RAND vecākais aizsardzības analītiķis Skots Bostons sarunā ar “Sargs.lv” uzsver, ka NATO sauszemes spēkiem dronu laikmets nozīmē daudz dziļākas pārmaiņas nekā tikai jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Viņaprāt, bezpilota sistēmas ietekmēs doktrīnu, vienību struktūru, iepirkumus, atturēšanas plānus un arī Latvijas aizsardzības prioritātes.
Skots Bostons strādā ar sauszemes karadarbības Krievijas militāro spēju, spēku plānošanas un militāro tehnoloģiju attīstības jautājumiem. Pirms darba RAND viņš dienējis kā ASV armijas artilērijas virsnieks. Šobrīd strādā pie plašāka pētījuma par karu Ukrainā.
Skots Bostons uzskata, ka dronu radītais izaicinājums NATO sauszemes spēkiem nav reducējams tikai uz jautājumu, cik daudz bezpilota lidaparātu iegādāties vai kā tos izvietot vienībās. Pēc viņa domām, runa ir par daudz dziļāku pārmaiņu ciklu.
Taču tas ir tikai sākums. Ar dronu integrāciju spēkos, sāk mainīties arī viss pārējais: doktrīna, vienību organizācija un dažādu militaro spēju līdzsvars. Tas ietekmē kājniekus, artilēriju, bruņutehniku, inženierus un citas spējas. Bostons uzsver, ka NATO pašlaik ir tikai šo pārmaiņu sākumā. Tajā pašā laikā arī pašas dronu tehnoloģijas vēl strauji attīstās, kļūstot arvien autonomākas un mazāk atkarīgas no cilvēka tiešas vadības.
Pašreiz viena no dronu sistemas vājākajām vietām ir drona pilots – cilvēks, kurš vada dronu.. Nākotnē šī ievainojamība varētu samazināties, jo sistēmas kļūs autonomākas. Tas savukārt nozīmēs jaunu taktisko un tehnoloģisko sacensību starp uzbrukuma un aizsardzības risinājumiem.
NATO priekšrocība var būt dažādība
Runājot par NATO spēju pielāgoties, Bostons norāda, ka aliansei ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Viena no priekšrocībām ir daudzu dalībvalstu dažādā pieredze un iespēja eksperimentēt vairākos virzienos vienlaikus. Šos rezultātus efektīvi kopīgojot, pretiniekam varētu radīt sarežģītāku situāciju, mazinot pretinieka izpratni par to, kādu pieeju alianse izvēlēsies.
Viņa ieskatā šāda pieeja īpaši svarīga ir Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā, kur drošības vide prasa ātrāku reakciju nekā daudzviet citur Eiropā. Latvija šajā ziņā ir viena no valstīm, kur steidzamības sajūta ir izteiktāka. Tomēr visskaidrāk tā ir redzama Ukrainā, kas ik dienu saskaras ar eksistenciālu apdraudējumu.
Tieši tāpēc Ukrainas pieredze NATO ir īpaši vērtīga. Ukraina ir decentralizējusi daļu iepirkumu un ļāvusi dažādām brigādēm meklēt savus risinājumus. Efektīvākās pieejas izvirzās priekšplānā, un pēc tam šīs mācības tiek nodotas tālāk citām vienībām. Bostons uzsver, ka šī pieredze NATO austrumu flangam ir īpaši nozīmīga, jo Ukraina karo pret Krieviju, kas ir galvenais militārais drauds šajā reģionā.
Vienlaikus viņš brīdina, ka Ukrainas pieredzi nevar mehāniski pārnest uz NATO. Ukrainas militārie mērķi, apstākļi, reljefs un spēju kopums atšķiras no NATO situācijas. Tāpēc aliansei ir jānovēro un jāanalizē Ukrainas karā gūtās mācības, bet pēc tam tās jāpielāgo saviem aizsardzības un atturēšanas plāniem.
Standarti nedrīkst kļūt par šķērsli ātrumam
Viens no lielākajiem NATO izaicinājumiem dronu jomā ir līdzsvars starp standartizāciju un elastību. No vienas puses, aliansei nepieciešama savietojamība. No otras puses, pārāk smagnējas procedūras var kavēt ātru pielāgošanos.
Bostons norāda, ka ražotājiem bieži ir dabiska vēlme veidot slēgtas, patentētas sistēmas. Tas ļauj garantēt, ka konkrētā sistēma darbojas kā vienots veselums, taču vienlaikus lietotājs kļūst piesaistīts vienam ražotājam vai vienai tehnoloģiskajai pieejai.
