“Sargs.lv” pēta: Krievijas augstās precizitātes neprecīzie ieroči

Saskaņā ar Rietumvalstu izlūkdienestu secinājumiem Krievijas iebrucēji ne tikai ar augstas precizitātes ieroču, bet arī citu sistēmu bruņojuma trūkumu sāka saskarties jau kara pirmajos mēnešos, konfliktam izrādoties daudz asiņainākam un Ukrainas brīvības cīnītāju pretestībai daudz sīvākai, nekā gaidīts iepriekš.

Savu artavu deva arī Rietumvalstu tūlītēji ieviestās sankcijas - Krievija vairs nespēja importēt ārvalstīs ražotās mikroshēmas un pusvadītājus, ko tā aktīvi izmantoja raķešu ražošanā. Šie un citi ierobežojumi būtībā apstādināja Krievijas bruņojuma industriju, radot attiecīgus robus tās spēku uzbrukuma potenciālā.

Šie ierobežojumi Krievijai lika meklēt alternatīvas iztērētajiem augstās precizitātes zeme-zeme klases raķešu resursiem. Rezultātā krievu propagandas lielītās ballistiskās raķetes “Iskander” sākotnēji klusi nomainīja padomju ražojuma zeme – zeme klases raķetes “Točka”, bet, kad izbeidzās to krājumi, lietā tika liktas vecākās paaudzes pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas S-300. Līdzīgi aizvietotas tika arī “Kalibr” spārnotās raķetes, to vietā liekot no krājumiem izceltās Kh-22 pretkuģu raķetes.

Kā skaidro majors M. Kairišs, šo abu tipu raķešu krājumi agresorvalsts noliktavās ir pietiekami plaši. Šim apstāklim ir divi apsvērumi. Aukstā kara laikā PSRS, nespējot konkurēt tehnoloģiskajā attīstībā ar NATO valstu aviobūvi un kuģubūvi, uzsvaru lika uz sauszemes triecienspēka attīstību, veidojot daudzskaitlīgas tanku armijas, kā arī izstrādājot to aizsardzībai dažādu slāņu pretgaisa un pretkuģu raķetes.

Arī līdzšinējie Krievijas izraisītie konflikti ļāvuši tai saglabāt lielus tieši šo ieroču krājumus. Piemēram, abos Krievijas izraisītajos Čečenijas karos agresorvalsts armija cīnījās ar kaujiniekiem, kuriem nebija savu gaisa spēku. 2008. gada nelikumīgajā agresijā pret Gruziju Krievija sastapās ar mazskaitlīgiem Gruzijas gaisa spēkiem. Savukārt, palīdzot īstenot savas tautas genocīdu Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam, krievu agresori faktiski bombardēja neapbruņotus Sīrijas civiliedzīvotājus, kuru rokās nebija tikpat kā nekādu ieroču. Tas nozīmē, ka Krievijas noliktavas faktiski ir pilnas ar šādiem ieročiem, kuri nu var tikt izmantoti esošo trūkumu novēršanai.

S-300 zalves pa zemes mērķiem – dārgas un neefektīvas

Teiciens “tas kas der visam, beigās neder nekam” lielā mērā varētu raksturot arī S-300 iekārtas raķešu efektivitāti uzbrukumos pa sauszemes mērķiem.

Majors M. Kairišs stāsta – iespēja satriekt zemes mērķus jau izstrādes stadijā tika paredzēta S-300 raķešu sistēmām, tomēr darbībā pa zemes mērķiem tās ne tuvu nevar salīdzināt ar specifiski šiem mērķiem radītiem ieročiem.

Kā atzīst Gaisa spēku Mācību centra komandieris, liela daļa Ukrainā izmantoto S-300 raķešu ražotas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tas nozīmē, ka šo raķešu vadība nav savienojama ne ar vienu no mūsdienās izmantotajām globālās pozicionēšanas sistēmām, kas ļautu raķetes novadīt mērķa virzienā ar lielāku precizitāti.

