Henrijs Māršs, neiroķirurgs un bestselleru autors, kurš, pirms ieguva ārsta izglītību, Oksfordas universitātē studēja 20. gadsimta Krievijas vēsturi, Ukrainu apmeklējis 30 gadus. Viņš, rakstot Ukrainas medijam “Ukrainska Pravda”, norāda – lai arī nerunā ukraiņu valodā, viņam, iespējams, ir dziļāka izpratne par šo valsti un tās problēmām nekā lielākajai daļai cilvēku Rietumos. H. Māršs stāsta, ka agrāk, atgriežoties no medicīnas braucieniem Kijivā un Ļovovā, sacīja cilvēkiem: “Ukraina ir patiešām svarīga valsts – robeža starp Rietumu brīvību un Krievijas verdzību.” Parasti uz to saņemta visai tukši izteicieni, jo lielākā daļā cilvēku domāja, ka Ukraina ir maza un nesvarīga Krievijas daļa. Tiesa, tas tagad ir mainījies, un visa pasaule zina par Ukrainu. Tā ir kļuvusi par planētas vissvarīgāko valsti – protams, ja ticat brīvībai un pieklājībai.
Drausmīgā patiesība par Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, viņa karavīriem un daudzajiem atbalstītājiem, ir tapusi ļoti skaidra. Tā ir patiesi šausmīga doma, ka cilvēkiem varētu nākties dzīvot pasaulē, kurā V. Putins nav uzvarēts. Tikmēr viss, kas nenozīmē Ukrainas uzvaru, nozīmē melus, masu slepkavības, izvarošanas, piespiedu deportācijas un laupīšanas jeb, īsi sakot – ļaunuma triumfu.
H. Māršs atzīmē – ir ļoti grūti spriest, cik tālu Rietumvalsti ies, sniedzot atbalstu Ukrainai, piemēram, sūtot smago artilēriju, prerkuģu raķetes. Turklāt bažas māc par to, cik joprojām daudz cilvēku tic Donaldam Tarmpam, Francijā Marijai Lepēnai, tikmēr Ungārijā joprojām ir Viktors Orbāns. Savukārt Toriju partija Apvienotajā Karalistē, kas ir valdības politiskā partija, gadu gaitā saņēmusi miljoniem dolāru no Krievijas oligarhiem, lai gan tagad tā sūta ieročus uz Ukrainu.
Tāpat Apvienotās Karalistes valdība ir ļoti lēni sodījusi Krievijas oligarhus, kā arī nav konfiscējusi viņu mājas un pilis Lielbritānijā. Turklāt, kā atzīmē autors, ir ļoti daudz pierādījumu, ka V. Putins sniedza finansiālu atbalstu “Brexsit” kampaņai, tāpat kā viņš darīja visu iespējamo, lai ietekmētu ASV prezidenta vēlēšanas un aizdeva naudu Marijai Lepēnai. Daudzi Rietumu politiķi joprojām ir sapinušies ar krievu kleptokrātiem, tieši tā, kā to Krievijas diktators bija iecerējis.
H. Māršs arī uzskata, ka NATO Krievijas karadarbībā tieši neiesaistīsies. Tāpat maz ticams, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācija tic V. Putina kodoldraudiem, jo šis cilvēks, kurš it kā ir pilnīgi racionāls, patiesībā ir ļauns un zemisks. Tiesa, pastāv bažas, ka karš starp NATO un Krieviju var viegli iziet no kontroles un kļūt par atomkaru. Tātad nav ierobežojumu tam, cik cilvēku V. Putins var nogalināt vai izvarot, kamēr viņa spēki, iespējams, jau izmanto arī ķīmiskos ieročus. V. Putins to zina, un tāpēc nekas cits kā militāra sakāve Donbasā viņu neapturēs.
Ukraina maksā cenu par ikviena brīvību, un tā jau ir bijusi briesmīga, kas kļūs vēl sliktāka. Tikmēr Rietumu valdībām ir aiz muguras ir sasietas bailēs no kodolkara un bailēm no cenu pieauguma ietekmes uz viņu vēlētājiem.
Vienīgā cerība ir, ka ierobežotais atbalsts, ko Rietumi sniedz Ukrainai, apvienojumā ar Ukrainas armijas neparasto drosmi un prasmēm, uzvarēs Krievijas diktatoru. Rietumu sabiedrību morāls pienākums ir būt optimistiem. Ja mēs zaudēsim cerību, mēs piekāpsimies, un tad ļaunums noteikti uzvarēs.
