Neraugoties uz trešo gadu, kad Ukrainā norit Krievijas pilna mēroga iebrukums, Eiropas valstis aizvien nav izdarījušas pietiekami, lai sagatavotos iespējamajai pretstāvei ar agresoru, arī attiecībā pret Ukrainas atbalstu, Eiropai pietrūkst skaidra redzējuma par sasniedzamo kara rezultātu. Tik skarbu kritiku sarunā ar portālu “Sargs.lv” pauda domnīcas “The Alpen Group” priekšsēdētājs Džulians Lindlijs Frenčs.
Lai gan pēdējo gadu laikā Eiropas valstis ir spērušas soļus pretim savas militārās noturības stiprināšanai, aizvien pastāv maldīgs uzskats, ka attiecībās ar Krieviju iespējams atgriezties pie racionālas līdzās pastāvēšanas. Viņaprāt, efektīvu atturēšanas sistēmu iespējams radīt tika tādā gadījumā, ja Eiropas valstis, bez ilūzijām par iespējamu attiecību noregulēšanu ar Krieviju, laicīgi sāktu gatavoties sliktākajam no iespējamajiem scenārijiem. Te lieti noderētu Lielbritānijas pieredze valsts aizsardzības spēju sagatavošanai pirms Otrā Pasaules kara. Kā uzskata profesors Dž. L. Frenčs – efektīva agresora atturēšana ir iespējama, radot skaidru izpratni pašam agresoram, ka uzbrukums pat salīdzinoši nelielām Eiropas valstīm tam draud ar katastrofālām sekām.
Eiropas atbalsts Ukrainai bez skaidras stratēģijas
Eiropa ir kļuvusi par galveno Ukrainas finansētāju karā pret Krieviju. Tomēr ar pašreizējo atbalstu nepietiek, kā norāda profesors. “Eiropa sniedz tik daudz, lai varētu turpināt cīņu, bet ne pietiekami, lai gūtu virsroku kaujas laukā,” saka Džulians Lindlijs Frenčs. Viņš uzsver, ka Eiropas politika pret Ukrainu balstās vairāk morālos apsvērumos, nevis stratēģiskā redzējumā, un daudzi Rietumu līderi ir gatavi samierināties ar to, ka Krima un Donbass paliks Krievijas kontrolē, kamēr pārējā Ukraina paliek neskarta. Šāda pieeja, viņaprāt, atspoguļo Eiropas politisko nogurumu un bailes no ilgstoša konflikta, kā arī parāda, ka kontinenta drošības stratēģijā trūkst skaidra mērķa.
Šāds iznākums tikai nostiprinātu diktatora Vladimira Putina pārliecību, ka eiropiešiem “trūkst mugurkaula”, lai iesaistītos ilgstošos konfliktos. Šāda uztvere, kas veidojusies, vērojot Rietumu rīcību Irākā, Afganistānā un tagad arī Ukrainā, varētu iedrošināt Krieviju uz jaunu militāru konfliktu uzsākšanu.
Mainīgā ASV ārpolitika situāciju tikai sarežģī. Līdz ar Ķīnas straujo ietekmes pieaugumu Amerikas Savienotās Valstis vairs nevar būt vienlīdz spēcīgas visos pasaules reģionos, un šis spēku pārbīdes process ir radījis drošības vakuumu Eiropā, par kuru lielā mērā atbildīgi ir paši Rietumeiropas sabiedrotie. Papildu nestabilitāti rada arī Donalda Trampa neprognozējamā diplomātija, kuras pieeja balstās personiskās attiecībās un tendencē pārlikt sarežģītās problēmas uz citu - šajā gadījumā uz Eiropas pleciem.
Visā Eiropā joprojām trūkst steidzamības un trauksmes sajūtas. Aizsardzības jomā aizvien netiek ieguldīts pietiekami daudz, līdzekļi tiek izmantoti neefektīvi, un lēmumi tiek pieņemti pārāk lēni, īpaši jautājumos, kas saistīti ar militāro mobilitāti, vadības sistēmu modernizāciju un jauno tehnoloģiju ieviešanu.
Baltijas valstu pārbaudījums un Eiropas spēju atbilstība vajadzībām
Baltijas reģiona drošības situācija spilgti atklāj Eiropas aizsardzības realitāti. Reģions atrodas ģeopolitiski trauslā pozīcijā, un tas kalpo kā pārbaudījums visai Eiropas spējai aizsargāt sevi un savus sabiedrotos. Šeit riski ir visredzamākie - tuvums Krievijai, tieša robeža ar potenciālu agresoru un paļaušanās uz NATO kolektīvo aizsardzību. Taču, kā norāda eksperts, Eiropas gatavība šim izaicinājumam joprojām ir nepietiekama.
Džulians Lindlijs Frenčs atklāj, ka Eiropa joprojām pilnībā neapzinās drošības riskus, ar kuriem tai nākas saskarties. Rietumeiropas valstis bieži demonstrē pārlieku pašapmierinātu un iekšpolitiskās ērtības diktētu attieksmi, savukārt Krievija arvien aktīvāk izmanto kibertelpu un informācijas ietekmes instrumentus, lai pārbaudītu un izmantotu Eiropas sabiedrības ievainojamību.
