Šī gada 26. janvārī tika publicēts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) ikgadējais pārskats. “Sargs.lv” jau iepriekš piedāvāja apkopojumu par tajā aprakstīto pasaules drošības vides pasliktināšanos un starptautiskās kārtības eroziju. Taču, ņemot vērā, ka tieši Krievija joprojām ir galvenais un tiešākais apdraudējuma avots reģiona drošībai, īpaša uzmanība pārskatā tiek pievērsta tieši tai un tās iekšējām pārmaiņām.
Gan notikumi frontē, gan mobilizācijas apjomi, gan rūpniecības pārorientēšana un budžeta struktūra rāda vienu virzienu - Krievija veido sistēmu, kas spēj uzturēt augstas intensitātes karadarbību gadiem ilgi, pat bez straujiem teritoriāliem panākumiem.
Konflikts Ukrainā joprojām saglabā nodiluma kara raksturu
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā turpinās jau gandrīz četrus gadus, un frontes līnija arvien skaidrāk iegūst klasiskas nodiluma kara iezīmes. Kustība frontē ir lēna, fragmentēta un ārkārtīgi dārga. Nevienai no pusēm nav izdevies panākt stratēģisku izrāvienu, un pat lokāli panākumi tiek “nopirkti” ar ļoti lieliem zaudējumiem. Lai arī Krievijai ir lielāks cilvēkresursu potenciāls, Ukrainas aizsardzība saglabā pietiekamu kaujasspēju, lai nepieļautu frontes sabrukumu.
Skaitļi ļoti precīzi raksturo šī kara realitāti. Pēdējā gada laikā Krievijas teritoriālie ieguvumi ir bijuši tikai aptuveni 0,4–0,7% no Ukrainas teritorijas, kas nozīmē, ka kara temps ir ārkārtīgi lēns.
Šādos apstākļos karš faktiski ir pārvērties par industriālu izturības sacensību, kur izšķirošais faktors nav vairs operacionāli manevri, bet gan spēja ilgstoši uzturēt cilvēkresursu, munīcijas, tehnikas un loģistikas plūsmu.
Šī kara gaitu arvien vairāk nosaka bezpilota sistēmas. Tiek lēsts, ka 70–80% visu zaudējumu abās pusēs rada tieši droni. Krievija pēdējā gada laikā būtiski palielinājusi triecienu intensitāti ar “Shahed” tipa droniem: ja 2025. gada sākumā dienā tika izmantoti aptuveni 85 droni, tad gada nogalē jau 170–190 droni dienā. Tas liecina gan par ražošanas jaudu pieaugumu, gan par apzinātu stratēģiju izsmelt pretinieka pretgaisa aizsardzību. Vienlaikus arī Ukraina arvien vairāk veic triecienus Krievijas teritorijā, padarot rūpnīcas, noliktavas un enerģētikas objektus par tiešiem kara mērķiem un izdzēšot robežu starp fronti un citiem valsts apgabaliem.
Militārie tēriņi kļūst par Krievijas ekonomikas galveno balstu
Paralēli notikumiem frontē, arī Krievijas iekšienē notiek vērienīgas pārmaiņas. Valsts ekonomika tiek mērķtiecīgi un sistemātiski pārkārtota kara vajadzībām, un tas vairs nav īslaicīgs krīzes risinājums, bet ilgtermiņa stratēģijas stiprināšana.
Krievijas militāri industriālais komplekss šobrīd strādā maksimālās noslodzes režīmā. Rūpnīcas darbojas vairākās maiņās, daudzviet atjaunota padomju laika ražošanas infrastruktūra, tiek paplašinātas munīcijas, artilērijas lādiņu, bruņutehnikas, raķešu un bezpilota sistēmu ražošanas līnijas. Ražošanas prioritāte ir nevis tehnoloģiskā sarežģītība, bet apjoms - spēja masveidā un nepārtraukti papildināt frontē zaudēto tehniku un munīciju. Vienlaikus nozare saskaras ar nopietnām strukturālām problēmām: hronisku darbaspēka trūkumu, jo daļa kvalificēto strādnieku ir mobilizēti vai pametuši valsti, kā arī tehnoloģiskiem ierobežojumiem sankciju un kritisko komponentu trūkuma dēļ.
