Aizritot gadam kopš Krievijas noziedzīgā iebrukuma Ukrainā, pasaules militārie un politiskie analītiķi sniedz vispretrunīgākās prognozes par kara potenciālo iznākumu. Netrūkst pesimistu, kas paredz gadiem ilgu konfliktu ar nelielām pamiera pauzēm, bet krietni optimistiskāk ievirzītie uzskata, ka konflikta izšķirošo fāzi piedzīvosim jau 2023. gadā. Optimistu vidū ir arī Krievijas jurists, cilvēktiesību aktīvists un opozīcijas politiķis Marks Feigins, kurš ieguvis plašu atpazīstamību ar savu “Youtube” kanālu, kur ik vakaru kopā ar bijušo Ukrainas prezidenta padomnieku Oleksiju Arestoviču pārrunā notikumus frontē. “Sargs.lv” aicināja Marku Feiginu uz nelielu sarunu par Ukrainas un Krievijas kara potenciālā iznākuma scenārijiem.
Vai karš beigsies jau šogad?
Marka Feigina ieskatā pastāv liela iespējamība, ka karš beigsies jau 2023. gadā. Taču vēl vismaz gadu karš noteikti turpināsies, par to viņš ir pārliecināts.
“Mana prognoze izriet no Rietumu pozīcijas, kas kopš ziemas sākuma skaidri vēsta: pienācis laiks tam pielikt punktu. Tam ir daudz ģeopolitisku un ekonomisku iemeslu, un tas nozīmē, ka atrisinājuma atslēga ir Rietumu rokās. Vienkārši izsakoties, jo vairāk smago ieroču tu dod, jo vairākkārtīgi palielini cerības uz kara beigām. Ja nedod ieročus, arī pietuvini kara iznākumu, bet jau ar citu rezultātu,” norāda M. Feigins.
Viņš uzskata, ka konflikts noslēgsies ar starptautisku miera sarunu sēriju jau bez Krievijas līdzdalības, vismaz tik ilgi, kamēr Kremlis turpinās izrādīt pretestību. Bet pēc tam šajās sarunās jau piedalīsies Putina pēctecis vai pēcteči.
Daudz lielākas izredzes ir starptautiska mēroga sarunām ar lielāku dalībnieku skaitu. Un šādā konferencē pēc M. Feigina domām būs jārisina milzīgs skaits svarīgu jautājumu, tostarp jāveido jaunā pasaules kārtība pēc kara, jānoslēdz ilgtermiņa miera līgums ar bijušo PSRS valstu teritoriālās nedalāmības atzīšanu, jāspriež par reparācijām simtiem miljardu dolāru apjomā.
Tikpat būtiski būs risināt Ukrainas bēgļu un uz Krieviju aizvesto ukraiņu bērnu atgriešanos. Būs jātiek skaidrībā ar Krievijas pilsoņu īpašumiem okupētajās teritorijās. Šos jautājumus nekādā veidā nevarēs atrisināt tikai divas valstis.
Krievijas pavasara ofensīva būs neveiksmīga
Marks Feigins ir pārliecināts, ka šis pavasaris Krievijas armijai nenesīs panākumus. Savu prognozi viņš balsta iepriekšējo 11 mēnešu notikumos, jo visi Maskavas centieni kopš rudens mainīt kara gaitu ir izgāzušies.
Viņš nenoliedz, ka Soledara ir stratēģiski svarīga vieta, kas kopā ar Bahmutu sniedz izeju uz operatīvo telpu ar iespēju tālāk ieņemt Kramatorsku, Slavjansku, respektīvi, iziet līdz Doneckas apgabala robežām, taču Krievijas armijai tas vēl ir jāspēj izdarīt. Turklāt Soledaras un Bahmutas ieņemšana pati par sevi negarantē piekļuvi Doneckas robežām.
Attiecībā uz iespējamo pavasara ofensīvu Marks Feigins norāda trīs virzienus, kādos Maskava varētu sākt lielu stratēģisku uzbrukumu. Viens ir kara turpināšana Donbasā ar centieniem ieņemt Bahmutu. Otrs ir Zaporižjas virziens, kur mērķis drīzāk būtu apturēt Ukrainas spēku koncentrāciju. Viņaprāt, tur krievi varētu mēģināt veikt pretuzbrukumu, jo Rietumu bruņojums visdrīzāk tiks sūtīts tieši uz dienvidiem, lai radītu placdarmu izrāvienam līdz Melitopolei un tālāk atgūtu visu Dņepras kreisā krasta teritoriju līdz Krimai.
