Pagājušā gada nogalē, kad Ukrainu pārņēma bargākā ziema vairāku gadu laikā, Krievijas aptuveni 600 000 karavīru lielais spēks spēja pielāgoties aukstumam un uz neilgu brīdi ieguva taktisku pārsvaru visā aptuveni 1100 kilometru garajā frontes līnijā. Ukraina atbildēja ar savu inovāciju vilni un šo pārsvaru ātri neitralizēja. Šī nepārtrauktā darbības un pretdarbības ķēde dod pamatu optimismam Ukrainas sabiedrotajiem: pat ievērojami mazāka valsts spēj turpināt cīņu ar daudz spēcīgāku agresoru, ja tai ir pieejamas modernas tehnoloģijas un spēja tās ātri ieviest. Par to savā pārskatā raksta Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) analītiķis Deivids Ekss.
Vienlaikus Krievijas pilna mēroga kara pret Ukrainu tehnoloģiskās attīstības temps rada nopietnas bažas Rietumos. Analītiķi lēš, ka taktisko un tehnoloģisko risinājumu maiņas cikls frontē ilgst vien dažas nedēļas. ASV un Eiropas militārās struktūras šādam ātrumam nav gatavas, un nav skaidrs, kas spētu izkustināt pašreizējo inerci.
Mēnešos pirms ziemas Krievijas vienības neatlaidīgi uzbruka Austrumukrainas frontes pilsētām. Galvenokārt tas notika kājnieku uzbrukumu formā, cerot, ka mazās, izkliedētās kājnieku grupas spēs izvairīties no visuresošajiem droniem, kas pastāvīgi vēroja kaujaslauku.
Tas nozīmēja, ka Krievija lielā mērā atteicās no bruņutehnikas izmantošanas. Šāda pieeja palīdzēja saglabāt tehniku, taču vienlaikus ievērojami ierobežoja uzbrukumu tempu un dziļumu pēc Ukrainas aizsardzības līniju pārraušanas.
Temperatūrai krītot, Krievijas komandieri saskatīja iespēju atgūt mobilitāti. Viņi gaidīja biezo miglu, kas ziemā bieži klāj Ukrainas līdzenumus. Plāns bija vienkāršs: migla varēja būtiski samazināt Ukrainas dronu efektivitāti, jo lielākā daļa no tiem joprojām balstījās uz optiskajām jeb dienasgaismas kamerām. Migla slēpa Krievijas tehniku no novērošanas un triecieniem no gaisa.
Un dažas nedēļas, sākot ar oktobri, tas tiešām darbojās. Krievijas bruņutehnika sāka virzīties uz priekšu. Novembra sākumā Krievijas mehanizētās vienības, izmantojot biezo miglu, izlauzās cauri Ukrainas pozīcijām pie Pokrovskas pilsētas Doneckas apgabalā, paātrinot Ukrainas aizsardzības sagraušanu šajā nocietinātajā rajonā.
Taču Ukrainas reakcija bija ātra. Militārie novērotāji jau iepriekš bija norādījuši, ka gan Ukrainas, gan Krievijas puse izstrādā jaunus dronus un pretdronu risinājumus ciklā, kas ilgst no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem. Dažkārt šis cikls saīsinās pat līdz dažām nedēļām, piemēram, eksperimentējot ar jauniem sakaru frekvenču risinājumiem, lai apietu radioelektronisko traucējumu iedarbību.
Neilgi pēc Krievijas uzbrukuma Pokrovskas apkārtnē Ukrainas plašais dronu arsenāls tika būtiski modernizēts. Termālās kameras sāka aizstāt optiskās kameras lielā daļā no miljoniem mazo dronu, kurus Ukraina ik gadu izmanto.
Termālie droni spēj “redzēt” cauri miglai. Krievijas priekšrocība “izkusa” tikpat ātri, cik bija parādījusies un mehanizētā uzbrukuma temps apsīka. Krievijas teritoriālie ieguvumi īslaicīgi pieauga, bet pēc tam strauji saruka. Decembra sākumā tie sasniedza maksimumu – ap 70 kvadrātkilometriem dienā –, taču līdz gada beigām samazinājās līdz aptuveni 10 kvadrātkilometriem dienā. Tajā pašā laikā Krievijas zaudējumi decembrī vien sasniedza aptuveni 35 000 kritušo un ievainoto.
Vai ASV un Eiropas armijas spētu līdzināties Ukrainas tehnoloģiskās pielāgošanās tempam? Ja vien šīs valstis neiesaistās liela mēroga karā, visticamāk – nē. Un tas ir satraucošs signāls militārajiem plānotājiem Vašingtonā, Parīzē un Berlīnē, norāda CEPA analītiķis Deivids Ekss.
Ukrainā inovācijas izriet no tiešas frontes pieredzes. Lai saglabātu pārsvaru, nepieciešama cieša un nepārtraukta saikne starp tehnoloģiju izstrādātājiem un karavīriem ierakumos. Rietumu armijās šādas pieredzes gandrīz nav. Arī uzņēmumu, kas būtu gatavi investēt ātrā un nepārtrauktā inovācijā valsts izdzīvošanas vārdā, ir maz, turklāt birokrātija bieži kļūst par nopietnu šķērsli.
Bez dziļām institucionālām reformām Rietumi lielākoties paliek novērotāju lomā – rūpīgi seko karam Ukrainā un cenšas pēc iespējas ātrāk kopēt frontē radušos taktiskos un tehnoloģiskos risinājumus. Taču kopija vienmēr atpaliek no oriģināla.
Zīmīgi, ka ASV armija tikai tagad sāk iegādāties savus pirmos smagos triecienu dronus – bezpilota sistēmu klasi, ko Ukraina steigā izstrādāja jau 2022. gada pavasarī. Kamēr karā Ukrainā taktika un tehnoloģijas mainās vairāk nekā desmit reižu ātrāk, Rietumu militārā industrija joprojām strādā trīs līdz četru gadu attīstības ciklā. Un šī atšķirība kļūst arvien bīstamāka.
