Eksperti: Putins aizguvis Staļina taktiku – ieslodzīto izmantošanu kara rūpniecības vajadzībām

Krievijā notiesātie reti kad ir bijuši tik ļoti pieprasīti kā tagad. Bēdīgi slavenā Kremli atbalstošā  Vāgnera algotņu grupa vervē notiesātos noziedzniekus, piedāvājot tiem šādu darījumu – tie, kuri Ukrainas frontē spēj izdzīvot sešus mēnešus, izkļūs no cietuma.

Tie, kuri šaubās par Vāgnera grupas piedāvājumu,  vai nevēlas to pieņemt, tagad tiks novirzīti darbam tanku un citu ieroču ražošanā. Kopš kara sākuma Ukrainā Krievijas pieprasījums pēc militārās rūpniecības strādniekiem ir krasi pieaudzis. Fakts, ka tagad trūkstošos strādniekus nākas aizstāt ar noziedzniekiem, acīmredzami pierāda, ka nav citu iespēju, kā apmierināt darba roku trūkumu. Kā uzskata eksperti, šis piemērs skaidri un gaiši parāda – Krievijas aizsardzības industrijai nepietiek darbinieku, lai ražotu raķetes un tankus V.Putina sāktajam karam Ukrainā.

Uzņēmumam "Uralvagonzavod", kas ir lielākais kaujas tanku ražotājs valstī, nav izdevies pieņemt darbā pietiekami daudz strādnieku. Trūkst pat nekvalificēta darba darītāju. Lai kompensētu trūkumu, neatliek nekas cits, kā izmantot notiesātos. Tādējādi jau drīzumā simtiem ieslodzīto no soda izciešanas kolonijas Sverdlovskas apgabalā tiks nosūtīti uz "Uralvagonzavod" rūpnīcu. 

Tradīcija izmantot ieslodzīto darbaspēku valsts vajadzību apmierināšanai radās J. Staļina laikos, kad miljoniem ieslodzīto Gulaga darba nometnēs, kas bija bēdīgi slavenas ar necilvēcīgiem apstākļiem, tika nežēlīgi izmantoti ceļu un rūpnīcu būvē, kanālu rakšanā un derīgo izrakteņu ieguvē.

Kremli šī visai skaļā vēstures atbalss daudz nesatrauc. Vēl pirms kara, 2021. gadā, Krievijas valdība atbalstīja Krievijas dzelzceļa giganta "RŽD" plānu, kas bija izstrādāts kopā ar Krievijas soda izpildes dienestu. Tas paredz izmantot notiesāto darbaspēku jauna Baikāla-Amūras dzelzceļa maģistrāles posma celtniecībā. Šo dzelzceļa posmu ieslodzītajiem nāktos būvēt no Baikāla ezera Sibīrijas Austrumos līdz Japānas jūrai Tālajos Austrumos. 

Zīmīgi, ka šis ir projekts, ko J. Staļins uzsāka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Jau tolaik tas prasīja desmitiem tūkstošu Gulaga ieslodzīto dzīvību. Arī šodien Kremlis akceptē ideju par bezmaksas ieslodzīto darbaspēka izmantošanu. Mūsdienās karš ir kā universāls attaisnojums, lai Krievijas varas elite atgrieztos pie vecajām metodēm.  

CEPA pētnieki gan atgādina – J. Staļina laika darba tradīcijas bija vienlīdz nežēlīgas ne tikai pret ieslodzītajiem, bet arī pret augsti kvalificētiem darbiniekiem un pat zinātniekiem. Kad Staļina režīma drošības dienestiem vajadzēja veikt slepenus pētījumus, viņi vienkārši arestēja zinātniekus un inženierus un nosūtīja viņus uz īpašām ieslodzījuma vietām - "šaraškām", kas bija no ārpuses slēgtas un stingri apsargātas. Aleksandrs Solžeņicins bija slavenākais viesis vienā no šādiem objektiem - šaraškā Marfino, uz austrumiem no Maskavas. Objekts joprojām pastāv, un tagad tas ir viens no veiksmīgākajiem Krievijas novērošanas pētniecības centriem, pasaules līderis biometriskās atpazīšanas tehnoloģijās, kas identificē runātāju pēc viņa balss telefonā. 

Daži Valsts domes deputāti, tostarp tās priekšsēdētāja vietnieks Boriss Černišovs, jau oktobrī bija izteikuši ideju "atjaunot mobilizācijas tipa projektēšanas birojus". "Mums kopā - zinātniekiem, valdībai, militāristiem - ir jāatgriež vecās labās padomju tradīcijas. Zinātnieki tiks aicināti risināt ne tikai militārās, bet arī valsts problēmas," sacīja B. Černišovs.

Putina Krievija, kuru nekad nav atturējuši salīdzinājumi ar asiņaino padomju pagātni, liecina, ka tā ir gatava vēl plašāk izmantot praksē J. Staļina represīvo instrumentu klāstu.