Artilērija cauri gadu simtiem kā spēcīgākais ieroču veids un efektīvs cīņas līdzeklis

Foto: Foto: srž. Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija

Artilērija kopš viduslaikiem ir lielākais un spēcīgākais ieroču veids. Savukārt tās attīstība Eiropā – strauja. Viss, kas parādījies Rietumeiropā, ātri vien nonācis arī viduslaiku Livonijas pilsētu, tai skaitā Rīgas, apbruņojumā. Vecākais Latvijas Kara muzeja ieroču kolekcijas eksponāts – 15. gadsimta lielgabala kamera - vēsta ne tikai par piedzīvotajām Latvijas vēstures jukām, bet arī par artilērijas spēju pirms vairākiem simtiem gadu. Savukārt muzeja smagākie un lielākie eksponāti, kas pieredzējuši Pirmo pasaules karu, atspoguļo artilērijas attīstību jau tuvāk mūsdienām.

15. gadsimta lielgabala kamera ir viens no vecākajiem Latvijas Kara muzeja kolekcijas priekšmetiem un vecākais ierocis muzeja ieroču kolekcijā. Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš norāda – lielgabala kamera ir arī viens no interesantākajiem priekšmetiem ne tikai tehniski, bet arī saistībā ar Latvijas Kara muzeja vēsturi.

Senais artilērijas ierocis atrasts Latvijas Kara muzeja būvdarbu laikā 1937. gadā, uzsākot vecā Kara muzeja paplašināšanas darbus. Tolaik nojauktas pie Pulvertorņa esošās vecās ēkās, un veidojot jaunās piebūves būvbedri, uziets unikālais priekšmets. To izpētot, tā laika vēsturnieki ātri sapratuši, ka tā ir ieroču daļa. Šī lielgabala kamera tika iekļauta vecā Kara muzeja pirmskara ieroču kolekcijā.

“Faktiski muzeja krājums atspoguļo visu valsts vēsturi. Šis ir viens no tiem priekšmetiem, kas pārdzīvojis vēsturiskās jukas, visus sarežģījumus un ir saglabājies Latvijas Kara muzeja krājumā līdz pat mūsdienām. Diemžēl par daudziem citiem ieroču kolekcijas priekšmetiem to nevar teikt. Daudzas muzeja mantas tika neatgriezeniski zaudēta Otrā pasaules kara laikā,” stāsta D. Poziņš.

15. gadsimta lielgabali izgatavoti no kaltas dzelzs, veidojot atsevišķus posmus, tos savukārt sastiprinot ar metāla gredzeniem. Muzejā esošais lielgabala fragments ir tā pirmais posms – šaujampulvera lādiņa kamera. Vēsturnieks stāsta – ar tā laika lielgabaliem bijis diezgan sarežģīti notēmēt un trāpīt mērķī, bet, neskatoties uz to, tas savā laikā bijis visspēcīgākais bruņojuma veids. Savukārt cietokšņu nocietinājumu aizstāvēšanas un ieņemšanas kaujās lielgabals bija viens no efektīvākajiem cīņas līdzekļiem.

15. gadsimta lielgabala kamera. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Lielgabals visticamāk esot izgatavots Livonijā vai arī atvests no Ziemeļvācijas, jo starp Livoniju un Vāciju Rietumeiropas tirdznieciskie un tehnoloģiskie preču apmaiņu sakari bijuši ļoti intensīvi. Tas esot vērojams pēc dokumentiem, kad modernā tehnika un apbruņojuma veidi, kas bijuši Vācijā, ļoti ātri nonākuši arī Livonijā. Tāpat arī artilērijas attīstība Eiropā noritējusi strauji. Lielākie jaunumi, kas parādījušies Rietumeiropā, ātri nonākuši arī viduslaiku Livonijas pilsētu, tai skaitā Rīgas, apbruņojumā. D. Poziņš uzsver - no vēstures un militāro tehnoloģiju viedokļa Latvija vienmēr bijusi Eiropā, un šis 15. gadsimta lielgabals esot tam būtisks pierādījums.

