Krievijas iebrukums Ukrainā Latvijas aizsardzības resoram kārtējo reizi pierādījis nepieciešamību jau laicīgi nodrošināt piegāžu ķēžu drošību. Kā intervijā portālam “Sargs.lv” atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, ne tikai karš, bet arī nesenā “Covid-19” pandēmija lika kārtējo reizi pārliecināties, ka ragavas jātaisa vasarā, nevis jāgaida ziema. Pārfrāzējot seno latviešu sakāmvārdu – par drošu un stabilu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apgādes sistēmu jādomā pirms sākusies krīze, nevis tās laikā. Latvija šajā virzienā priekšdarbus sāka pirms vairākiem gadiem. Nesenais karš pierādījis, ka pašpietiekamība piegāžu jomā jāpanāk pēc iespējas plašākā preču klāstā.
Spēja pašiem ražot un uzturēt
Raksturojot piegādes ķēžu pieejamību dažādu krīžu apstākļos, J. Garisons atzīst, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā šo problēmu izgaismoja vēl spilgtāk. Realitāte pierādīja, ka krīzes situācijā ierastās piegāžu ķēdes nedarbojas. Arī tagad – pēcpandēmijas kara apstākļos daudzi uzņēmumi saskaras ar ražošanas kapacitātes nepietiekamību un akūtu izejvielu nepietiekamību.
Tieši tāpēc valstīm pašām jāplāno, kuri ir tie kritiski svarīgie produkti, kas bruņotajiem spēkiem vajadzīgi lielos apjomos un bez kuriem valsts aizsardzība ilgākā periodā nav iespējama. Turklāt jādomā arī par ekipējuma un tehnikas uzturēšanas darbiem, lai tos varētu veikt uz vietas, Latvijā.
Iepriekšējo gadu laikā Nacionālie bruņotie spēki ir attīstījuši savu uzturēšanas un remonta kapacitāti. Šobrīd uz vietas Ādažu bāzē tiek nodrošināti tehnikas remonta pirmie divi līmeņi – apkope un detaļu nomaiņa.
J. Garisons atzīst, ka bruņu tehnikas uzturēšana ir specifiska joma, kam nepieciešams gan atbilstošs nodrošinājums, gan karavīri, kuri to dara.
“[Kaujas izlūkošanas bruņutransportieru] CVRT remonts atšķiras, no, piemēram, traktora remonta. Ir jāievēro daudz smalkākas un precīzākas procedūras. Turklāt šiem transportlīdzekļiem jāiztur pastiprinātas slodzes, jo tie brauc pa purviem, bezceļiem,” viņš saka.
Līdzīgi plānots uz vietas uzturēt un remontēt arī jaunos 6x6 burņutransportierus “Patria”.
“Sargs.lv” jau rakstīja, ka Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, tostarp Zemessardzei, paredzētās platformas “Patria” jau no 2022. gada marta tika daļēji komplektētas Cēsīs esošajā Latvijas uzņēmumā SIA “Defence Partnership Latvia”, kas ir SIA “Patria Latvia” un SIA “UNITRUCK” kopuzņēmums. Taču jau no 2023. gada plānots, ka transportlīdzekļu komplektācija Latvijā tiks veikta pilnā apmērā, turklāt arī lielākā daļa detaļu tiek ražotas tepat, Latvijā.
Militārās industrijas uzņēmumi – zem lupas
Domājot, kā vēl vairāk stiprināt piegāžu, tostarp militāro, drošību, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs atzīst, ka pēdējos piecus gadus Latvija strādājusi vairākos virzienos.
Pirmkārt, strauji attīstās vietējo militāro uzņēmumu industriālā kapacitāte, jo vēl pirms vairākiem gadiem Latvijā varēja runāt tikai par dažiem starpniekiem iepirkumu ķēdēs, nevis nopietniem un konkurētspējīgiem vietējiem militārās industrijas ražotājiem.
Otrkārt, visiem vietējiem ražotājiem un piegādātājiem, pirms iesaistes Aizsardzības ministrijas piegāžu ķēdēs, jānodrošina pilna caurskatāmība par uzņēmumu, tostarp jāatbilst izvirzītajiem nozares drošības kritērijiem.
