Baltijas Aizsardzības koledžas rīkotajā konferencē par Krievijas nākotni piedalījās arī britu vēsturnieks un rakstnieks Rodžers Mūrhauss (Roger Moorhouse), kura interešu lokā ir Otrais pasaules karš Eiropas reģionā, īpašu uzmanību pievēršot tieši nacistiskās Vācijas liktenim. “Sargs.lv” aicināja vēsturnieku uz nelielu sarunu par to, vai Krievijas nākotnei pēc kara varētu būt kas kopīgs ar Vāciju, kurai atgūšanās pēc nacistu režīma pastrādātajiem noziegumiem prasīja desmitiem gadu.
Uz jautājumu, vai šobrīd iespējams prognozēt Ukrainas un Krievijas kara iznākumu, atskatoties 20. gs. pieredzē, Rodžers Mūrhauss pauž piesardzību attiecībā uz vēstures izmantošanu nākotnes prognozēšanai.
“Vēsture neatkārtojas tiešā veidā,” viņš uzsver. Ņemot vērā Krievijas mērogu un tās vēsturi, kā arī atsaucoties uz iepriekš izskanējušo informāciju, tostarp no Ukrainas militārās vadības, ir visai ticami, ka Ukrainas armijai izdosies izspiest Krievijas spēkus no Ukrainas teritorijas, taču tas nekādā veidā nenovedīs pie visaptverošas Krievijas sakāves, kas piespiestu Krieviju sēsties pie sarunu galda vai izraisītu Putina režīma sabrukumu.
Tā kā šobrīd ir pilnībā skaidrs, ka ne Ukrainas, ne NATO spēkiem nav nolūka iebrukt Krievijā un virzīties uz Maskavu, labākais, uz ko pasaule var cerēt, ir kaut kāda veida vienošanās par pamieru un konflikta iesaldēšana, savu redzējumu skaidro vēsturnieks. “Apzinoties Krievijas izmērus un tās iedzīvotājiem jau vairākus desmitus gadu apzināti “iepotēto” antirietumniecisko noskaņojumu, mums neizdosies ieviest pārmaiņas piespiedu ceļā,” piebilst R. Mūrhauss.
Vēsturnieks arī noraida pieņēmumu, ka Krievijas sadalīšana varētu veicināt virzību uz demokratizāciju pašā Krievijas sabiedrībā, līdzīgi kā tas notika Vācijā pēc sakāves Otrajā pasaules karā.
Tiesa, viņaprāt, no pēckara Vācijas mūsdienu Krievijas sabiedrībai noteikti būtu vērts aizgūt spēju pārvērtēt un atklāti nosodīt savu vēsturi. Vācijā to aizsāka tās paaudzes, kas piedzima kara laikā, īpaši šie procesi aktivizējās trauksmainajos 60.-70. gados, kad pieaugušie bērni sāka saviem vecākiem uzdot jautājumus par to, ko viņi ir darījuši kara laikā. Kā zināms, tas bija protestu un dumpīguma laiks, neizpalika arī kreiso radikāļu kustību un terorisma uzplaukums, tāpēc rezultāts tika sasniegts pakāpeniski.
Viņš neslēpj, ka ir visnotaļ pesimistiski noskaņots attiecībā uz Krievijas sabiedrības spējām patstāvīgi pārvērtēt savu vēsturi un “mūžīgo uzvarētāju” lomu tās gaitā. “Tā kā ir acīmredzami, ka Krieviju neviens negrasās un arī nespēs okupēt, tad viss ir pilnībā atkarīgs no tās iedzīvotājiem, kuriem šīs izmaiņas būtu jāveic pēc Putina režīma beigām – lai kādas tās arī nebūtu,” viņš skaidro.
Viņaprāt, labākais, uz ko pasaule šobrīd var cerēt, ir zināma “vieglā autoritārisma” režīma atgriešanās, kaut kas līdzīgs Vladimira Putina valdīšanas agrīnajam periodam. Pastāv liela varbūtība, ka tuvākajā nākotnē Krievija būs jāizolē un jāiežogo līdzīgi Ziemeļkorejai, taču Krievijas gadījumā tas būs ārkārtīgi grūti.
Krievijai, lai arī tā nav liels spēlētājs pasaules ekonomikā, tomēr ir būtiski sakari ar Ķīnu, Indiju, Brazīliju, Irānu, Sīriju un citām valstīm. Arī sankciju uzturēšana nebūs vienkārša, jo vienmēr būs kāds “sava ceļa gājējs” kā Turcija un Ungārija, kas ir gatavas izmantot sankcijas savu mērķu sasniegšanai.
Viņš apliecina, ka Rietumos šobrīd valda uzskats, ka Putina Krievija virzās totalitāras sabiedrības virzienā, un diemžēl vēsture rāda, ka šādas valsts pārvaldes formas parasti funkcionē ilgi. Lai arī totalitārie režīmi izmanto teroru un tamlīdzīgas metodes, galvenokārt to ilgmūžība tiek panākta ar pozitīvas propagandas palīdzību.
“No tā izriet arī vajadzība izveidot savu vēsturisko naratīvu. Ar šo izaicinājumu saskārās visas valstis, kas pēc 1991. gada atguva neatkarību no PSRS. Piemēram, Baltijas valstīm tā ir vajadzība atbrīvoties no padomju ietvara un formulēt, ka tie nebijām mēs, mums ir savs ceļš un sava vēsture – starpkaru periods ar demokrātiju, Molotova-Ribentropa pakts un aneksija, Baltijas ceļš un brīvības atgūšana,” salīdzina R. Mūrhauss.
Tāpēc iespējamā tuvākā nākotne noteikti iezīmē Krieviju kā nemainīgu apdraudējumu gan reģionā, gan arī globālā mērogā, ciktāl runa ir par tās antagonismu pret Rietumu vērtībām. Kremlis joprojām kontrolēs informatīvo telpu, turpinot Krievijas sabiedrību lielā mērā norobežot no kara šausmām, jo lielāko kara upuru skaitu Krievijas pusē šobrīd veido austrumu etnisko minoritāšu pārstāvji.