Šos trūkumus Krievija mēģina kompensēt ar masīvu valsts finansējumu un ražošanas vienkāršošanu. Daudzu ieroču un tehnikas modeļi tiek apzināti vienkāršoti, pazeminot kvalitātes standartus, bet palielinot ražošanas apjomus. Tiek izmantoti lētāki materiāli, aizvietotas sarežģītas elektronikas sistēmas ar primitīvākiem risinājumiem, un bieži vien priekšroka tiek dota nevis modernizācijai, bet padomju laika tehnikas atjaunošanai un pārstrādei. Rezultātā militārā ražošana kvantitatīvi aug, bet civilais sektors stagnē: investīcijas civilajā ekonomikā samazinās, patēriņa preču klāsts sašaurinās, un ekonomikas struktūra kļūst arvien vienpusīgāka un atkarīgāka no kara pasūtījumiem.
Militarizētajā ekonomikā jau šobrīd ir iesaistīti vairāk nekā 6000 uzņēmumu, kas tieši vai netieši strādā militāro vajadzību apmierināšanai - no lielām valsts korporācijām līdz mazākiem piegādātājiem, kas ražo detaļas, izejmateriālus, elektroniku, formas tērpus un nodrošina loģistiku. Tas nozīmē, ka simtiem tūkstošu darba vietu un veseli rūpniecības reģioni ir kļuvuši ekonomiski atkarīgi no kara turpināšanās. Šī atkarība rada arī jaunu politisko realitāti: pat karadarbības intensitātes samazināšanās gadījumā iekšējais spiediens saglabāt augstus militāros izdevumus būs ļoti spēcīgs, jo pretējā gadījumā draudētu rūpniecības lejupslīde un masveida bezdarbs.
Bez atpakaļceļa pie miera laika politikas
Krievijā karš vairs netiek uztverts kā pagaidu krīze vai ārpolitikas instruments. Tas arvien skaidrāk kļūst par politiskās sistēmas organizējošo principu. Budžeta plānošana, valsts investīcijas, reģionālā politika un pat sociālās stabilitātes mehānismi tiek veidoti, pieņemot, ka konfrontācija turpināsies ilgstoši. Militārie izdevumi vairs netiek skatīti kā ārkārtas postenis, bet kā pastāvīga un strukturāla budžeta bāze, ap kuru tiek būvēta pārējā valsts finanšu sistēma.
Tas būtiski maina arī politiskās lēmumu pieņemšanas loģiku. Jo lielāka kļūst valsts atkarība no kara režīma, jo augstāka kļūst jebkuras deeskalācijas politiskā cena. Karš tiek izmantots kā instruments elites konsolidācijai, iekšējās opozīcijas neitralizēšanai un sabiedrības mobilizācijai, savukārt drošības struktūru loma valsts pārvaldē turpina pieaugt. Rezultātā veidojas sistēma, kurā miers vairs nav politiski ērts stāvoklis, bet potenciāls destabilizācijas risks pašam režīmam.
Īpaša nozīme šajā kontekstā ir Baltkrievijas arvien ciešākai iesaistei Krievijas kara sistēmā. Baltkrievijas teritorija, infrastruktūra un rūpniecība tiek arvien plašāk izmantota ne tikai loģistikas un apmācību vajadzībām, bet arī kā daļa no Krievijas militārās aizmugures. Baltkrievijas uzņēmumi piedalās Krievijas armijas apgādē, bet valsts teritorija kalpo kā drošāks dziļais aizmugures rajons, kas mazāk pakļauts tiešiem triecieniem.
Šī integrācija nozīmē, ka Krievija savu kara spēju uzturēšanu vairs nebalsta tikai uz iekšējiem resursiem, bet paplašina savu stratēģisko dziļumu, iesaistot sabiedrotās teritorijas kā sistēmas funkcionālu daļu. Tas palielina noturību pret spiedienu un padara visu kara mehānismu grūtāk ievainojamu. Jo ilgāk šis modelis pastāv, jo mazāk iespēju paliek vienkāršam atpakaļceļam pie miera laika politikas.
Krievija šobrīd nav tikai valsts, kas karo. Tā ir valsts, kuras iekšējā sistēma ir pārkārtota tā, lai karš varētu turpināties kā pastāvīgs stāvoklis.
