Būtiskākais, kas jāzina par Ukrainā pastrādāto genocīdu

Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu dēļ valsti, savas mājas piespiedu kārtā pametuši aptuveni ceturtā daļa ukraiņu, nerunājot par zaudētajām ukraiņu dzīvībām. Tikmēr pašā Krievijā tā ne tikai savos propagandas medijos noliedz šīs tautas eksistenci, bet pat no savām vēstures mācību grāmatām izņēmusi teju visas atsauces uz Ukrainu.

Tikmēr Krievijas kara metodes pret Ukrainu – šīs valsts un tās iedzīvotāju apzinātais terors visos Ukrainas reģionos, masveida nolaupīšanas, izvarošanas, slepkavības un spīdzināšanas, Harkivas, Mariupoles, Čerņigovas iznīcināšana, pastrādātās šausmas Bučā, Irpiņā, Hostomeļā, Borodjankā, kā arī Ukrainas teritoriju okupācija, kam seko neskaitāmie Krievijas politiskās vadības paziņojumi, ka "ukraiņu identitāte nepastāv un neeksistē", arvien vairāk izvirza jautājumu par iespējamo ukraiņu tautas genocīdu.

Tiesa, šī nozieguma – genocīda – politiskā atzīšana jau pastāv. Paziņojumus par genocīdu Ukrainā jau izteikusi tās Augstākā Rada jeb Ukrainas parlaments, kā arī vairāki Eiropas un Ziemeļamerikas valstu parlamenti.

Tomēr vissvarīgākā ir šī nozieguma juridiska atzīšana, un šī raksta mērķis ir sniegt atbildes un izskaidrot iespējamās Krievijas pastrādātā genocīda juridiskās nianses.

Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu dēļ valsti, savas mājas piespiedu kārtā pametuši aptuveni ceturtā daļa ukraiņu, nerunājot par zaudētajām ukraiņu dzīvībām. Tikmēr pašā Krievijā tā ne tikai savos propagandas medijos noliedz šīs tautas eksistenci, bet pat no savām vēstures mācību grāmatām izņēmusi teju visas atsauces uz Ukrainu.

Tikmēr Krievijas kara metodes pret Ukrainu – šīs valsts un tās iedzīvotāju apzinātais terors visos Ukrainas reģionos, masveida nolaupīšanas, izvarošanas, slepkavības un spīdzināšanas, Harkivas, Mariupoles, Čerņigovas iznīcināšana, pastrādātās šausmas Bučā, Irpiņā, Hostomeļā, Borodjankā, kā arī Ukrainas teritoriju okupācija, kam seko neskaitāmie Krievijas politiskās vadības paziņojumi, ka "ukraiņu identitāte nepastāv un neeksistē", arvien vairāk izvirza jautājumu par iespējamo ukraiņu tautas genocīdu.

Tiesa, šī nozieguma – genocīda – politiskā atzīšana jau pastāv. Paziņojumus par genocīdu Ukrainā jau izteikusi tās Augstākā Rada jeb Ukrainas parlaments, kā arī vairāki Eiropas un Ziemeļamerikas valstu parlamenti.

Tomēr vissvarīgākā ir šī nozieguma juridiska atzīšana, un šī raksta mērķis ir sniegt atbildes un izskaidrot iespējamās Krievijas pastrādātā genocīda juridiskās nianses.

Kāpēc juristi ir piesardzīgi pret apgalvojumiem par genocīdu?

Atkarībā no apstākļiem tīšas civiliedzīvotāju masu slepkavības, piespiedu deportācijas, izvarošanas un citas zvērības var nebūt klasificējamas kā genocīds, bet gan kā noziegumi pret cilvēci vai kara noziegumi, kas arī ir smagi starptautiski noziegumi. Tikmēr genocīdu sauc par "visu noziegumu noziegumu".

Šāda nodoma pierādīšanas nepieciešamības un sarežģītības dēļ izdarītie noziegumi sākotnēji tiek klasificēti kā noziegumi pret cilvēci vai kara noziegumi, un tikai vēlāk, saņemot pierādījumus par iepriekš minēto nolūku, noziegumi tiek pārkvalificēti par genocīdu.