Dažās jomās piemērotāks risinājums varētu būt atvērtās arhitektūras pieeja. Tā ļautu saglabāt kopīgus pamata elementus, piemēram, sakaru risinājumus vai vadības sistēmas, bet vienlaikus konkurēt par atsevišķām komponentēm. Tas dotu lielāku elastību un ļautu ātrāk pielāgoties elektroniskās karadarbības apstākļiem.
Bostons gan uzsver, ka ne viss attīstās vienādā ātrumā. Dažas komponentes, piemēram, kaujas galviņas vai atsevišķi munīcijas veidi, var būt standartizējami un uzkrājami iepriekš. Savukārt dronu korpusi, rotori, vadības un sakaru risinājumi var mainīties daudz straujāk. Tas nozīmē, ka NATO jāspēj atšķirt, kur nepieciešama stabilitāte un krājumi, bet kur vajadzīga elastība un ātra inovācija.
Krievijas spējas nedrīkst novērtēt par zemu
Vērtējot Krievijas militārās spējas, Bostons atzīst, ka plaša mēroga iebrukuma sākumā Rietumos daļa Krievijas spēju, iespējams, tika pārvērtētas. Krievijas armija daudzējādā ziņā atkārtoti demonstrēja vājāku sniegumu, nekā tika gaidīts. Tomēr tas nenozīmē, ka Krievija nav spējīga pielāgoties.
Viņaprāt, viena no sākotnēji nenovērtētajām Krievijas spējām bija tās spēja pāriet uz kara laika režīmu. Krievija spēja palielināt ražošanu, ģenerēt papildu personālu un izmantot mobilizētos rezervistus. Pirms kara Krievijas rezerves sistēmai analītiķi nepievērsa lielu uzmanību, taču praksē Maskava spēja izvērst mobilizētos spēkus frontē.
Tāpat Krievija ir pielāgojusies vairākās šaurākās, bet nozīmīgās jomās. Tā palielinājusi dronu izmantošanas blīvumu un darbības dziļumu, modificējusi bezpilota sistēmas un uzlabojusi taktiku. Šajā kontekstā Bostons min arī bezpilota sistēmu vienību “Rubikon”, kas palīdz Krievijai analizēt Ukrainas darbību un izplatīt jaunas taktiskās mācības savās vienībās.
Krievija ir palielinājusi arī elektroniskās karadarbības spēju blīvumu un attīstījusi dažāda veida triecienvienības. To kvalitāte ne vienmēr ir augsta, taču tās tiek izmantotas un taktika tiek pastāvīgi pielāgota.
Īpaši svarīgi, pēc Bostona domām, ir saprast, ka Krievijas militāros lēmumus nevar vērtēt pēc Rietumu loģikas par zaudējumu nepieņemamību. Krievija šajā karā ir parādījusi, ka tā ir gatava ciest milzīgus personāla un tehnikas zaudējumus, nezaudējot politisko gribu turpināt karu.
Tas padara Krieviju grūtāk atturamu. Nav skaidrs, kāds zaudējumu līmenis liktu Maskavai atteikties no agresīvas politikas. Bostona ieskatā tieši šī nejūtība pret zaudējumiem ir viens no nopietnākajiem izaicinājumiem NATO atturēšanas politikai.
Austrumu flangam jāgatavojas visam draudu spektram
Runājot par NATO austrumu flangu un Baltijas reģionu, Bostons uzsver, ka nav iespējams izvēlēties tikai vienu Krievijas apdraudējuma veidu. Risks ietver gan hibrīddraudus, gan sabotāžu, gan tālos triecienus, gan gaisa un raķešu apdraudējumu, gan potenciālu sauszemes ofensīvu.
Tūlītējā termiņā visaktuālākie ir hibrīddraudi. Taču tas nenozīmē, ka NATO var ignorēt konvencionālo apdraudējumu. Krievija šobrīd lielu daļu spēku koncentrē Ukrainā, taču pēc kara daļa šo vienību varētu atgriezties pie NATO robežām vai tikt atjaunotas jaunā formā.
Bostons brīdina pret secinājumu, ka Krievijas armijas smagie zaudējumi Ukrainā automātiski nozīmē draudu samazināšanos NATO. Krievijas armija ir zaudējusi milzīgu daudzumu tehnikas un personāla, taču tā joprojām attīsta jaunas spējas un pielāgo savu karadarbības pieeju.