Inerciālā raķešu navigācijas sistēma pamatā sastāv no žiroskopa un akselometra, kas nozīmē, ka raķete, izmantojot šo divu iekārtu saņemtos datus, balstoties uz ātrumu un augstumu, pēc izšaušanas nosaka savu atrašanās vietu, ik pa brīdim saņemot operatora korekcijas no vadības stacijas. Lidojuma noslēdzošajā fāzē tā pārslēdzas uz iekšējo radaru, kas ļauj tai atpazīt mērķi.

Tiesa, atšķirībā no klasiskajām ballistiskajām raķetēm, kuru kaujas galviņas sprāgstvielu daudzums sver teju pusotru tonnu, pretgaisa aizsardzības raķešu kaujas galviņas ir krietni vieglākas. S-300 gadījumā tie ir aptuveni 150 kilogrami sprāgstvielas, turklāt šo raķešu kaujas galviņa pildīta ar šķembu elementiem, kas sprādziena brīdī rada šķembu mākoni, ar ko sabojāt lidmašīnas fizelāžu. Šīs faktors S-300 raķetes padara visai mazefektīvas uzbrukumiem tā sauktajai “cietajai infrastruktūrai”  - ēkām un nocietinājumiem. Tiesa, ja tās tiek vērstas pret civilajiem mērķiem, piemēram, civiliedzīvotāju pulcēšanās vietām, tās spēj nodarīt pamatīgu ļaunumu.

Tāpat apšaubāma ir arī S-300 raķešu efektivitāte uzbrukumos sauszemes mērķiem. Kā stāsta majors M. Kairišs, no 100 pret sauszemes mērķiem izšautajām S-300 raķetēm, 50 trāpīs 150 līdz 200 metru rādiusā ap mērķi. 46-47 izšauto raķešu trāpītu 300-400 metru rādiusā ap mērķi, bet atlikušās nokristu 500 metrus no mērķa vai vēl tālāk. 

Turklāt šis nav vienīgais absurds Krievijas ieroču izvēlē. Ne mazāk svarīgs faktors ir arī šo raķešu cena, jo pretgaisa raķetes allaž ir bijušas dārgākas nekā “zeme-zeme” tipa raķetes. Taču, ņemot vērā, ka to Krievijai ir daudz, tās tiek liktas lietā. “Šādu ieroču izmantošana vien apliecina, ka Krievijas armijā ir sākusies caurumu lāpīšana,” piebilda majors M. Kairišs.

Image

Putina Ķīmiskais ierocis – pretkuģu raķete Kh-22

Ja ar S-300 iekārtām Kremļa režīms cenšas aizvietot ballistisko raķešu trūkumu, tad ar PSRS laikos ražotajām pretkuģu raķetēm Kh-22 tiek kompensēts spārnoto raķešu “Kalbr” deficīts.

Majora M. Kairiša vērtējumā Kh-22 ir novecojis ierocis. Šī tipa raķetes izstrādātas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un pamatā bija domātas NATO aviācijas bāzes kuģu trieciengrupu iznīcināšanai jūrā.

“Jau padomju laikā uz šīm raķetēm daudzās PSRS karaspēka vienībās skatījās ar bažām. Tās neviens negribēja lietot, jo raķete izmanto šķidro degvielu, kas ir ārkārtīgi indīga. Pirms izmantošanas tā manuāli jāiepilda raķetē. Nedz karavīri to gribēja darīt, nedz virsnieki vēlējās, lai šim bīstamajam darbam tiek pakļauti viņu karavīri,” atzīst majors M. Kairišs.