Bet trešais virziens M. Feigina ieskatā varētu būt ziemeļi, neraugoties uz daudzu militāro ekspertu pārliecinošajiem apgalvojumiem, ka Maskava tomēr neriskēs vēlreiz mēģināt ieņemt Kijivu. Tiesa, runa nav par virzību no Baltkrievijas, bet spēku ienākšanu no Krievijas teritorijas starp Baltkrieviju un Ukrainu.
Uz “Sargs.lv” jautājumu, kāpēc Krievija šajā scenārijā atkal neuzbruks no Baltkrievijas teritorijas, M. Feigins pauž, ka krievu komandieri, protams, gribētu tā darīt, taču vairāk nekā pusgada laikā šajā virzienā ir pamatīgi nostiprināta aizsardzības līnija un uzspridzināti četri tilti, kas savieno Baltkrieviju ar Ukrainu, kas padara neiespējamu tehnikas kustību.
“Ja grib virzīties caur Poļesjes zemieni, tad jāņem vērā, ka tur ir purvi. Šobrīd tie vēl ir aizsaluši, bet drīz sāksies atkusnis, tāpēc tur uzbrukums jau ir nokavēts,” norāda M. Feigins. “Tikmēr, ja runa ir virzienu uz Poliju, lai nogrieztu Rietumu ieroču piegādes, tad to nav iespējams izdarīt bez pietuvošanās Polijas robežai. Bet šo teritoriju ukraiņiem būtu viegli apšaudīt, turklāt pastāv risks skart Polijas teritoriju, bet tā ir NATO valsts. Tāpēc tas būtu visai sarežģīti, kaut viņiem, bez šaubām, to ļoti gribētos.”
Par to, vai Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko ir piekritis Baltkrievijas armijas iesaistīšanai karā, viņaprāt, nav pilnīgas skaidrības. “No vienas puses, izskatās, ka nē, bet, no otras puses, iespējamība, ka Maskava veselu gadu ļaus viņam izvairīties no savas armijas iegrūšanas karā, arī nav liela,” ir pārliecināts M. Feigins. “Runāsim atklāti, šobrīd Baltkrievija faktiski ir okupēta valsts. Tai nav suverenitātes. Mēs jau varam spriedelēt, ka Lukašenko ir liels viltnieks un veikli izlokās, bet no tā jau nemainās fakts, ka Baltkrievija ir okupēta. Ja viņi neizmantos Baltkrieviju, tā būs milzīga stratēģiska kļūda.”
Kopumā viņš paredz, ka Krievijas armijai gūt panākumus būs ļoti grūti un pavisam noteikti tas radīs tūkstošiem cilvēku, galvenokārt mobilizēto karavīru, lielus zaudējumus. Taču ofensīvas rezultātā Ukraina būs spiesta atvirzīt savus bruņotos spēkus no austrumiem un dienvidiem.
Vai Ukrainai izdosies atgūt savas teritorijas un kas notiks tālāk?
Taču pat tad, ja izdotos atgūt kaut vai 10% no šobrīd okupētās Ukrainas teritorijas, tas varētu radīt pietiekamu iespaidu uz Krievijas bruņotajiem spēkiem, politisko vadību un Vladimira Putina tuvāko loku, lai viņi atslābinātu aizsardzību arī citos reģionos. Tālāk rezultāts jau būtu miera sarunas, kurās Krievija būs vājākā puse un spiesta piekāpties Ukrainas prasībām.
Tiesa, arī šāds scenārijs negarantē, ka Krievija pēc kāda laika atkal nemēģinās atsākt uzbrukumus? Kā apturēt konfliktu ilgtermiņā un vai tas vispār ir iespējams? Marks Feigins uzskata, ka to var panākt tikai ar tūlītēju Ukrainas uzņemšanu NATO – vai nu 1991. gada robežās, vai līdz iepriekš minētajām deokupētajām teritorijām, un tas uz visiem laikiem radītu barjeru jauniem Krievijas uzbrukumiem.
Viņš norāda, ka labs piemērs šāda scenārija potenciālajiem panākumiem ir Baltijas valstis, jo Maskavu līdz karam Ukrainā nekādi neatturēja fakts, ka šīs valstis ir ES un NATO dalībnieces. Taču Ukrainas karš ir apliecinājis, ka reāli karot ar NATO Krievija šodien vienkārši nav spējīga, līdz ar to, tiklīdz valsts tiek uzņemta NATO, tas izslēdz perspektīvas karadarbībai nākotnē.
Marks Feigins piekrīt, ka šobrīd Rietumi nav pauduši skaidru vēlmi tuvākajā laikā uzņemt Ukrainu NATO aliansē, taču norāda: ja Rietumi gribēs izbeigt karu, tad nāksies šo jautājumu risināt.
Kāda nākotne pēc kara sagaida Krieviju?
