirsīsim, ka Ukrainai ir ļoti sarežģīta situācija austrumos, kur krievi ir koncentrējuši savus spēkus un gūst zināmus panākumus. Ne tik daudz, cik viņi vēlētos, bet tomēr panākumus. Es teiktu, ka Hersonas apgabalā Krievijas un Ukrainas spēki ir līdzvērtīgi, bet ofensīva prasa vismaz 3 līdz 4 reizes lielāku pārsvaru.
Runājot par pašu Hersonu, šeit ir vairākas nianses. Pirmkārt, Ukrainai īsti nav iespēju ieņemt Hersonu. Otrais jautājums ir tīri morāls. Vai Ukraina bombardēs savu pilsētu tāpat, kā krievi bombardēja Ukrainas pilsētas? Acīmredzot nē. Pašas Hersonas ieņemšana ir problemātiska. Varētu mēģināt to aplenkt, bet es nedomāju, ka Ukrainai šobrīd ir iespējas to izdarīt.
Kā ir ar Krimu? Krimu krievi ir okupējuši kopš 2014. gada., un tagad viņi kontrolē ievērojamu teritoriju ap to. Kā ukraiņi būtu varējuši ar raķetēm trāpīt pa gaisa spēku bāzi Krimā? Protams, viņi nav atzinuši, ka tie bija viņi, bet vai viņiem ir tādas iespējas? Ja nē, tad kurš trāpīja pa aviobāzi?
Es domāju, ka ir vairākas iespējas. Man ir diezgan skaidrs, kāpēc krievi teiktu, ka tas bija negadījums. Tāpēc, ka viņi nevar un nevēlas atzīt tik lielu neveiksmi.
Un kāpēc Ukrainas puse neuzņemas atbildību par operācijas veiksmi, ir grūti pateikt. Praksē varētu būt notikusi, es teiktu, labi organizēta diversijas operācija, jo es personīgi neticu nejaušībām. Turklāt es kā ģenerālis dodu priekšroku domāt, ka šī ir veiksmīga Ukrainas armijas operācija.
Ukrainas armija ir ziņojusi, ka ir iznīcināta aptuveni piektā daļa no Krievijas karaspēka, kas iebruka Ukrainā. Vai tas ir ievērojams zaudējums? Vai krieviem ir grūti atgūties no šādiem zaudējumiem, vai arī tas viņiem nav ļoti sāpīgi?
Protams, tas sāp. Atklāti sakot, zaudēt piekto daļu no karaspēka ir sāpīgi. Tomēr cilvēki, kuri domā, ka Krievija ir izsmelta, manuprāt, ir pārāk optimistiski. Es tā nedomāju.
Ir dažas lietas, kas jāņem vērā. Pirmkārt, Krievijai ir sava specifika, sava kara psiholoģija un savi nākamie soļi. Viņiem nerūp zaudējumi. Sliktākais ir tas, ka viņus neinteresē cilvēkresursi. Un viņiem nerūp ieroču un tehnikas zaudējumi.
Krievijai joprojām ir pietiekami lielas spējas. Neaizmirsīsim, ka viņi pat nav sākuši vispārēju mobilizāciju. Tāpat arī viņu noliktavās ir pietiekami daudz bruņojuma, kaut arī nedaudz novecojuša. Tāpēc es nedomāju, ka līdz šim nodarītie zaudējumi būtiski ietekmēs Krievijas ofensīvu.
Daži kara analītiķi un britu izlūkdienesti apgalvo, ka viss liecina par to, ka šis karš būs ilgs. Kādas ir jūsu prognozes īstermiņā? Vai jūs piekrītat, ka karš būs ilgstošs?
Prognozes šajās lietās ir problemātiskas. Bet es, iespējams, piekrītu britu analītiķiem un citiem analītiķiem, kuri saskata, ka karš būs ilgs.
Man ir daudz draugu, kuri cīnās Ukrainas pusē. Naids starp ukraiņiem un krieviem ir sasniedzis tādu intensitāti, kas pati no sevis nemazināsies. Un es arī neredzu nekādus praktiskus priekšnoteikumus miera sarunām. Iemesls ir tāds, ka Ukraina nevar pieņemt okupēto teritoriju atdošanu, un Krievija nevar pieņemt to teritoriju atdošanu, kuras tā veiksmīgi okupējusi.
Manuprāt, tikai spēcīgas trešās puses iejaukšanās, piemēram, kā graudu eksporta gadījumā, var likt viņiem noslēgt pamieru. Taču pamiers neapturēs ugunsgrēku.
Citiem vārdiem sakot, vai jūs sakāt, ka nevis notikumi uz vietas noteiks kara iznākumu, bet mums ir vajadzīga diplomātu un politiķu iejaukšanās?
Pilnīgi noteikti. Sāksim ar to, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Karš beigsies tikai ar politisku vienošanos, kura var nepatikt karojošajām pusēm, bet tām būs tā jāievēro.