Jāatzīmē gan, ka genocīda inkriminēšanai ir nepieciešami spēcīgi pierādījumi, un genocīda pierādīšanas process var būt ilgstošs un grūts.

Cik daudziem ukraiņiem jāmirst, lai atzītu genocīdu?

Nav noteikta skaitļa, kuru sasniedzot, masu slepkavības kļūst par genocīdu. Turklāt genocīdu ne vienmēr realizē slepkavību veidā.

1948. gada Konvencija par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu par tā pastrādāšanu par genocīdu definē vienu no tālāk minētajām darbībām – tiek nogalināti konkrētas grupas dalībnieki, tiek izdarīti smagi miesas vai garīgi bojājumi konkrētas grupas dalībniekiem, grupai apzināti tiek radīti tādi dzīves apstākļi, kas paredzēti, lai pilnībā vai daļēji izraisītu tās fizisku iznīcināšanu, tiek noteikti pasākumi, kuru mērķis ir novērst dzimšanu konkrētajā grupā vai arī šīs grupas bērni ar varu tiek pārvienoto uz citu grupu, un tas tiek darīts “ar nolūku pilnībā vai daļēji iznīcināt nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu”

Tādējādi genocīda akts satur divas būtiskas sastāvdaļas – pašu fizisko aktu iepriekšminēto darbību veidā un nolūku pilnībā vai daļēji iznīcināt noteiktu cilvēku grupu kā tādu. Jāatzīmē, ka jēdziens “daļēja iznīcināšana” tiek saprasts kā nozīmīga aizsargājamās grupas daļa, kuras iznīcināšana ietekmēs grupu kopumā.

Tajā pašā laikā svarīgs ir ne tikai bojāgājušo vai ievainoto cilvēku skaits, bet arī to cilvēku skaits, kurus paredzēts nogalināt.

Krievija nogalina ne tikai ukraiņus. Vai tas ietekmē genocīda atzīšanu?

Genocīda konvencijā ir ietverts diezgan šaurs un ekskluzīvs aizsargājamo cilvēku grupu saraksts, pret kurām var tikt veikts genocīds, kurā iekļautas tikai nacionālās, etniskās, rases vai reliģiskās grupas.

Augstākās Radas 2022. gada 14. aprīļa deklarācijā par šādu aizsargātu grupu tika atzīta ukraiņu tauta, kas ir visu Ukrainas teritorijā dzīvojošo Ukrainas tautību pilsoņi.

Vai Vladimira Putina runa un raksts “RIA Novosti” ir pietiekami, lai pierādītu nolūku īstenot genocīdu?

Tā sauktajam īpašajam nodomam, kas genocīdu atšķir no kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ir jāpastāv divos veidos. Pirmkārt, ir jābūt vispārējam nodomam (politika, kārtība, plāns) iznīcināt visus vai daļu noteiktas nacionālās, etniskās, rases vai reliģiskās grupas pārstāvjus. Otrkārt, personai, kura tieši veic šīs darbības, ir jāapzinās, ka tā tās veic saskaņā ar šādu vispārēju nolūku (politiku, kārtību, plānu).

Konstatējot šādu nolūku, tiks ņemts vērā arī kopējais pastrādāto noziegumu konteksts, to mērogs un apstākļi, kas apliecinās naida pret ukraiņiem pastāvēšanu un kurināšanu sabiedrībā un vēlmi viņus iznīcināt.

Plašā nozīmē būs jāpierāda, ka Krievijas bruņoto spēku darbības ir vērstas pret Ukrainas tautas kā aizsargātas grupas iznīcināšanu, vienlaikus masveida slepkavības, tostarp Bučā, Irpiņā, Hostomeļā, Borodjankā, kā arī veselu pilsētu, tostarp Harkivas un Mariupoles, iznīcināšana ir vērsta uz to, lai Krievija īstenotu šo genocīda nodomu.

Daži pierādījumi par Krievijas valsts politikas pastāvēšanu Ukrainas tautas iznīcināšanā ir sniegti 2022. gada 14. aprīļa Augstākās Radas deklarācijas paskaidrojuma piezīmē.