Līdzīgi kā S-300, arī Kh-22 izmanto to pašu inerciālo navigācijas sistēmu. Taču, atšķirībā no S-300, tā ir krietni novecojušāka. Gaisa spēku Mācību centra komandieris skaidro, ka pēc izšaušanas Kh-22 lido uz ieprogrammēto kvadrātu, bet tad ar savu iekšējo radaru cenšas sameklēt kuģi, lidojuma gaitā veidojot vajadzīgās korekcijas. Tomēr, ņemot vērā, ka pamatā šīs raķetes bija paredzēts apbruņot ar taktiskajām kodolgalviņām, vajadzība pēc raķešu precizitātes nebija izšķiroša.

Labā ziņa Ukrainas aizstāvjiem gan ir cita – šīs krievu okupantu raķetes ir notriecamas, tomēr ne visas.

“Jāsaprot, ka šādu ieroču izmantošana nav tikai terors pret vietējiem iedzīvotājiem. Tas vienlaikus atņem arī militāros resursus Ukrainas spēkiem, jo šīs raķetes ir jānotriec. Tas tērē Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķešu krājumus,” piebilst eksperts.

Mazefektīvie Irāņu droni

Ja iebrukuma sākumā Ukrainā Krievijas sauszemes vienības cieta no Ukrainas izmantoto Turcijā ražoto bezpilota lidaparātu “Bayraktar” izmantošanas, tad tagad Krievija slepus no Irānas iegādājusies lielu skaitu šīs valsts dronu, kas Rietumvalstu militāro ekspertu acīs uzskatāmi par attīstīto valstu bezpilota kaujas lidaparātu vājiem pakaļdarinājumiem.

Neraugoties uz savu zemo kvalitāti, šie droni gan spēj nodarīt zaudējumus Ukrainas aizstāvjiem. Tomēr, kā uzskata majors M. Kairišs, maz ticams, ka tie spēs mainīt kara gaitu par labu Krievijai.

Image

“Pilnībā pietiek ar Ukrainas arsenālā esošajiem pārnēsājamajiem zenītraķešu kompleksiem “Stinger” vai “Strela”. Turklāt ar tiem lieliski tiek galā tādas ātršāvēja zenītartilērijas iekārtas kā vācu “Gepard”,” norādīja Gaisa spēku Mācību centra komandieris. “Drons ir liels, lēns un lido pa prognozējamu trajektoriju. Jautājums – vai konkrētajā vietā ir izvietots pretgaisa aizsardzības radars, kas to pamana. Ja to pamana un uz zemes ir ieroči, ar tiem ātri var tikt galā,” viņš stāsta.

Raķetes, kuras nelidos

Maz ticams, ka Krievijas uzsāktā agresija pret Ukrainu tiks pārtraukta jau tuvāko mēnešu laikā. Tāpat maz ticams, ka Krievija spēs iegūt vajadzīgās mikroshēmas “zeme-zeme” raķešu ražošanai. Tas savukārt nozīmē, ka diktatora V. Putina režīms meklēs ieročus PSRS laika noliktavās, kas saskaņā ar dokumentāciju ir pilnas ar bruņojumu. Taču te ir viens liels “bet”. Kā uzsver majors M. Kairišs, ļaunu joku ar agresoriem var izstrādāt Krievijā tik izplatītā korupcija, zagšana un valsts mantas izsaimniekošana. Šajā gadījumā dažādu raķešu krājumi garnadžiem ir īsta “medus maize”. To vadības sistēmā esošajās detaļās ir daudz krāsainā metāla izstrādājumu, turklāt daudzās mikroshēmās un kontaktos ir tādi cēlmetāli kā zelts vai pat platīns.

Šaubas un jautājumus par Krievijas militārās industrijas spējām rada arī fakts, ka tā nepieciešamos dronus ražoja nevis pati, bet pirka ārvalstīs. Kā norāda majors M. Kairišs, mūsdienu kaujas droni nekādā gadījumā nav pieskaitāmi īpaši sarežģītajām tehnoloģijām, bet, ja pat tos agresori nespēj saražot pašu spēkiem,  tas ir apliecinājums Krievijas militārās industrijas mazspējai.