Treškārt, uzņēmumiem jāspēj uz vietas Latvijā jāspēj nodrošināt visu nepieciešamo komponenšu un detaļu ražošanas pilns cikls, maksimāli samazinot dažādu no uzņēmēja neatkarīgu apstākļu ietekmi. Te, pēc Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra teiktā, labs piemērs ir bruņumašīnu “Patria” ražošanas projekts
Tomēr militārās industrijas uzņēmumi Latvijā vienmēr būs kā “zem lupas”. Neskatoties uz to, ka tie ir privātie ražotāji, ņemot vērā valsts aizsardzības intereses un specifisko nozari, šī joma vienmēr būs valsts kontrolēta.
Viņš uzsver vēl kādu mācību no Ukrainas. Jāatceras, ka militāro uzņēmumu pasūtītājs ir valsts un jāņem vērā, ka konkrētā valsts var arī aizliegt konkrētajam ražotājam eksportēt savu ražojumu uz “nevēlamām” valstīm.
“Šobrīd mēs redzam arī tādas valstis, kuras aizliedz eksportēt ieročus un munīciju uz Ukrainu. Tas būs vēl viens secinājums no Krievijas sāktā kara Ukrainā, ko turpmāk jāņem vērā NBS iepirkumos, pērkot dažādas sarežģītas sistēmas, kurām ik pa laikam vajadzīga pārapgāde. Te ir svarīgi, lai mēs nenoslēgtu līgumu ar valstīm, kuras kara gadījumā ar Krieviju atteiksies mums piegādāt, piemēram, vajadzīgās raķetes,” saka J. Garisons.
Stāstot par gatavību krīzēm, J. Garisons uzsver – kritiski svarīgās munīcijas un pārtikas piegādes jomā ir noslēgts līgums ar mobilizācijas uzdevumu arī kara laikam – spēt uzņēmumiem, ar kuriem Aizsardzības ministrija noslēgusi līgumus par pārtikas piegādēm, piegādāt produktus, izveidot vienotu loģistikas ķēdi, lai izejvielu un pašu produktu ražotāji būtu, spējot nodrošināt ražošanu arī kara laikā.
Aktuāla ir Nacionālo bruņoto spēku nepieciešamība pēc stabilām un paredzamām munīcijas piegādēm. Tālab šobrīd Aizsardzības ministrija virza munīcijas ražošanas attīstības projektu, kurā iesaistījusies virkne vietējo uzņēmumu, kuri ražo gan lodes, gan citas šāviņu sastāvdaļas. Kā uzsver J. Garisons, vadoties no Ukrainas pieredzes, ir svarīgi, lai Latvijā arī šo stratēģiski svarīgo preču grupā tiktu izveidots pilns ražošanas cikls.
Jāturpina palīdzēt Ukrainai
Jau kopš visaptverošā Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvija sniedz pastāvīgu militāru palīdzību Ukrainai. Kā atzīmē J. Garisons, tieši Latvija bija viena no retajām valstīm, kas vēl īsi pirms Krievijas atkārtotā iebrukuma piegādāja Ukrainai pretgaisa aizsardzības raķetes “Stinger”. Tieši šie ieroči kara sākumā ļāva apturēt ienaidnieka virzību.
Vaicāts, vai Latvijas nosūtītie ieroči Ukrainai nav radījuši iztrūkumu NBS bruņojuma noliktavās, J. Garisons uzsver – ja Ukraina zaudēs, tad jākaro būs mums. “
Vienlaikus Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs uzsver militārās industrijas kapacitāte ir jākāpina. Pirmkārt, šīs jaudas jāaudzē Eiropā, jo ASV ieroču ražotāji ar pēkšņo produkcijas pieprasījumu pašlaik spēj tikt galā krietni veiksmīgāk un efektīvāk.
Vienlaikus J. Garisons brīdina – lai gan kara laikā pieprasījums pēc ieročiem un munīcijas ir milzīgs, Eiropas rūpnīcu ražošanas kapacitāte nav viegli atjaunojama. Tiesa, no šāda defekta ir efekts Latvijas ražotājiem. Vispārējs ieroču un munīcijas, kā arī to detaļu trūkums paver jaunas biznesa iespējas arī Latvijas militārās industrijas uzņēmumiem, piedāvājot savus produktus Eiropas ražotāju vajadzībām, vienlaikus atrodot savu nišu un vietu globālajās bruņojuma piegādes ķēdēs.