Vai Mariupoles un citu pilsētu iedzīvotāju deportācija ir genocīda veids?

Civiliedzīvotāju nelikumīga piespiedu deportācija ir noziegums pret cilvēci vai kara noziegums (Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 7. un 8. pants), taču tā nav norādīta kā genocīda veids.

Tomēr, ja deportācija rezultējas ar smagu miesas vai garīgu bojājumu nodarīšanu grupas dalībniekiem, grupai apzināti radītos dzīves apstākļus, kas paredzēti, lai pilnībā vai daļēji izraisītu tās fizisku iznīcināšanu vai arī rezultējas ar grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu vai arī, ja tiek veikta kāda no iepriekšminētajām genocīda formām ar minēto nolūku, to var kvalificēt kā genocīda aktu.

Sistēmiskas iedzīvotāju piespiedu deportācijas fakts var kalpot arī kā papildu pierādījums nodomam pilnībā vai daļēji iznīcināt ukraiņu tautu.

Vai genocīda dēļ citas valstis var un vai tām vajadzētu lietot spēku pret Krieviju?

Genocīda konvencijas dalībvalstīm ir pienākums novērst genocīda noziegumu un sodīt par to.

2007. gadā Starptautiskā tiesa Bosnija un Hercegovina pret Serbiju un Melnkalni lietā interpretēja “pienākumu novērst” genocīda noziegumu kā tādu, kam nav teritoriālu ierobežojumu. Tiesa precizēja, ka ikviena valsts, kas spēj efektīvi ietekmēt to personu rīcību, kuras varētu veikt vai jau veic genocīdu, tostarp personas ārpus šīs valsts, īsteno visus tai pieejamos saprātīgos pasākumus, lai novērstu genocīdu.

Tas būtu vispārēja starptautisko tiesību principa – spēka lietošanas un spēka draudu aizlieguma – pārkāpums. Spēka pielietošana iespējama tikai pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūciju, un ir zināms, ka Krievijai ir veto tiesības pār šādām rezolūcijām.

Vai Krieviju kā valsti var saukt pie atbildības par genocīda pastrādāšanu?

Genocīda konvencijas mērķis ir nodrošināt kriminālvajāšanu un atbildību par personām, kas veic genocīdu. Tikmēr Genocīda konvencijas 4. pants atņem valstu vadītājiem un citām amatpersonām tiesības atsaukties uz savu oficiālo statusu, lai pasargātu sevi no kriminālvajāšanas par genocīda noziegumu. Lai gan saskaņā ar Genocīda konvencijas 5. pantu valstis apņemas pieņemt nepieciešamos tiesību aktus, lai nodrošinātu efektīvus sodus personām, kuras ir atbildīgas par genocīdu. Tomēr arī valstis ir atbildīgas par genocīda veikšanu.

Genocīda konvencijas 1. pants uzliek valstīm pienākumu novērst genocīda noziegumu un sodīt par to. Starptautiskajai tiesai ir arī jurisdikcija noteikt valsts atbildību par genocīda pastrādāšanu.

Kurai iestādei ir tiesības noteikt, kuri ir atbildīgi par genocīdu?

Genocīda fakta konstatēšana ir būtisks elements par genocīda pastrādāšanu atbildīgo personu saukšanu pie atbildības. Saskaņā ar Genocīda konvenciju kriminālvajāšanu par genocīdu veic nacionālās vai starptautiskās krimināltiesas.

Vietējām tiesām genocīda izdarīšanas vietā ir galvenā atbildība par šī nozieguma taisnīguma nodrošināšanu. Saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksu genocīds tiek sodīts ar brīvības atņemšanu uz laiku no 10 līdz 15 gadiem vai mūža ieslodzījumu.

Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) ir arī tiesības ierosināt kriminālvajāšanu un sodīt par genocīda noziegumu. Jāatzīmē, ka Starptautiskā Krimināltiesa neaizstāj, bet papildina attiecīgo valstu tiesu pilnvaras. Lai gan Ukraina nav ratificējusi Romas statūtus, tā ir atzinusi Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju pār tās teritorijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem kopš 2014. gada 20. februāra. No daudzajiem SKT prokurora paziņojumiem var secināt, ka prokurors plaši interpretē SKT jurisdikciju Ukrainā, iekļaujot tajā arī genocīda noziegumu. SKT prokurors jau ir uzsācis izmeklēšanu par Ukrainas teritorijā pastrādātajiem noziegumiem.

