Uzreiz pēc NATO samita Hāgā aicinājām uz interviju aizsardzības ministru Andri Sprūdu, lai noskaidrotu, kā gāja Latvijai šajā samitā un ko no pieņemtajiem lēmumiem varam gaidīt. Runājām arī par sabiedroto klātbūtni, aizsardzības finansējumu un to, kā Latvija plāno izmantot Eiropas Savienības resursus.
Kādi bija jūsu mērķi, ar kuriem jūs devāties uz Hāgas samitu? Ko jūs vēlējāties panākt vai pārrunāt ar sabiedrotajiem?
Kopīgais mērķis bija, lai samits būtu produktīvs un veiksmīgs ar kopīgu vienošanos. Jāņem vērā, ka tā ir delegācija, ko vada mūsu valsts prezidents, bet arī aizsardzības ministriem šeit ir konkrēta loma un formāts, kā pārstāvēt valsti.
Tikšanās laikā ar alianses aizsardzības ministriem galvenais bija vienotība, solidaritāte un konkrēti nākamie soļi. Runājām gan par investīcijām un spējām mūsu bruņotajos spēkos un NATO kopumā, gan par militāro industriju, gan atbalstu Ukrainai.
Ļoti svarīgas ir arī divpusējās tikšanās ar mūsu sabiedrotajiem, kuru karavīri atrodas arī šeit, Latvijā – kanādieši, spāņi, itāļi, amerikāņi. Gan formālās, gan neformālās tikšanās ir būtiskas, lai stiprinātu un veicinātu solidaritāti attiecībā pret Latviju.
Tātad – gan plašāks uzstādījums, par ko mums NATO ietvaros bija jāvienojas un kas tika panākts, gan konkrēta, praktiska divpusējā sadarbība aizsardzības jomā.
Vai mēs varam gaidīt vairāk sabiedroto karavīru Latvijā, vai viss notiks pēc jau nospraustā plāna daudznacionālās brigādes paplašināšanā?
Notiek pēc plāna, un plāns ir skaidrs. Kanādieši ir uzņēmušies vadošo lomu, un viss pašlaik virzās uz priekšu. Paralēli, protams, mēs vēlamies papildu klātbūtni Latvijā – papildu rotācijas modeli gaisa telpas aizsardzībai, dažādu veidu mācības, sākot no kibermācībām līdz militārām mācībām kaujas laukā.
Ir plāni, kas tiek izpildīti, taču ir arī lietas, ko mēs vēlamies, ko aicinām, un jebkādas paplašināšanās iespējas tiktu izmantotas.
Ko mēs varam gaidīt Latvijā un NBS pēc samitā pieņemtajiem lēmumiem?
Samits bija gan produktīvs, gan mobilizējošs. Mobilizējošs jau samita sagatavošanas fāzē – mums visiem bija jāsaprot, kādi ir nākamie soļi, cik svarīga ir kopīgā apdraudējuma apziņa, vienotība un konkrētu soļu nepieciešamība.
Arī pats samits bija mobilizējošs – mums visiem bija jābūt mobilizētiem, jaudīgiem un vienotiem kopīgajā pozīcijā.
Protams, mums jābūt mobilizētiem arī pēc samita, jo procenti un spējas nedrīkst palikt tikai uz papīra.
Tas viss ir jārealizē dzīvē. Tām jātop par reālām spējām, bruņojumā, kas nodrošina mūsu aizsardzību un drošību. Mēs virzāmies pēc Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāna. Valdībā notiek darbs, lai aizsardzībai un drošībai nodrošinātu 5% no IKP.
Mans kā aizsardzības ministra uzdevums ir skaidrot un parādīt, cik svarīgas ir investīcijas aizsardzībā. NATO ir konkrēti spēju mērķi, kas mums jāsasniedz, un uz to mēs ejam. Tātad nākamais solis ir lēmumu īstenošana gan NATO valstu vidū, gan mūsu bruņotajos spēkos.
Vai ir jau skaidrs, kā Latvija plāno izmantot šos 5% no IKP aizsardzībai?
5% kopumā, no kuriem 3,5% būs tiešie aizsardzības izdevumi, un 1,5% tiks novirzīti aizsardzības infrastruktūrai. Aizsardzība ir primāra, bet katra alianses valsts pati nosaka, kam veltīs šo 1,5%.
