“Foreign Affairs”: Vladimira Putina un Josifa Staļina valdīšanas līdzības

Pēc neatkarīga socioloģisko pētījumu centra “Levada Center” aptaujas datiem, to krievu skaits, kas J.Staļinu uzskata par lielisku līderi, ir palielinājies no 28 līdz 56 procentiem, no 2016. līdz 2021. gadam. Šajā pat periodā Krievijas iedzīvotāju skaits, kas nepiekrīt šim apgalvojumam, ir samazinājušies no 23 uz 14 procentiem, norādot uz gadiem ilgu J.Staļina glorificēšanu, lai attaisnotu pašu V. Putinu.

J.Staļina un V.Putina līdzības

Otrā pasaules kara beigās J.Staļins jau bija pie varas 20 gadus, un pēc šī kara līdz pat savai nāvei viņš režīmu noveda līdz nepieredzētām totalitārisma galējībām - paaugstinātas neiecietības pret citu cilvēku viedokļiem, pastāvīgām aizdomām par sava iekšējā loka cilvēkiem un masīvas brutalitātes.

Tāpat kā J. Staļins savas valdīšanas beigu periodā, arī V.Putins pašlaik pie varas ir pavadījis vairāk nekā 20 gadus, ieskaitot arī premjerministra laiku no 2008. līdz 2012. gadam. Kopš 2018. gada, kad sākās V. Putina pašreizējais prezidenta pilnvaru termiņš, viņš ir sācis uzvesties līdzīgi J.Staļinam. Šajā laikā viņš ir grozījis Krievijas konstitūciju, lai pie varas paliktu, cik vien ilgi nepieciešams, organizējis opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu un arestu, kā arī uzsācis karu ar postošām sekām visai pasaulei.

Tagad, 2022. gadā, Krievija ir pārvērtusies. Tajā valda V.Putina diktatūra. Viņa režīmu raksturo nacionālisms un imperiālisms, nežēlīgas represijās pret pilsonisko sabiedrību un jebkāda veida iespējamiem pretējiem viedokļiem, kā arī visas sabiedrības mudināšana uz karu pret “nacistiem”. V.Putins ir pārņēmis gandrīz visus klasiskos staļiniskā totalitārisma elementus, sākot no personības kulta līdz pat varoņa nāves kultam.

V.Putins arī ir mācījies no sava priekšgājēja, kā strādāt ar režīmam padotajiem. Savos pēdējos dzīves gados J.Staļins bija aizdomu pilns pret sava iekšējā loka cilvēkiem. Drīz vien cita aiz citas J.Staļina uzticamības personas dažādu iemeslu dēļ vai arī bez jebkāda pamata zaudēja sava līdera labvēlību, tika apcietinātas, vai pat nogalinātas.

Tāpat kā J. Staļins savos pēdējos gados, V.Putins ir ieguvis pilnīgu kontroli pār Krievijas eliti, padarījis to paralizētu no bailēm un veicinājis tās slepenu naidu pret savu valdnieku.

Līdzīgi kā J.Staļins arī V.Putins paliek savu rezidenču bunkuros, kuros viņš ir izolēts gan cilvēciski, gan politiski. Kā piemēru jāmin, V.Putina rezidence Sočos, kur viņš pavada aizvien vairāk laika. Tā atrodas vien 50 kilometru attālumā no vietas, kur senāk bija J. Staļina Abhāzijas vasarnīca, kurā viņš pēc 1945. gada pavadīja daudz laika. Zīmīgi, ka abas mājas atrodas Kaukāzā, patīkamā subtropu klimatā pie Melnās jūras krastā.

Lai gan tāpat kā J.Staļins, V.Putins pret savu iekšējo loku nav veicis drastiskus apcietināšanas vai likvidēšanas soļus, viņš kļūst aizvien aizkaitinātāks par vismazākajām savu biedru kļūdām.

