Putins nav šaha meistars jeb kā viņa spēle izgāžas

Viedoklis
Sargs.lv/The Atlantic
Vladimirs Putins
Foto: AP/Scanpix

Bieži var dzirdēt Krievijas atbalstīto mediju uzskatus, ka Putina rokās ir ne tikai Ukraina, bet arī visi Rietumi. Pētnieks Eliots A. Kohens (Eliot A. Cohen) žurnālā “The Atlantic” ir rūpīgāk ieskatījies šī brīža situācijā un analizējis, kas tad īsti atrodas Putina rokās un kas nē.

Protams, nevar noliegt, ka Ukrainai var draudēt briesmīgi notikumi – ir iespējams militārs iebrukums un karavīru un civiliedzīvotāju bojāeja, lai gan šādas nelaimes notiek jau kopš 2014. gada, un Rietumi līdz šim tam nebija pievērsuši pietiekami lielu uzmanību.

Taču Krievijas uzbrukums, tostarp gaisa un raķešu triecieni, kam sekotu iebrukums pa sauszemi, būtu daudz ļaunāks. Varētu iet bojā tūkstošiem cilvēku, un Eiropas drošības pamati tiktu satricināti tā, kā tas nav noticis kopš aukstā kara sākuma.

Iemesli Krievijas rīcībai tiek minēti vairāki - bezmērķīgi ceturtdaļgadsimtu veci pārmetumi par NATO paplašināšanos, iespējamas psihoterapeitiskas diagnozes par Krievijas prezidenta Vladimira Putina vajadzību pēc "cieņas", un apgalvojumi, ka ASV prezidenta Dž. Baidena administrācijas vājums ir radījis šo situāciju.

Ukraina ir problēma Putina Krievijai nevis tāpēc, ka tā varētu pievienoties NATO, bet gan tāpēc, ka tā demokratizējas, varbūt lēni un neveikli, bet tas ir milzīgs trieciens Putinam. Arī citas bijušās padomju republikas, no kurām vairākas, piemēram, Azerbaidžāna, ir klusībā nostājušās Kijevas pusē. Mērķis rekonstruēt Krievijas impēriju arvien vairāk izslīd no Putina rokām.

Krievijas autoritārais līderis ir izvirzījis prasības, zinot, ka tās nav iespējams izpildīt. Viņš tās ir izvirzījis publiski, lai gan parasti tas notiek privāti, kas nozīmē, ka viņš vēlas cīnīties ar jebkādiem līdzekļiem.

Viņš ir mobilizējis vairāk nekā 100 000 karavīru pie Ukrainas robežām, bet ne tuvu tik lielu, lai pakļautu 40 miljonu iedzīvotāju valsti, no kuriem daudzi ne tikai vēlas cīnīties, bet ir arī gatavi to darīt. Cīņas pilsētu teritorijās ir īpaši smagas iebrucējiem, tas liek domāt, ka Krievijas iebrukums novedīs pie zārku “jūras”, kura ceļos atpakaļ uz Krieviju, raksta autors.

Likmes Rietumiem ir pietiekami augstas. Atjaunota Krievijas impērija padarītu to par spēcīgāko vienību Eiropā un Krievijas militārā vara varētu nodarīt milzīgus postījumus, kas sagrautu mieru Eiropā, kurš kopš 1949. gada ir saglabājies (izņemot Balkānu konfliktus).

Taču Krievijai likmes ir vēl lielākas. Tā var īslaicīgi pasargāt sevi no ekonomiskajām sankcijām, bet kara ar Ukrainu cena galu galā būtu vēl lielāka nestabilitāte pašu mājās. Krievijas specdienesti var indēt, ieslodzīt vai nogalināt tādus opozīcijas līderus kā Aleksejs Navaļnijs, bet tai būs daudz grūtāk apklusināt tūkstošiem mātes, kuras būs zaudējušas savus dēlus.

Krievija, kas būtu izolēta no Rietumiem un sodīta ar ekonomiskām sankcijām, kļūtu par sava veida noslēgto Ķīnu.

Rietumu reakcija līdz šim ir bijusi piesardzīga, bet efektīva. Amerikas Savienotās Valstis ir efektīvi darbojušās, un prezidents Džo Baidens ir guvis ievērojamu vienprātību starp abām partijām. Administrācija ir izteikusi atbildes draudus, sagatavojusi atbilstošas sankcijas un sākusi veikt vissvarīgāko soli, piegādājot prettanku un pretgaisa raķetes Ukrainas karavīru rokās. Jo vairāk un ātrāk, jo labāk.

Autors atzīst - Putins vēlējās sašķelt NATO, taču viņam izdevās izdarīt tieši pretējo. Zviedrija un Somija klusi ir izteikušās par iespējamu pievienošanos aliansei, Austrumeiropas sabiedrotie ir bijuši īpaši nelokāmi. Patiešām, Putins ir uzdāvinājis NATO dāvanu. Ja deviņdesmitajos gados alianse piedzīvoja zināmu krīzi, tad tagad tās dalībvalstis diez vai var apšaubīt alianses nepieciešamību.

Rietumu stratēģiskās klišejas parasti attēlo krievus kā nesalīdzināmi izveicīgus šaha meistarus, veiklus manipulatorus, kas izmanto spēku politikas atbalstam un pastāvīgi pārspēj savus Rietumu pretiniekus. Taču šis raksturojums ir mazāk patiess, nekā varētu domāt. Patiešām, amerikāņu un britu izlūkdienesti veikli brīdināja par Krievijas viltus karoga operācijām. Šie atklājumi ir pretlīdzeklis pret Krievijas slepeno dienestu sagatavotajām operācijām.

Putins līdz šim ir ļoti labi ir izrādījis savu spēku, bet fakts ir tāds, ka Krievijas armija spēka ziņā nav vērmahts vai pat vecā Sarkanā armija. Tai ir dažas augstākās klases vienības, daži labi apmācīti īpašie spēki un labas tehnoloģijas. Taču tā joprojām cieš no visām vecajām nepilnībām, tostarp uzturēšanas, morāles un iniciatīvas jomā. Bruņotie spēki atspoguļo savu sabiedrību, un, lai gan Krievijas stāvoklis ir daudz labāks nekā 90. gados, tā joprojām ir sabiedrība ar sliktu sabiedrības veselību, neapstrādātu, uz resursiem balstītu ekonomiku un dziļi korumpētu un pašmērķīgu eliti.

Krievija ir arī neaizsargāta pret sankcijām un kiberuzbrukumiem. Valsts augstākajā amatā valsti vada novecojošs diktators, kurš nesadzird daudz nepatīkamu patiesību no padomdevējiem, kuri reizēm atļaujas iebilst viņam.

Dalies ar šo ziņu