Latvijā būs plašāka valdības diskusija par to, kā šis dalījums notiks. Ir interese tos novirzīt militārajai mobilitātei, militārajai medicīnai, patvertnēm. Skaidrs – vajadzības drošības jomā ir plašas un ļoti būtiskas.
Ņemot vērā, ka aizsardzības spējas mērķtiecīgi esam sākuši attīstīt tikai pēdējos gados ar konkrētu finansējumu un iepirkumiem, nenoliedzami – darāmā vēl ir daudz.
Tāpēc vienmēr esmu akcentējis, ka jā, esam izdarījuši daudz. Varu pateikt paldies valdībai, kolēģiem un sabiedrībai par izpratni, ka šis finansējums ir piešķirts. Tas jāizlieto atbildīgi un atklāti. Tajā pašā laikā – lai izpildītu NATO spēju mērķus un efektīvi īstenotu mūsu aizsardzības plānus – šis finansējums ir ļoti svarīgs.
Ir skaidrs, ka tas nozīmē ilgtermiņa saistības – kopumā iegādāsimies 84 kājnieku kaujas mašīnas. Tas ir liels ieguldījums, bet mums jāturpina attīstīt arī savu industriju, jāiegulda dronu un autonomo sistēmu spējās, jārisina nopietnas munīcijas vajadzības.
Atbalsts Ukrainai arī ir ļoti svarīgs – un tas tiek īstenots, iesaistot mūsu pašu industriju. Tās ir pozīcijas, kur finansējums joprojām ir ļoti nepieciešams.
Protams, notiek diskusijas un konsultācijas. Šiem lēmumiem jābūt kolektīviem. Aizsardzības nozarei ir skaidri uzdevumi, un tam nepieciešams finansējums.
Šogad esam tuvu 4% no IKP. Nākamgad, saskaņā ar esošajām apņemšanām – jau virs 4%. Bet, lai pilnībā sasniegtu NATO spēju mērķus, aizsardzības izdevumiem ir jāsasniedz 5%.
Vai Aizsardzības ministrija plāno izmantot Eiropas Savienības plānotos 800 miljardus dalībvalstu spēju attīstībai?
Jā, protams. Tas ir kopīgs valdības lēmums un nostāja. Šie līdzekļi skar gan aizsardzības nozari, gan drošību, gan dažādas prioritātes. Tie ir resursi, kas jāizmanto pēc iespējas efektīvāk.
Līdztekus tam ir nepieciešama arī valsts pārvaldes efektivizācija, pārstrukturēšana. Jāmeklē iespējas aizsardzības nozarei, kur var ietaupīt un atbildīgi izmantot esošos resursus.
Eiropa šobrīd, ģeopolitiski izaicinošā situācijā, ļauj valstīm palielināt budžeta deficītu. Tas nozīmē iespēju aizņemties ārējos tirgos. Programma SAFE – 150 miljardi – ļauj kopīgi aizņemties labos nosacījumos kā Eiropas Savienībai un šo līdzekļu daļu novirzīt Latvijas vajadzībām.
Tā ir aizņēmuma forma, bet uz ļoti labiem nosacījumiem – dažos gadījumos pat nav jāmaksā procenti. Tāpēc šīs iespējas ir jāizmanto. Plānojam likt galdā potenciālos kopīgos projektus, ko varam īstenot SAFE mehānisma ietvaros – kopīgie iepirkumi būs viens no galvenajiem kritērijiem.
Kā sabiedrotie vērtē Latvijas spēju attīstību?
Sabiedrotie mums izsaka atzinību. Tas tika pieminēts dažādos formātos – gan valstu vadītāju, gan aizsardzības ministru, gan daudzpusējās un divpusējās sarunās.
Latvija rāda priekšzīmi – mēs mērķtiecīgi virzāmies uz bruņojuma iegādēm un spēju stiprināšanu. Pēdējos mēnešos esam parakstījuši vienošanās par kājnieku kaujas mašīnām, prettanku sistēmām, pretgaisa aizsardzības sistēmām, virzāmies uz artilērijas iegādi. Palielinām arī karavīru skaitu.
Visos formātos saņemam atzinību par to, ko darām. Bet tas ir arī pašsaprotami – šajā ģeopolitiskajā situācijā mums jādara savi mājasdarbi. Tas nav tikai par piekto pantu – tas ir arī par trešo pantu Vašingtonas līgumā, kas nosaka, ka valstīm ir pienākums rūpēties par savu drošību, aizsardzību un spēju attīstību. Tas attiecas arī uz Latviju.
