Kapelānu loma Ukrainas karā: No frontes līnijas līdz pēckara sabiedrības saliedēšanai

A. Miščenko stāsta, ka viņa ceļš kara zonā nesākās līdz ar pilna mēroga iebrukumu, bet gan daudz agrāk – Tautas pašcieņas revolūcijas laikā Maidana laukumā, kad uz ielām tika sašauti neapbruņotie protestētāji. Toreiz, vēl nebūdams karavīra statusā, viņš organizēja smagi ievainoto nosūtīšanu ārstēšanai ārvalstīs, tostarp uz Izraēlu.

Pēcāk sekoja 2014. gada sākotnējais krievijas iebrukums Ukrainā. Andrejs atklāj, ka arī no viņa pārstāvētās kopienas daudzi ebreju izcelsmes ukraiņi devušies aizstāvēt savu zemi pret agresoriem Ukrainas austrumos. Savukārt 2022. gada 24. februārī, sākoties krievijas pilna mēroga agresijai, A. Miščenko pieņēma lēmumu oficiāli pievienoties Ukrainas bruņotajiem spēkiem, taču ar vienu nosacījumu.

Kad Ukrainas bruņotajos spēkos tika izveidots Kapelānu dienests, Andrejs tam oficiāli pievienojās, kļūstot par atbildīgo ebreju karavīru garīgajā aprūpē. Viņš atzīst, ka ebreju ticīgos Ukrainas bruņotajos spēkos aprūpē tikai divi kapelāni – viņš un kāds ortodoksālais hasīdu rabīns. Tomēr, neraugoties uz konfesionālajām atšķirībām, viņi aktīvi sadarbojas ar citiem kapelāniem.

“Žīdu banderovieši” un citas agresora melu kampaņas

Sarunā ar “Sargs.lv” Andrejs uzsver, ka krievijas mēģinājumi iekarot Ukrainas iedzīvotāju prātus un sirdis bija vērojami ilgi – gan pirms 2014. gada, gan pēc 2022. gada iebrukuma. Agresorvalsts krievijas uzturētais naratīvs par Ukrainas sabiedrības radikalizāciju un no tās it kā izrietošo nepieciešamību veikt "denacifikāciju" izrādījās pilnīgs fiasko.

A. Miščenko norāda, ka krievu uzturētais mīts par ukraiņu nacionālistiem ir tiešs padomju specdienestu un NKVD mantojums, kad ar šādiem meliem tika attaisnotas ukraiņu, ebreju, latviešu un citu tautu represijas un deportācijas uz Sibīriju.

Kā pierādījumu mītu atspēkošanai viņš min pašu Ukrainas bruņoto spēku kapelānu dienestu, kurā līdzās pareizticīgajiem garīdzniekiem strādā arī grieķu katoļu, Romas katoļu, jūdaistu un musulmaņu pārstāvji. Andrejs īpaši uzteic sadarbību ar musulmaņu kapelāniem, kuri garīgi aprūpē Krimas tatāru kopienas karavīrus: “Par viņiem varu teikt vienu – forši puiši.”

Starpkonfesionālais garīgā atbalsta tīkls

Ukrainas militāro kapelānu dienesta pirmsākumi meklējami 2014. gadā, kad dažādu konfesiju priesteri brīvprātīgi devās uz fronti. Oficiāli likums par kapelānu dienestu tika pieņemts tikai pēc 2022. gada pilna mēroga iebrukuma.

Kapelāni rūpējas arī par karavīru ģimenēm aizmugurē, organizējot praktisku un morālu atbalstu, kā arī apmeklē ievainotos karavīrus slimnīcās. “Šī ir mūsu asimetriskā atbilde krievijas hibrīdajai agresijai. Šai struktūrai nav iespējams atrast vienu lēmumu pieņemšanas centru. To nav iespējams iznīcināt, jo katra baznīca un katra draudze ir daļa no šīs kopējās sistēmas,” uzsver rabīns.

Nezaudēt cilvēcību necilvēcīgos apstākļos

Atminoties 2022. gada 24. februāri, Andrejs atceras, ka krievu agresori plānoja ieņemt Ukrainu 72 stundās, taču šie plāni izgāzās, sastopoties ar visas nācijas cīņas gribu. Viņš norāda, ka ieroču izdalīšana kara sākumā bija veiksmīga psiholoģiska operācija, taču nepietiekama sagatavošanās ilgstošam izsīkuma karam.

Kapelāns arī velk paralēles ar Romas impēriju, kas sabruka, kad sāka paļauties tikai uz algotņu armiju un nonāca hedonisma gūstā. “Tautas cīņas gars slēpjas cilvēkos, kuri ir gatavi aizstāvēt savu zemi un savus ideālus. Mēs vienkārši neesam gatavi dzīvot tā, kā to mums piedāvā iebrucēji.”

Runājot par karavīru psiholoģisko stāvokli, A. Miščenko norāda, ka kapelāna uzdevums ir būt kā tiltam starp karavīru un Dievu, palīdzot tikt galā ar jautājumiem par kaujas laukā darīto. “Mūsu uzdevums lūgšanās un garīgos pasākumos ir darīt visu, lai šajos necilvēcīgajos apstākļos karavīri nezaudētu cilvēcību un paliktu par normāliem, sirdssiltiem cilvēkiem,” viņš piebilst.

Noslēgumā rabīns uzsver, ka Ukrainas baznīcas jau gatavojas pēckara rehabilitācijas procesam, veidojot brīvprātīgo kapelānu kustību, kurā piedalīsies veterāni ar frontes pieredzi. Viņaprāt, pēc kara pārmaiņas būs vajadzīgas ne tikai veterāniem. “Vai tikai mūsu veterāniem būs jāmainās, vai tomēr arī Ukrainas sabiedrībai būs jākļūst tolerantākai un jāizprot veterānu izšķirošā loma mūsu valsts pastāvēšanā?” retoriski vaicā A. Miščenko.