Eiropas infrastruktūra labi atspoguļo šo pašapmierinātību. Daudzas ceļu un tiltu sistēmas nav pielāgotas modernās bruņutehnikas pārvietošanai, un šī problēma īpaši spilgti redzama Baltijas reģionā, piemēram, “Rail Baltica” projekts kļuvis par neveiksmīgas plānošanas un izpildes piemēru. Nespēja nodrošināt ātru sabiedroto spēku pārvietošanu liecina, ka daļa Eiropas līderu joprojām domā miera laika kategorijās, nevis gatavojas potenciālai krīzei.
Ir skaidrs, ka reģionam nav jēgas sacensties ar Krievijas spēku skaitlisko pārspēku. Tā vietā aizsardzībai jābūt tādai, lai agresoram iebrukums izmaksātu pārāk daudz un būtu sarežģīts. Tas nozīmē traucēt pretinieka loģistiku un komandvadību, aizsargāt un diferencēt infrastruktūru, stiprināt vietējo pretestību un rezerves, kā arī uzlabot kiberdrošību un informācijas noturību, tādējādi, samazinot uzbrucēja spēju ātri panākt vēlamo rezultātu.
Valsts aizsardzības dienesta atjaunošana Latvijā ir uzskatāma par pozitīvu soli, tomēr efektīvai drošībai nepieciešama ciešāka reģionālā sadarbība. “Ja Polija un Baltijas valstis spēs izveidot aizsardzības sistēmu, kas ātri neitralizētu stratēģiski svarīgus Krievijas punktus, piemēram, Kaļiņingradu, vācieši, iespējams, beidzot pievienotos,” saka Džulians Lindlijs Frenčs. Ātra uzvara, viņaprāt, liktu daudziem Eiropas politiķiem vēlēties būt uzvarētāju pusē.
Aizsardzības pašapmāns un nepieciešamība pēc reālas rīcības
Eiropas aizsardzības izdevumi bieži rada ilūziju par lielāku jaudu, nekā tā patiesībā ir. Kopējais politiski piesauktais un Eiropas Komisijas prezentētais 800 miljardu eiro aizsardzības plāns Eiropai un atbalstam Ukrainai lielā mērā sastāv no administratīviem tēriņiem, bet reālās aizsardzības spējās tiek ieguldīti tikai aptuveni 150 miljardi eiro. “Tā ir politika, kas maskējas kā stratēģija,” saka Džulians Lindlijs Frenčs.
Savukārt Lielbritānijas piemērs pirms Otrā pasaules kara rāda, kā izskatās īstas stratēģiskas investīcijas. Valsts sāka pārapbruņošanos jau 1934. gadā un līdz 1940. gadam bija apsteigusi Vāciju kara ražošanā. Trešdaļa rūpniecības jaudu tika novirzītas bruņojumam, un līdz 1940. gada septembrim britu Karalisko gaisa spēku rīcībā bija 750 operatīvi izmantojami “Spitfire” un “Hurricane” iznīcinātāji, kamēr Vācijas “Luftwaffe” kļūdaini uzskatīja, ka palikuši tikai 60. Šie panākumi, kā profesors uzsver, bija iespējami tikai pateicoties lēmumiem, kas pieņemti sešus gadus agrāk.
Mūsdienu Eiropai, viņaprāt, ir nepieciešams efektīvs mobilizācijas plāns.
Viņš aicina NATO pastiprināt 4. pantu tikpat būtiski kā 5. pantu, izveidojot ātri izvēršamu Eiropas spēku vienību, kas spēj aizsargāt reģionu pirms ASV ierašanās. Tas pārvērstu Sabiedroto ātrās reaģēšanas korpusu par pastāvīgu korpusu bāzētu netālu no Varšavas,” piebilst Dž. L. Frenčs.
Eiropas vājums, pēc Džuliana Lindlija Frenča domām, galvenokārt, ir psiholoģisks. Sabiedrībā un politiskajā līmenī valda izvairīšanās no riska. Pastāv nevēlēšanās pieredzēt Ukrainas zaudējumu, bet vienlaikus klātesošas ir bailes no tās uzvaras, jo tas varētu nozīmēt tālāku tiešu konfrontāciju ar Krieviju. Aptaujas rāda, ka mazāk nekā 20 % iedzīvotāju Francijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē būtu gatavi aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās, kas iezīmē “pēcpatriotisma laikmetu”.
Šāda sabiedrības sadrumstalotība un identitātes krīze padara Eiropu ievainojamu pret manipulācijām un pārāk iegrimušu savās iekšējās problēmās, lai spētu aizstāvēt citus. “Ja mēs jau esam nonākuši līdz nepieciešamībai aizstāvēties, tas nozīmē, ka esam izgāzušies. Mūsu patiesajam mērķim ir jābūt atturēšanai - spējai novērst karu vēl pirms tas sācies,” rezumē Dž. L. Frenčs.