“Mūsu lielie kaimiņi vienmēr mēģinājuši iestāstīt, ka Latvija ir bez vēstures – sevišķi ideoloģiskās cīņās. Vai arī, ka latvieši ir jauna nācija un mums civilizāciju atnesuši lielie kaimiņi, bet patiesībā tas tā nav. Ja skatāmies uz Livonijas vēsturi, tad vietējie iedzīvotāji visos šajos procesos aktīvi piedalās un ir iesaistīti Livonijas karaspēkā. Tā dzīve ir krietni krāšņāka un interesantāka, nekā dažkārt lielo valstu ideoloģiju ietekmēs sastādītās vēstures grāmatas mums vēsta,” skaidro Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs.

Vēsturiski lielgabala kamera izmantota Rīgas pilsētas nocietinājumu lielgabalos. Kamerā ievietoja šaujampulvera lādiņu un šāviņu - lodi, tad kameru nostiprināja lielgabala stobra resgalī un pēc tam jau varēja veikt šāvienu. Tāpat ļoti svarīgi bija, ka lielgabala pamats jeb lafete ir pietiekami smaga, lai šāviena brīdī tā neizkustētos. Līdz ar to šāds lielgabals kopā ar lafeti svēra līdz 150 kilogramiem. Savukārt lielā kalibra lielgabali, piemēram, kāds Rīgas nocietinājuma lielgabalu stobrs vien svēris pat vairākas tonnas.

Savukārt šaušanas attālums bijis atkarīgs no šaujampulvera kvalitātes un stobra stipruma. D. Poziņš stāsta – vēstures avotos minēts, ka attālums bijis apmēram no 100 līdz 300 metriem. Tālākās distancēs mērķim trāpīt bijis grūtāk, tomēr, ja lodes ātrums bijis pietiekams, varēja šaut arī tālāk. Savukārt, lai šis lielgabals šautu pietiekami ātri un lai to pārvietotu, minimālais lielgabala apkalpes skaits bijis četri cilvēki. Jo lielāks lielgabals, lielāki artilērijas ieroči, jo vairāk cilvēku vajadzēja, lai ar ieroci strādātu.

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Savulaik ieroču meistari esot sapratuši, ka lielgabalu efektīvāk pielādēt no stobra resgaļa. Tomēr tā laika problēma bijusi metāla kvalitāte un izgatavošanas precizitāte. Līdz ar to, šaujot ar šādu lielgabalu, pastāvējis risks, ka saplīsīs stobrs vai šāviena brīdī tiks bojāta lafete un kamera atdalīsies no stobra, kā rezultātā arī paši ieroču lietotāji savainotos. Līdz ar to tā laika meistari meklējuši risinājumus, lai artilērijas ieročus attīstītu.

16. gadsimtā noticis nākamais artilērijas evolūcijas posms. Tolaik izgudrota jauna metāla liešanas tehnoloģija, lai lielgabala stobru izgatavotu no viena vesela metāla gabala. Izkausēto metālu ielēja formā un pēc tam izlietajā detaļā izurba stobra kanālu. Līdz ar to artilērijas lielgabalus sāka pielādēt no stobra tievgaļa. Lielgabalu stobrus sāka izgatavot gan no krāsainā metāla – bronzas, gan no čuguna sakausējuma. Izgudroja lafetes ar riteņiem, tādējādi atklājot artilērijas tēmēšanas principus, piemēram, ka paceļot lielgabala stobru augstākā leņķī vai nolaižot to zemāk var diezgan efektīvi regulēt šaušanas tālumu. Tā pamazām artilērija kļuvusi aizvien mobilāka, kuru kaujas laukā var pārvietot daudz operatīvāk.

