Šī gada 26. janvārī tika publicēts Satversmes aizsardzības biroja ikgadējais darbības pārskats, kurā iezīmēta strauji pasliktinājusies drošības situācija gan Eiropā, gan pasaulē. Tajā secināts, ka pasaule pēdējos gados ir iegājusi jaunā realitātē, kur karš arvien biežāk kļūst par politikas instrumentu, ekonomika - par tā turpinājumu, bet diplomātija - par vēl vienu frontes līniju. Pieaug to valstu skaits, kuras apšauba līdzšinējo starptautisko kārtību, un arvien vairāk lēmumu tiek pieņemti, balstoties spēka, nevis noteikumu loģikā.
Pārskatā uzsvērts, ka karš Ukrainā, Krievijas ilgtermiņa konfrontācijas kurss, Ķīnas ietekmes paplašināšana un starptautiskās sistēmas pakāpeniska erozija kopā veido strukturālu apdraudējumu Eiropas drošībai un globālajai stabilitātei. Šie procesi iezīmē ilgstošas un dziļas pārmaiņas starptautiskajā drošības vidē.
Karš bez kara pieteikuma
Pēdējo gadu laikā arvien skaidrāk redzams, ka noteikumos balstītā starptautiskā kārtība vairs nepilda savu sākotnējo uzdevumu, ierobežojot spēka lietošanu un konfliktu eskalāciju. Starptautiskās organizācijas, līgumi un institūcijas formāli turpina pastāvēt, taču arvien biežāk tie tiek ignorēti vai izmantoti selektīvi, atkarībā no valstu politiskajām interesēm. Rezultātā samazinās uzticība visai sistēmai un pieaug valstu vēlme rīkoties vienpusēji.
Pieaug arī tā sauktās “pelēkās zonas” aktivitātes jeb darbības, kas tiek īstenotas zem formāla kara sliekšņa, bet ar skaidru stratēģisku mērķi mainīt politisko vai drošības situāciju. Tās ietver politisku spiedienu, ekonomisku ietekmēšanu, juridiskas manipulācijas, informatīvas operācijas un citu valstu diskreditēšanu starptautiskajās institūcijās. Šādas metodes ļauj izvairīties no tiešas militāras sadursmes, vienlaikus pakāpeniski mainot spēku līdzsvaru.
Īpaši strauji aug starptautisko tiesību un institūciju izmantošana kā politiskās cīņas instruments. Tiesas, starptautiskās organizācijas un dažādi juridiski mehānismi arvien biežāk tiek izmantoti nevis konfliktu risināšanai, bet pretinieku politiskai vājināšanai, reputācijas graušanai un ilgtermiņa spiediena radīšanai. Tas būtiski mazina šo institūciju autoritāti un veicina situāciju, kurā valstis arvien mazāk paļaujas uz noteikumiem un arvien vairāk koncentrējas uz spēku.
Rezultātā globālā drošības vide kļūst ne tikai bīstamāka, bet arī daudz grūtāk prognozējama. Samazinās skaidrība par “sarkanajām līnijām”, pieaug risks, ka kāda no pusēm pārvērtēs savas iespējas vai nepareizi interpretēs otras puses rīcību, izraisot strauju un nekontrolētu eskalāciju.
Krievija, kas sevi ieslēgusi pastāvīgas konfrontācijas domāšanā
Krievijas politiskajā domāšanā pēdējos gados nostiprinājusies pārliecība, ka valsts jau šobrīd atrodas plašā konfrontācijā ar Rietumiem. Šī konfrontācija netiek uztverta tikai kā reģionāls konflikts, bet kā globāla un ideoloģiska sadursme par pasaules nākotnes modeli. Rietumvalstis šajā skatījumā tiek uzlūkotas nevis kā konkurenti, bet kā eksistenciāls drauds pašas Krievijas politiskajai sistēmai.
Šāda domāšana būtiski sašaurina kompromisu iespējas. Demokrātija, pilsoniskā sabiedrība un cilvēktiesības netiek uztvertas kā universālas vērtības, bet gan kā ietekmes instrumenti, kuru mērķis esot vājināt valsts iekšējo stabilitāti. Tas nozīmē, ka jebkura ārēja kritika vai politisks spiediens automātiski tiek interpretēts kā naidīga rīcība, pat ja tam ir pavisam cits mērķis.
Jo vairāk valsts pati sevi uztver kā jau notiekoša “lielā konflikta” dalībnieci, jo vieglāk tai attaisnot arvien agresīvāku rīcību kā it kā nepieciešamu pašaizsardzību vai preventīvu soli. Tas būtiski palielina iespēju, ka arī nākotnē var tikt sperti soļi, kuri strauji paaugstina spriedzi visā Eiropā.
Ķīna stratēģiskās intereses īsteno klusi, bet sistemātiski
Atšķirībā no atklātas konfrontācijas, Ķīna savu ietekmi pasaulē paplašina pakāpeniski un sistemātiski. Tās stratēģiskais mērķis ir panākt vadošās pozīcijas gan globālajā ekonomikā, gan kritiski svarīgajās tehnoloģijās, kas nākotnē noteiks militāro un politisko līdzsvaru. Īpaša uzmanība tiek pievērsta mākslīgajam intelektam, kvantu tehnoloģijām, biotehnoloģijām, kosmosa tehnoloģijām, robotikai un augsto tehnoloģiju ražošanai.
Ķīnas civilmilitārās integrācijas sistēma nozīmē, ka liela daļa akadēmiskās un pētnieciskās vides strādā arī aizsardzības sektora vajadzībām. Vairāk nekā 60 augstskolas ir cieši saistītas ar drošības un aizsardzības industriju, bet vēl vismaz 7 lielās universitātes ievērojamu daļu sava finansējuma novirza tieši militāriem projektiem. Tas ļauj salīdzinoši ātri pārvērst civilos pētījumus militārās spējās.
Papildus tam tiek aktīvi izmantotas starptautiskās sadarbības programmas, stipendijas, apmaiņas projekti un kopīgi pētījumi, kas ļauj piekļūt ārvalstu zināšanām, tehnoloģijām un pētniecības rezultātiem. Šīs zināšanas vēlāk tiek integrētas nacionālajās programmās, bieži vien bez būtiskiem ierobežojumiem starp civilo un militāro pielietojumu.
Līdztekus tehnoloģijām būtisku lomu spēlē arī investīcijas un infrastruktūras projekti, kas daudzās valstīs rada ilgtermiņa ekonomiskas atkarības. Šādas atkarības vēlāk var tikt izmantotas politiska spiediena izdarīšanai vai ietekmes palielināšanai, pat ja formāli tiek uzturētas labas diplomātiskās attiecības.
Kopējā aina iezīmē pasauli, kurā drošība vairs nav stabils pamats, bet mainīgs un trausls stāvoklis. Lielvaru konkurence pastiprinās vienlaikus militārajā, ekonomiskajā, tehnoloģiskajā un politiskajā līmenī, bet efektīvu bremžu mehānismu kļūst arvien mazāk.
Šajā realitātē arvien grūtāk runāt par “tāliem konfliktiem”. Procesi, kas sākas vienā reģionā, arvien biežāk atstāj ietekmi arī citur - gan drošības, gan ekonomikas, gan politikas jomā. Jaunais drošības laikmets būs ne tikai bīstamāks, bet arī daudz prasīgāks, jo kļūdas cena tajā kļūst arvien augstāka.