Marks Feigins nešaubās, ka Krievijai jebkurā gadījumā nākotne būs bēdīga. Visādā ziņā viņš neredz iespējamību, ka Krievija tuvākajā laikā varētu pāriet uz kaut cik demokrātisku vai postliberālu politiskās pārvaldības režīmu. Šāds režīms, viņaprāt, var izveidoties, taču ne visā Krievijas teritorijā. Tikai tad, ja Krievijā sāksies sadalīšanās vai vismaz daļējas sadalīšanās process.
“Putina varu šobrīd neapdraud liberāļi, to apdraud viņa apkārtējais loks. Tā sauktie radikālie patrioti, aiz kuriem ir gan kapitāls, gan spēka struktūras,” pauž M. Feigins. Par Rietumnieciski orientēto opozicionāru ietekmi viņš ir ļoti skeptisks, jo viņiem vienkārši trūkst resursu varas pārņemšanai. “Viņiem nav savu privātu armiju, bet Krievijā varas sadale var notikt tikai ar spēku. Tur nenotiks demokrātiskas vēlēšanas, kurās pēkšņi kaut kādi liberāļi nāks pie varas. Kas viņus tur laidīs?”
Opozicionāra ieskatā pastāv divi scenāriji, kuru gadījumā Krievijai ir zināmas izredzes. Pirmkārt, ja valsts sadalās un, teiksim, ziemeļrietumu reģions vēlas pievienoties Rietumu pasaulei. Un, otrkārt, ja šādas sadalīšanās laikā Krievijā tiktu ievesti citu valstu bruņotie spēki, lai cik neticami tas šobrīd neizklausītos.
Viņš nenoliedz, ka, piemēram, ASV baidās no scenārija ar Krievijas sadalīšanos, jo tas radītu risku ar vairāku jaunu kodolvalstu parādīšanos pasaules kartē. “Viņi baidījās arī 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, bet vai tas ietekmēja turpmāko notikumu gaitu? Nē. Viņi taču pat gribēja Ukrainu pierunāt neizstāties no PSRS, tur Džordžs Bušs bija aizbraucis un uzstājās Augstākajā Radā. Nevajag lolot ilūzijas par amerikāņu ietekmi, lai kā arī mums negribētos, ka no Baltā nama kādam piezvana uz Kremli un pasaka, kā tālāk rīkoties. Nekas tamlīdzīgs nenotiks, viss atkārtosies tāpat kā 1991. gadā.”
M. Feigins piebilst, ka šodien Rietumiem ir dažādi mehānismi, ko izmantot situācijas kontrolēšanai – sankcijas, finanšu instrumenti. “Visi oligarhi taču ir Rietumu rokās, un tā ir kontrole pār tautsaimniecību, pār militāro rūpniecību. Daudz ko varēs izdarīt ar svešām rokām, Krievija taču nav Afganistāna, kur amerikāņi centās vietējos izglītot par LGBT tiesībām… Vienkārši amerikāņi kā humānisti cenšas izvairīties no asiņaina haosa.
Kad Krievijā tika uzsākta mobilizācija, Marks Feigins kādā intervijā pauda, ka pārmaiņas ir gaidāmas tikai tad, kad ielās beidzot izies krievu “mužiki”, kuri līdz šim sēdējuši pie televizora ar šņabja pudeli rokā. Tagad viņš ir drošs, ka minētie “mužiki” nekur neies, taču pārmaiņās radīs mobilizētie, kas atgriezīsies no frontes ar ieročiem rokās.
Tikmēr par iespējamību, ka kāds no Krievijas varas elites varētu nonākt arī uz apsūdzēto sola Hāgas tribunālā, Kremļa opozicionārs ir skeptisks. “Es ne īpaši ticu starptautiskajai tiesu varai, tomēr zināmas izredzes pastāv. Protams, viss būs atkarīgs no notikumu gaitas, taču kāds tur beigās var nokļūt. Uz kādu taču būs jānogrūž vaina. Putins tam ir piemērots kandidāts. Cita lieta, ka tam nepieciešami cits kandidāts vai kandidāti, kas to varētu īstenot. Bet kuri tie ir? Teiksim, ģenerāļi būtu labi kandidāti, kuriem būtu pēdējais laiks šādu plānu realizēt. Pēc tam jau būs par vēlu.”
Viņš norāda, ka šajā gadījumā, lai nodrošinātu taisnīgumu, likuma varu un tiesības attiecībā pret Krieviju, būs vajadzīgs spēks, citādi tas neizdosies. “Tāds spēks kā tanki un lidmašīnas arī būs galvenais Krievijas tribunāls,” ar cerīgu skatu nākotnē sarunas noslēgumā rezumē Marks Feigins.