“Šāda gludstobra artilērija pastāvēja līdz pat 19. gadsimta vidum, kad, pateicoties rūpniecības attīstībai, izgudroti jauni tehnoloģiskie ražošanas veidi. Tie savukārt sniedza iespēju atkal izgatavot no stobra resgaļa pielādējamus vītņstobra lielgabalus, kas jau darbojas pēc citiem principiem. Muzejā esošie divi lielgabali, kas izmantoti Pirmajā pasaules karā, vēsta par artilērijas attīstības nākamo posmu jau tuvāk mūsdienām. Skaidrs gan, ka artilērija jau kopš viduslaikiem ir lielākais un spēcīgākais ieroču veids,” norāda D. Poziņš.

Viņš stāsta – daži pētnieki vērtējot, ka 75% no visiem Pirmā pasaules kara laika zaudējumiem, esot tieši artilērijas darbības rezultāts, nevis ložmetēju vai šauteņu. Arī pēc paša domām artilērija ir ļoti efektīvs cīņas līdzeklis, un artilērijas vienību klātbūtne karadarbībai piešķir pavisam citu gaitu.

Krievijas armijas izmantotie 20. gadsimta lielgabals un haubice ir lielākie un arī smagākie Kara muzeja eksponāti. Vēsturnieks stāsta – abi artilērijas ieroči interesanti ar to, ka šāda tipa ieroči ir bijuši arī Latvijas armijas apbruņojumā Neatkarības kara laikā. Savukārt pēc Otrā pasaules kara ieroči atradušies pie Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēkas, kas tolaik bija daļa no Latvijas PSR Revolūcijas muzeja filiāles, un, Latvijai atgūstot neatkarību, tie nonākuši atjaunotā Latvijas Kara muzeja ieroču kolekcijā.

Trīs collu jeb 76,2 milimetru Krievijas armijas 1902. gada parauga lauka lielgabals izgatavots 20.gs.sākumā. Tas bija Krievijas artilērijas vienību lauka artilērijas standarta ierocis Pirmā pasaules kara laikā, kas plaši izmantots arī Latvijas teritorijā.

Trīs collu Krievijas armijas 1902. gada parauga lauka lielgabals. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

D. Poziņš norāda, ka lielgabals bijis ļoti efektīvs cīņas līdzeklis. Pirmkārt, tāpēc vien, ka tas aprīkots ar vītņstobru. Līdz ar to lielgabala šaušanas tālums un precizitāte bijusi ievērojami labāka, nekā gludstobra artilērijai. Otrkārt, tā laika rūpnieciskās ražošanas tehnoloģijas ļāva izgatavot sarežģītas konstrukcijas aizslēga detaļas, kā arī atbilstošu artilērijas munīciju, kas ļāva šim lielgabalam ļoti intensīvi apšaudīt jebkuru sauszemes nocietinājumu vai pretinieka dzīvo spēku.

Lielgabals granātu spējis izšaut aptuveni 7500 metru tālumā. Savukārt tā šaušanas temps bijis ļoti augsts – labi apmācīta apkalpe spējusi veikt līdz pat 10–12 šāvieniem minūtē. Mazāk intensīvas kaujas apstākļos tie bijuši aptuveni seši šāvieni minūtē.

“Ja ir ļoti intensīvas kaujas apstākļi, un artilērijas lielgabala baterija tik augstā tempā šauj pa kādu pozīciju, piemēram, atklātu lauku, kurā pretinieka rota mēģina pārvietoties. Tad iedomājaties, kādas ir izredzes izdzīvot, ja kājnieku karaspēka vienība nokļūst artilērijas apšaudes zonā. Ne pārāk spīdošas,” saka Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs.

Pirmajā pasaules karā ļoti izplatīta bijusi arī 1910. gadā izgatavotā četru collu jeb 122 milimetru haubice. Šis artilērijas ierocis esot interesants ar to, ka tas izgatavots pēc Franču firmas “Schneider” projekta, ko savā apbruņojumā izmantojusi arī Krievijas impērijas armija.