Piemēram, bēdīgi slavenā televīzijas tiešraide, ko V.Putins sarīkoja ar saviem augstākajiem nacionālās drošības padomniekiem pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Sēžot viens pats pie rakstāmgalda lielā kolonnu zālē pretim saviem padomniekiem, kuri atradās telpas stūrī, V.Putins savam ārējās izlūkošanas dienesta vadītājam Sergejam Nariškinam aizkaitināti pārmeta viņa nespēju publiski izteikt iepriekš uzdoto, sajaucot Krievijas separātisko Austrumukrainas republiku kļūšanu par daļu no Krievijas, nevis paziņojot par to neatkarību atzīšanu.

Abos šajos gadījumos diktatori meloja par pretinieku armijas izvietošanos pie savas valsts robežas, kā arī abi nenovērtēja pretestību, kas radīsies Somijas vai Ukrainas sabiedrībā, uzsākot karu. Tāpat kā J. Staļins gaidīja, ka Somijas proletariāts apbērs viņu strādnieku šķiras biedrus ar ziedu pušķiem, V.Putins pieņēma, ka ukraiņi sveicinās krievu karavīrus kā atbrīvotājus. Abi diktatori pieļāva nožēlojamas kļūdas.

Pat tas, ka V.Putins izmantoja prokrieviskos separātistus, bija J.Staļina izgudrojums. Kad Krievijas līderis noslēdza paktu ar mākslīgi izveidotajām Doņeckas un Luhanskas valdībām, viņš gāja J.Staļina pēdās. J.Staļina vadībā tika nodibināta alternatīvu Somijas valdība, kuru kontrolēja Kremlis, pēc tam noslēdzot deklaratīvu vienošanos ar marionešu valdību.

Lai attaisnotu savu tieksmi pēc Ukrainas teritorijām, V.Putins praktiski izmantoja tādus pašus vārdus, kādus sacīja PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs 1939. gadā Polijas vēstniekam pirms iebrukuma Polijā: “Padomju valdība nevar palikt vienaldzīga, kamēr brāļi ukraiņi un baltkrievi, kas dzīvo Polijas teritorijā, tiek atstāti likteņa varā bez jebkādas aizsardzības.”

Gan J.Staļins, gan V.Putins pasauli redz interešu sfērās. V.Putins vēlas sadalīt Eiropu ietekmes sfērās, un viņš pieņem, ka var kartē iezīmēt teritorijas, kuras, viņaprāt, pieder viņam pašam.

V.Putins pilnasinīgi izmanto un atbalsta J.Staļina impērisko nacionālismu. Neskatoties uz visu savu padomju doktrīnu, J.Staļins bija gatavs atteikties no marksisma-ļeņinisma, kad tas viņam bija nepieciešams, un prasmīgi izspēlēt nacionālisma kārti, apelējot uz dominējošās etniskās grupas jūtām.

Otrā pasaules kara izmantošana varas noturēšanai

Pašlaik acīmredzama komunikācija no Kremļa puses, kas attaisno karu un ceļ krievu pašapziņu, ir PSRS uzvara Otrajā pasaules karā. Tā arī J.Staļins, līdz ko tā sauktais “Tēvijas karš” bija beidzies, centās to pārvērst par triumfējošu krievu varonību pār nacistisko pasauli, lai gan karā tika nogalināti ap 20 miljoniem krievu. Lai to izdarītu, diktators ātri vien arestēja un nogalināja visus ģenerāļus, kuri varētu iebilst, bet viņu popularitāte sabiedrībā varētu radīt draudus šādas retorikas izmantošanai.

V.Putins ir padarījis Otro pasaules karu, kā leģitīmu attaisnojumu jebkuram savam lēmumam un situācijai valstī, kā arī atgādinot par karu un krievu varenību tajā, licis aizmirst vai nedomāt par šā brīža Krievijas sabiedrības problēmām, kuru cēlonis ir viņš pats, piemēram, par nabadzība valstī, karu Ukrainā, Rietumu attieksmi un par agresiju pret Ukrainu noteiktajām sankcijām pret Krieviju.