Tāpēc NATO austrumu flangam jāturpina stiprināt sabiedroto kaujas grupas, jāuzlabo to integrācija un jāpalielina Baltijas valstu un Polijas bruņoto spēku spējas. Viņaprāt, Krievijai nedrīkst dot iespēju izmantot brīdi, kad NATO būtu nepietiekami gatava.
Latvijas uzdevums ir iegūt laiku
Runājot tieši par Latviju, Bostons uzsver, ka Latvijas aizsardzības plānošanā galvenais uzdevums ir iegūt laiku NATO sabiedroto spēku mobilizācijai un pārvietošanai uz reģionu. Tas nozīmē, ka Latvijai jāspēj palēnināt pretinieku, palielināt tā izmaksas un maksimāli samazināt zaudētās teritorijas apjomu pirmajā kara posmā.
Viņš norāda, ka Latvijai jārēķinās ar daudzdimensionālu Krievijas apdraudējumu. Tas var ietvert sauszemes iebrukumu ar lielu kājnieku skaitu un bruņutehniku, kā arī tālos triecienus, kas, ja koncentrēti pret vienu valsti, var pārslogot aizsardzības sistēmas.
Tāpēc būtiska ir noturība: spēja pārdzīvot pirmo triecienu, saglabāt vadību, komunikāciju, loģistiku un aizsardzības spēju. Bostons īpaši uzsver nocietinājumu nozīmi. Viņa ieskatā Ukrainas karš parāda, ka aizsardzības līnijas, šķēršļi un mīnas joprojām ir militāri ļoti efektīvi, pat ja politiski vai juridiski daļa no šiem jautājumiem ir sarežģīti.
Šajā jaunajā kara posmā, kur droni spēj apspiest kustību kontakta līnijas tuvumā, zaudētas teritorijas atgūšana var būt ļoti dārga. Tāpēc vissvarīgākais ir nepieļaut ātru pretinieka virzību jau sākumā.
Droniem šajā aizsardzības koncepcijā ir būtiska loma. Tie var palīdzēt apspiest pretinieka kustību, uzbrukt loģistikai un piespiest Krievijas vienības izvērsties kaujas kārtībā vēl pirms tās sasniedz NATO teritoriju vai tūlīt pēc agresijas sākuma. Bostons uzsver, ka NATO karu nesāks, taču Krievijai jāzina, ka agresijas gadījumā tai nekavējoties būs jāsaskaras ar sekām.
Viņš īpaši izceļ arī tāla darbības rādiusa dronu nozīmi. Latvijai un citām austrumu flanga valstīm būtu svarīgi radīt Krievijai pārliecību, ka arī tās dziļumā esoši svarīgi objekti var tikt apdraudēti. Ukraina rāda, ka droni var būt salīdzinoši lēts veids, kā radīt šādu atturēšanas efektu.
Vēl viens attīstības virziens, pēc Bostona domām, varētu būt ar droniem izvietojami mīnu lauki. Ukrainā jau redzama attālinātās mīnēšanas nozīme, un nākotnē droni varētu ļaut ātri radīt šķēršļus pretinieka kustības koridoros.
Droni neaizstāj klasiskās spējas
Lai gan sarunas centrā ir droni, Bostons uzsver, ka tie neaizstāj klasiskās militārās spējas. Tie tās maina un papildina. Dronu laikmetā joprojām vajadzīga artilērija, pretgaisa aizsardzība, inženieru spējas, prettanku līdzekļi, rezerves, nocietinājumi un noturīga loģistika.
Galvenā atšķirība ir tā, ka visas šīs spējas jāplāno jaunā realitātē, kur kaujas lauks ir daudz caurspīdīgāks, kustība ir bīstamāka un pretinieka adaptācija notiek ātrāk nekā agrāk.
Dronu samits Rīgā parādīja, ka Eiropas un NATO valstīm šī pielāgošanās būs viens no tuvāko gadu svarīgākajiem aizsardzības uzdevumiem. Skota Bostona vērtējumā svarīgākais nav tikai iegādāties vairāk dronu. Svarīgākais ir mainīt domāšanu, paātrināt mācīšanos un radīt tādu aizsardzības sistēmu, kas spēj izturēt pirmo triecienu, palēnināt agresoru un dot NATO laiku reaģēt.
Latvijai kā NATO austrumu flanga valstij šis uzdevums ir īpaši konkrēts. Jo vairāk laika Latvija spēs iegūt sev un sabiedrotajiem, jo augstāka būs atturēšanas cena Krievijai.