D. Poziņš stāsta, ka 20. gadsimta sākumā izgatavoto haubiču stobri ir ievērojami īsāki, nekā mūsdienās ierasts redzēt. Šo artilērijas ieroču ideja – jo stāvāka šaušanas trajektorija, jo vieglāk varēja trāpīt mērķiem, kas atrodas dabīgu pauguru, nocietinājumu vai ēku aizsegā.

1910. gada četru collu haubice. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Tāpat kā lielgabals, arī haubice varēja šaut apmēram septiņu kilometru attāluma. Tomēr pretēji lielgabalam, haubices šāviena attālumu varēja regulēt, ne tikai paceļot lielgabala leņķi, bet arī ar pulvera lādiņa apjomu, izvēloties tā lielumu. Tas gan ietekmēja haubices šaušanas tempu – ar labu apkalpi intensīvos kaujas apstākļos tie bijuši maksimums pieci šāvieni minūtē. Vēsturnieks akcentē – abi 20. gadsimta sākuma ieroči savam laika bija ļoti efektīvi un postoši.

Abu ieroču unitāro lādiņu veidojusi granāta kopā ar patronas čaulu, kurā bija pats šāviņš – granāta. Izmantota arī tāda munīcija kā sprāgstošās granātas, kas uzsprāga, atsitoties pret mērķi vai arī šrapneļa tipa granātas, kas eksplodē gaisā.

Vēsturnieks arī piebilst - Latvijas teritorijā, kur notikusi karadarbība, nesprāgusī munīcija joprojām ir problēma. “Nesprāgusī munīcija katru gadu, īpaši pavasarī un būvdarbu laikā, sagādā daudz darba mūsu sapieriem, un neviens nezina, cik gadu desmitu vai pat simtus tā būs. Lai arī karus sarīkoja Vācija un Krievija, problēma mantojumā tikusi mums – nesprāgusī munīcija. Formāli mums ir miers, bet reāli karu sekas jūtamas joprojām,” norāda D. Poziņš.

Foto: srž. Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija

Viņš arī stāsta – sabrūkot Krievijas impērijai, Latvijas armija izmantojusi visus pieejamos ieročus. Tobrīd nav bijis svarīgi, kas ieroci izgatavojis vai ražojis – ja tas spējis pildīt savu uzdevumu, tad tas nonācis Latvijas armijas bruņojumā. Piemēram, daudzi ieroči, kas Latvijas teritorijā palikuši pēc Pirmā pasaules kara, nonākuši Latvijas armijas rīcībā Neatkarības kara laikā. Tāpat vecās ieroču sistēmas, atjaunojoties Latvijas armijai, izmantotas vēl diezgan ilgu laiku, līdz Latvijas armija standartizējusi un modernizējusi savu bruņojumu. Līdz ar to arī šādi 20. gadsimta sākuma artilērijas ieroči bijuši arī Latvijas armijas artilērijas pulku bruņojumā.

“Šis ieroču veids joprojām saglabā un saglabās aktualitāti vēl ļoti ilgu laiku. Neskatoties uz to, ka pastāv arī modernākas ieroču sistēmas, artilērija kalpo un kalpos ļoti ilgi. Raugoties uz šo ieroču sistēmu attīstību līdz šim, nākamais artilērijas izaugsmes posms būs diezgan pārsteidzošs gan šaušanas distances, gan tempa, gan ieroču jaudas ziņā. Jaunie ieroči, kas tagad tiek testēti, izmainīs visu karamākslas taktiku. Viss mainīsies, tai skaitā arī artilērijā,” norāda D. Poziņš.

Artilērija cauri gadu simtiem kā spēcīgākais ieroču veids un efektīvs cīņas līdzeklis

Dalīties ar šīs lapas saturu!