Genocīda konvencija arī paredz iespēju izveidot starptautiskus krimināltiesas kā alternatīvas nacionālajām tiesām. Starptautiskajās tiesībās ir zināmi veiksmīgi šādu tiesu iestāžu piemēri, piemēram, Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai un Starptautiskais krimināltribunāls Ruandai.

Tikmēr valsts atbildība par genocīda noziegumu iespējama tikai ar Starptautiskās tiesas spriedumu. Gan Krievija, gan Ukraina ir ratificējušas Genocīda konvenciju, kas cita starpā pilnvaro Starptautisko tiesu izskatīt šos jautājumus.

Vai Ukraina ir iesūdzējusi Krieviju Starptautiskajā tiesā?

Ukraina izmanto Starptautiskās tiesas iespējas. Tomēr šajā gadījumā tiesvedība attiecas uz to, ka Krievija izmanto nepatiesus paziņojumus par “genocīdu Donbasā”, ko, iespējams, veikusi Ukraina kā iemeslu savai bruņotai agresijai.

Tajā pašā laikā Kijiva var paplašināt savas prasības, pamatojoties uz notikumiem un faktiem, kas notikuši pēc 26. februāra (prasības iesniegšanas datuma), vai arī tā var iesniegt jaunu prasību.

Kāpēc ar fotogrāfijām no Bučas, Mariupoles un Harkivas nepietiek, lai pierādītu genocīdu?

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Ukrainā notiekošais jau ir acīmredzams visai pasaulei. Tomēr vienas un tās pašas zvērības var klasificēt kā dažādus starptautiskos noziegumus, un genocīda nozieguma pierādīšanas standarts ir ārkārtīgi augsts.

Starptautiskie kriminālie tribunāli, tostarp Starptautiskā Krimināltiesa bijušajai Dienvidslāvijai, kā arī Starptautiskās Krimināltiesas procedūras un pierādījumu sniegšanas noteikumi sniedz norādījumus par pierādījumiem, kas var būt svarīgi starptautiskajam tiesiskumam.

Piemēram, Srebrenicas genocīda apsūdzības pierādījumus veidoja bojāgājušo un bezvēsts pazudušo radinieku, to cilvēku, kuriem paveicās izdzīvot, kā arī miera uzturētāju liecības, starptautisko organizāciju ziņojumi, masu kapu satelītattēli, pārtvertas bosniešu-serbu armiju sarunas un dažu apsūdzēto vainas atzīšana. Prokurori pirms nāvessoda izpildes apmeklēja bosniešu vīriešu iespējamās sagūstīšanas vietas, kur savāca asins paraugus un upuru ādas atliekas uz sienām, novērtēja apšaudes pēdas uz ēkām, nozieguma vietā atstāto munīciju un daudz ko citu.

Tikmēr būs jāpierāda, ka katra apsūdzētā persona veikusi noziedzīgas darbības, apzinoties vispārējos genocīda nolūkus pret Ukrainas tautu. Pretējā gadījumā šādas darbības var tikt kvalificētas kā noziegumi pret cilvēci vai kara noziegumi, kas, protams, arī ir nopietni starptautisko tiesību pārkāpumi.

Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai darbojās no 1993. līdz 2017. gadam. Viens no bijušajiem Bosnijas serbu komandieriem Ratko Mladičs tika notiesāts tikai 2017. gadā, savukārt apelācija par viņa spriedumu tika izskatīta līdz 2021. gadam. Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls pasludināja savu pirmo spriedumu par genocīdu 1998. gadā – tikai ceturtajā tā darbības gadā. Jau gadiem ilgi tiek izskatītas arī lietas valstu tiesās.

Patlaban galvenais uzdevums ir konsolidēt dažādu iniciatīvu darbu, apkopot visus iespējamos pierādījumus un nemazināt centienus saukt pie atbildības tos, kuri vainīgi šausminošajos noziegumos Ukrainā.