Kamēr Eiropas uzmanību ir pievērsusi Krievijas karam Ukrainā un palīdzības sniegšanai Kijivai, dienvidu flangā Maskava attīsta pavisam citu fronti. Krievijas pozīciju zaudēšana Sīrijā pēc Bašara al-Asada režīma krišanas 2024. gada nogalē kļuva par izšķirošu pavērsienu Maskavas Vidusjūras stratēģijā. Kā ziņo Francijas medijs “RFI”, Krievijas militārā tehnika un personāls pēdējo mēnešu laikā masveidā pārvietots no Hmeimimas aviobāzes Sīrijā uz Lībijas austrumiem, īpaši uz Al-Khadim aviobāzi, kas atrodas 100 kilometru attālumā no Bengāzī. Šo bāzi kontrolē Kremļa sabiedrotais feldmaršals Halifa Haftars, un tā pēdējos mēnešos kļuvusi par galveno Krievijas loģistikas un militārās tehnikas mezglu Āfrikas operācijām. Skaidrojam, ko Krievija dara Lībijā, vai pastāv draudi Eiropai un vai varam atkal gaidīt jaunu Krievijas inscenētu migrantu krīzi no dienvidiem.
Maskavas aktivitātes Lībijā nav jaunas — jau 2019. gadā Krievijas algotņi no “Wagner” tika izmantoti feldmāršala Haftara Tripoles ofensīvā. Taču šodienas mērogs un stratēģiskā dziļuma pieaugums ir būtiski lielāks.
“RFI” atklāj, ka kopš 2025. gada maija vairākas “Antonov-124” kravas lidmašīnas veikušas ap 10 000 kilometru garus lidojumus starp Sīriju, Lībiju un tālāk uz Mali un Burkinafaso, nodrošinot Krievijas spēku mobilitāti reģionā. Šie lidojumi nereti norisinās ar atslēgtu transpondera signālu, kas norāda uz apzinātu lidojuma slēpšanu.
Satelītattēli, kurus analizējusi kompānija “Maxar”, skaidri parāda “Antonov-124” novietotu Al-Khadim lidlaukā 2025. gada 18. maijā — tas bija tas pats lidaparāts, kas divas dienas iepriekš startēja no Sīrijas.
Krievijas intereses Lībijā kļūst arvien skaidrākas, raugoties uz Tobrukas ostu, kurai, pēc “Politico” pieejamās informācijas, tiek pievērsta īpaša uzmanība kā potenciālai Krievijas jūras spēku kara bāzei.
Tobruka atrodas Lībijas ziemeļaustrumos, ģeogrāfiski vistuvāk Grieķijai un Eiropas Savienības teritorijai. Krievijai tā ļautu atjaunot spēju operēt Vidusjūrā pēc tam, kad pieeja Tartūsas bāzei Sīrijā kļuvusi ierobežota.
Lībijas nozīmi Krievijas ārpolitikā apstiprina arī fakts, ka Maskava vienlaikus izmanto migrāciju kā hibrīddraudu instrumentu. Grieķijas valdība šogad paziņojusi par asu rīcību pēc tam, kad Krētā pēdējo mēnešu laikā ieradušies vairāk nekā 9 000 migrantu no Lībijas — jau tagad vairāk nekā visā 2024. gadā kopā.
Grieķija 2025. gada jūlijā paziņojusi par patvēruma procedūru apturēšanu bēgļiem no Ziemeļāfrikas. “Politico” norāda, ka šo migrācijas pieaugumu pavada bažas par Krievijas atbalstītām kontrabandas ķēdēm, kas ne tikai organizē cilvēku plūsmas, bet arī palīdz Maskavai apiet sankcijas, izmantojot skaidras naudas apriti migrantu pārvadāšanas tīklos.
Šo ietekmi vislabāk ilustrē Halifa Haftars attiecības ar Maskavu. Kā raksta domnīcas “Atlantic Council” eksperts Emadedins Badi, Haftars nav suverēns spēlētājs, bet drīzāk Krievijas instrumentāls sabiedrotais. Viņa spēki, Lībijas Nacionālā armija, ir pilnībā atkarīgi no Krievijas nodrošinātās militārās tehnikas, aviācijas un izlūkošanas.
“Wagner” grupas pēctecis, kas tagad tiek dēvēts par Āfrikas korpusu, ir pārņēmis bāzes Džufrā un Ghardabijā. Haftars bez šī atbalsta nevarētu noturēt kontroli pār reģionu. Lai konsolidētu varu, Haftara ģimene 2023. un 2024. gadā vēl vairāk padziļināja attiecības ar Maskavu, ļaujot izmantot Lībijas Nacionālās naftas korporācijas (NOC) finanšu instrumentus sankciju apiešanai. Krievijā rafinēta degviela tiek eksportēta ar Lībijas izcelsmes dokumentiem. Rietumu diplomāti šo shēmu uzskata par vienu no galvenajiem Krievijas ekonomiskās pretestības balstiem Āfrikas reģionā.
Tomēr šis koncentrētais varas modelis arvien vairāk sadrupina trauslo sabalansēto sistēmu, kuras pamatā ir alianse starp dažādām Lībijas cilšu un militārajām grupām. Tas padara Lībiju vēl neaizsargātāku pret ārvalstu manipulācijām.
Rietumu reakcija uz šiem draudiem ir bijusi haotiska un pretrunīga. 2025. gada jūnijā ES delegācija, kuras sastāvā bija migrācijas komisārs Magnus Brunners un ministri no Itālijas, Grieķijas un Maltas, tika pasludināts par persona non grata Bengāzī un izraidīts no valsts.
Saskaņā ar “Politico” sniegto informāciju, šis diplomātiskais fiasko pierāda ES nespēju vienoties par vienotu pozīciju attiecībā uz Lībiju. Jānorāda, ka NATO 2025. gada samita deklarācijā Hāgā Āfrikas kontinents vispār netika pieminēts. Analītiķis Alessandro Marrone no Itālijas domnīcas “Istituto Affari Internazionali” norāda, ka sabiedrotie nolēma izvairīties no jebkādas pieminēšanas, lai neizraisītu domstarpības par Krievijas lomu Lībijā.
Šāda apzināta ignorēšana var izrādīties stratēģiska kļūda. Krievijas klātbūtne Lībijā ietekmē ES migrācijas politiku, enerģētikas drošību, brīvību Vidusjūra un NATO spēju mobilizēties vairākos virzienos vienlaikus.
Lībijas jautājums nav tikai reģionāla problēma. Tā ir daļa no plašākas, ilgstošas Krievijas stratēģijas — izmantot trauslus reģionus, lai izaicinātu Rietumu vienotību. Ignorēt šo faktu nozīmē atkārtot Sīrijas un Sāhelas reģiona kļūdas un gaidīt nākamo Krievijas inscenēto migrantu krīzi pret Eiropas Savienību.
