Karadarbība Ukrainā un Tuvajos Austrumos ir pārrakstījusi ne tikai reģionālo drošības karti, bet arī izmainījusi pašu kara būtību. Tie iezīmē laikmetu, kurā tehnoloģijas, politika un sabiedrība saplūst vienotā sistēmā, bet uzvara arvien vairāk ir atkarīga no noturības un spējas pielāgoties, nevis tikai no bruņojuma vai skaitliskā pārspēka. Balstoties uz Stratēģisko un starptautisko studiju centra (CSIS) šī gada septembrī publicēto pētījumu “Karš un mūsdienu kaujas lauks”, piedāvājam ieskatu svarīgākajās atziņās un vērojumos par laikmetīgo karadarbību.
Jauna globālās sāncensības ēra
Pasaules drošība ir nonākusi posmā, kur dominē vairāku lielvaru vienlaicīga un savstarpēja konkurence. Starp Ķīnu, Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju veidojas arvien ciešāka sadarbība. Vienotības pamatā ir nevis ideoloģiskā pārliecība, bet gan kopīgs mērķis mazināt Rietumu ietekmi pasaulē.
Sadarbība, kas agrāk aprobežojās ar atsevišķiem darījumiem, tagad kļuvusi par strukturētu un ilgtermiņa partnerību dažādās jomās no militārās rūpniecības līdz tehnoloģiju apmaiņai. Ķīna piegādā Krievijai mikroshēmas, optiskos komponentus un dronu motorus. Irāna nodrošina “Shahed” tipa dronus un ballistiskās raķetes, savukārt Ziemeļkoreja ne tikai piegādā artilērijas lādiņus, bet arī nosūta savus karavīrus uz Krievijas teritoriju. Šīs valstis sadarbojas ne tikai militāri, bet arī politiski, aizstāvot viena otras rīcību starptautiskajā arēnā un virzot kopīgus naratīvus pasaules informatīvajā telpā.
Vienlaikus pasaulē ir atgriezies jautājums par kodolapdraudējumu, kas gadu desmitiem bijis otrajā plānā. Ķīna desmit gadu laikā ir divkāršojusi savu kodolarsenālu un, saglabājot šādu tempu, līdz 2030. gadam tas varētu pieaugt tādā pat apmērā. Vienlaikus Krievija kodolretoriku izmanto kā politiskā spiediena instrumentu, bet spriedze Tuvajos Austrumos uztur bažas par jaunu valstu iespējamu pievienošanos kodolvalstu lokam. Pirmo reizi pēdējo desmitgažu laikā Rietumiem nākas rēķināties ar vairākiem kodolspējīgiem pretiniekiem, kas turklāt darbojas koordinēti.
Cīņa pieaug arī politiskā un ideoloģiskā arēnā. Demokrātisko sabiedrību brīvība tiek izmantota kā ierocis - ar sociālo tīklu, mediju un dezinformācijas palīdzību tiek ietekmēta sabiedriskā doma un šķelta uzticēšanās Rietumu valstīm un to institūcijām.
Noturība kā stratēģisks ierocis
Mūsdienu konflikti pierāda, ka nozīme ir ne tikai valsts bruņotajiem spēkiem, bet arī sabiedrības noturībai jeb kopīgai gribai un spējai izturēt konfliktu, kas kļūst par tikpat izšķirošu faktoru kā ieroču spēks.
Ukrainas aizsardzība pret pilna mēroga iebrukumu 2022. gadā ir klasisks piemērs. Kara sākumā Ukrainas armijā bija aptuveni 196 tūkstoši karavīru, bet trīs gadu laikā karavīru skaits pieaudzis līdz gandrīz 900 tūkstošiem, ieskaitot rezervistus. Paralēli notiekošajam frontē, arī civiliedzīvotāji turpina uzturēt infrastruktūru, uzņēmumi ražo ieročus un pielāgo industriju kara vajadzībām. Dronu ražošana valstī kopš kara sākuma ir pieaugusi ievērojamos apmēros no septiņiem modeļiem 2022. gadā līdz sešdesmit septiņiem 2024. gadā, iesaistot vairāk nekā 200 uzņēmumu un sasniedzot spēju saražot līdz četriem miljoniem dronu gadā.
Arī Izraēlas pieredze pēc 2023. gada 7. oktobra uzbrukuma parādīja sabiedrības spēku. Tika mobilizēti 360 tūkstoši rezervistu, kas ir lielākais skaits kopš 1973. gada, un simtiem privātu tehnoloģiju uzņēmumu tika iesaistīti valsts aizsardzībā. Pusi no jaunākajām pretdronu sistēmām izstrādāja tieši civilie jaunuzņēmumi. Tomēr ilgstošs karš radīja arī sociālu spriedzi - sabiedrība kļuva polarizēta, daloties viedokļos par prioritāti starp ķīlnieku atbrīvošanu un kara mērķu sasniegšanu.
Karš bez robežām
Vēl kāda no mūsdienu karadarbības iezīmēm ir neaprobežošanās tikai ar frontes līniju. Tā vietā kaujas lauks izplešas kosmosā, kibertelpā, digitālajā vidē un citos domēnos.
Aktīvo satelītu skaits desmit gadu laikā ir pieaudzis no aptuveni 1400 līdz vairāk nekā 10 000. Tie nodrošina izlūkošanu, sakarus un navigāciju, taču vienlaikus padara valstis ievainojamas pret traucējumiem un uzbrukumiem. Kibertelpa kļuvusi par pastāvīgu cīņas lauku, kur sabotāža un spiegošana vairs nav atdalāmas no karadarbības. Hakeru uzbrukumi infrastruktūrai un enerģētikas tīkliem notiek nepārtraukti, arī bez oficiāla kara pieteikuma.
Mūsdienās karš nevar palikt ierobežots tikai vienā reģionā. Ja sāktos konflikts starp Ķīnu un Taivānu, pastāv risks, ka tajā brīdī citas autoritārās valstis, piemēram, Krievija vai Irāna, izmantotu Rietumu uzmanības novēršanu un sāktu militāras vai politiskas provokācijas Eiropā un Tuvajos Austrumos. Šī iemesla dēļ nepieciešams pārvērtēt klasiskās doktrīnas – iespējams, nākotnes karadarbība prasīs gatavību vienlaikus cīnīties vairākos domēnos: uz zemes, kosmosā, kibertelpā un uzmanīt norises sabiedrībā.