Veids, kā saglabāt atmiņu par Otro pasaules kara uzvaru, ir “Nemirstīgo pulks” – ikgadējs piemiņas gājiens, kurā milzīgs skaits krievu dodas gājienā ar radinieku fotogrāfijām, kuri piedalījās Otrajā pasaule karā. Krievijas diktators to ir pārvērtis par oficiālu masu parādi, kuru vada viņš pats.

Izmantojot šādu taktiku, V.Putins ir pavēris ceļu — gan simboliski, gan praktiski — karam un totalitārisma elementiem savā politiskajā sistēmā. Šis process ir norisinājies gadiem ilgi, viņš ir indoktrinējis krievos savu vēstures versiju, mainot viņu pasaules redzējumu ar saviem rakstiem un runām. Viņa vārdus savukārt apliecina prokremliskā Krievijas Vēsturiskā biedrība un Krievijas Militārās vēstures biedrība, kā arī visa propagandas televīzija.

Tādējādi līdz 2022. gada sākumam V.Putins bez grūtībām varēja saņemt tautas atbalstu savam karam, kā arī tam nepieciešamajai staļiniskajai paranojai, kurā krievi nosoda pašus ukraiņus.

Pēdējie diktatoru valdīšanas gadi

Lai gan V.Putins ir radījis labus apstākļus, lai noturētos pie varas un uzsāktu karu ar sabiedrības atbalstu, taču par savu pēctecību, tāpat kā J.Staļins viņš nav padomājis, jo abiem diktatoriem nav un nebija vēlme atteikties no varas. Rezultātā Krievijas vēsture un nākotne ir ieslodzīta apburtajā lokā.

Vēl nav skaidrs, vai Krievija var sagaidīt 1953. gada marta notikumu atkārtošanos, kad J.Staļins gulēja mirstot, bet viņa tuvākie sabiedrotie sacentās, kurš pirmais nonāks pie varas.

Padomju savienībai Staļina laikā, tā arī Krievijai V.Putina valdīšanas periodā nav citu alternatīvu. Šādu loģiku izmantojot, var skaidrot, kas notikts tālāk. Tāpat kā J.Staļina laika elitei, V.Putina iekšējam lokam vienkārši būs jāgaida, kamēr tirāns piedzīvos savu galu, pirms pašam V.Putinam būs laiks viņus atlaist, ieslodzīt vai likvidēt. Tas ir iemesls, kādēļ V.Putinam padotie tik ļoti interesējas par viņa veselību.

J.Staļina laikmetā diktatora veselības stāvoklis bija mazāk zināms, bet tie sabiedrotie, kas viņam bija tuvi, pēdējos dzīves gados, saprata, ka diktatora veselība pasliktinās. Sabiedrībai tas kļuva skaidrs 1952. gada oktobrī Komunistiskās partijas 19. kongresā, kurā J.Staļins pēkšņi šķita novecojis un vājš.

J.Staļins pārbaudīja savus biedrus, iesakot sevi nomainīt ar jaunāku vadītāju, tajā pašā laikā viņš pārvaldes darbā pieņemot salīdzinoši jaunus karjeristus.

V. Putins varētu iet līdzīgu ceļu, un daļēji viņš jau tā ir rīkojies, it īpaši reģionālā līmenī, kur viņš apgabalu vadība uzticēta dedzīgiem jauniem lojālistiem. Lai gan V.Putins vecuma ziņā tuvojas J.Staļina nāves vecumam, V.Putins šķiet veselāks par savu priekšteci un viņam ir vairāk laika, lai kļūtu par pilnvērtīgu totalitāru līderi.

Neskatoties uz to, V.Putinam ir jāapzinās svarīga mācība - naids un bailes pret J.Staļinu viņa pēdējos gados bija tik spēcīgas, ka brīdī, kad viņš pārcieta pēdējo insultu, pēdējās stundās, kad viņu, iespējams, vēl varēja glābt, viņa tuvākie līdzgaitnieki nepalīdzēja un viņš nomira viens. V.Putins šodien izskatās stiprāks nekā jebkad agrāk, bet tajā pašā laikā nav skaidrs, kurš no viņa iekšējā loka cilvēkiem viņam palīdzētu ja kādā brīdī Krievijas diktators zaudētu savus spēkus.