Rietumvalstis šobrīd ir zaudējušas spēju efektīvi ietekmēt un atturēt krieviju no plānotajiem atklātas un hibrīdas agresijas aktiem. Galvenais iemesls slēpjas fundamentālā kļūdā: cenšoties atturēt krieviju, Rietumi vadās pēc savas mērauklas, nespējot pieņemt, ka otra puse nodoto vēstījumu var uztvert pavisam citādi. To intervijā portālam "Sargs.lv" atzina ietekmīgās domnīcas "The Atlantic Council" vadošā pētniece Elizabete Bro (Elisabeth Braw).
Ekspertes ieskatā Rietumvalstīm ir jāmaina pieeja atturēšanai, pieņemot daudz drosmīgākus, dažkārt pat neierastākus un personalizētākus lēmumus attiecībā uz agresorvalsts amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem, kā arī veicinot neziņu krievijas politiskajā elitē par iespējamajiem Rietumu atbildes soļiem.
Viņa skaidro, ka atturēšana pēc savas būtības nav iespējamā agresora sodīšana, bet gan skaidra vēstījuma nodošana par to, kādas sekas iestāsies, ja tas izšķirsies par slēptu vai atklātu agresiju. Kā norāda pētniece, šāda pieeja balstās pieņēmumā, ka potenciālais agresors racionāli izvērtēs riskus un secinās, ka agresīva rīcība ir neizdevīga.
Tomēr realitāte, īpaši krievijas atturēšanas gadījumā, esot daudz sarežģītāka. Vēstījumi bieži vien netiek saprasti vai tiek interpretēti citādi, nekā to iecerējusi nosūtītāja puse.
Pēc viņas domām, vēl viena būtiska kļūda krievijas atturēšanas centienos ir Rietumu tendence formulēt savus vēstījumus, atbildot uz jautājumu: "Kas atturētu mani?"
Kā ilustrāciju situācijai, kurā šķietami acīmredzami atturēšanas vēstījumi nestrādā, E. Bro minēja neveiksmīgos ASV prezidenta Džordža Buša vecākā centienus atturēt Irākas diktatoru Sadamu Huseinu no iebrukuma Kuveitā.
Pētniece atgādināja, ka Dž. Bušs vecākais bija uzrakstījis vēstuli S. Huseinam, kurā norādīja, ka ASV ir informētas par Bagdādes plāniem iebrukt Kuveitā, un aicināja šo soli nespert. Vienlaikus viņš brīdināja par ASV militārajām spējām, tostarp kodolieroču esamību. Šādā veidā Vašingtona centās pārliecināt Irākas režīmu atteikties no iebrukuma plāniem.
ASV prezidenta vēstījumu ar toreizējā valsts sekretāra Džeimsa Beikera starpniecību bija paredzēts nodot Irākas ārlietu ministram Tarikam Azizam, cerot, ka tas nonāks līdz Sadamam Huseinam. Tomēr šis mēģinājums izgāzās.
"Tikšanās laikā Tariks Azizs atbildēja: 'Sekretāra kungs, es neapšaubu ASV militāro varenību un to, ka jums ir kodolieroči, taču mūsu valsts ir pastāvējusi sešus tūkstošus gadu un turpinās pastāvēt neatkarīgi no apstākļiem, tāpēc šo vēstuli mūsu prezidentam es nenodošu'," atminējās E. Bro.
Pētnieces ieskatā šajā piemērā iespējams saskatīt paralēles ar mūsdienu centieniem ietekmēt krievijas diktatoru putinu.
"Manuprāt, putins šobrīd domā līdzīgi. Tāpēc mums jāsaprot, kāds būtu tas vēstījums, kas viņu uzrunātu personiski. Kas būtu tas faktors, kas viņam radītu reālu diskomfortu un liktu pārskatīt savu rīcību?" sprieda E. Bro.
Vienlaikus E. Bro norādīja, ka, vērojot pārējās Kremļa elites uzvedību, jau šobrīd redzams, ka daudzi sankcionētie politiķi un oligarhi īpaši rūpējas par savu ģimenes locekļu labklājību Rietumvalstīs. Tas ir viens no instrumentiem, kā Rietumvalstis var izdarīt spiedienu pret Krieviju un tās politisko lēmumu pieņēmējiem.
Pēc viņas domām, šādas pieejas pamatā jābūt stratēģiskajai nenoteiktībai. Tas nozīmē, ka nav nepieciešams publiski precizēt, pret kuru politiķu vai oligarhu ģimenēm šādi pasākumi varētu tikt vērsti, kā arī kad un kādos apstākļos tie tiktu īstenoti.
"Ja kāda krievijas amatpersona sapratīs, ka tās bērni vai dzīvesbiedrs vairs nevarēs dzīvot Eiropā, domāju, ka tas varētu likt tai padomāt divreiz," piebilda eksperte.
Tāpat, saglabājot stratēģisko nenoteiktību, Rietumvalstīm būtu skaidri jāpiesaka iespējamās atbildes uz krievijas hibrīdajiem uzbrukumiem, piemēram, sabotāžas operācijām pret kritisko infrastruktūru vai sabiedrību.
Vienlaikus viņa brīdināja, ka šādai politikai jābūt ticamai.
"Ja šāda pozīcija tiek pasludināta, agrāk vai vēlāk ir jāseko arī reālai rīcībai. Pretējā gadījumā krievija to uztvers kā tukšus draudus bez jebkāda seguma," secināja pētniece.
