Nopludinātie dokumenti liecina, ka Krievija regulāri izmantojusi Interpola (starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas) meklēšanas sistēmu, lai vajātu savus kritiķus, politiskos pretiniekus, žurnālistus un uzņēmējus, kuri bija aizbēguši no valsts. Dokumenti rāda, ka simtiem Krievijas iesniegto aresta un izsekošanas pieprasījumu vēlāk tika atzīti par nepamatotiem, lai gan sākumā Interpols tos bija apstiprinājis, un tie palika spēkā mēnešiem vai pat gadiem.
Interpols ir koordinācijas organizācija, ko izmanto 196 valstis informācijas apmaiņai. Tās spēcīgākie instrumenti ir tā sauktie “sarkanie paziņojumi” (red notices), kas aicina valstis sameklēt un aizturēt konkrētu personu, kā arī “sarkanās izplatīšanas” (red diffusions) - līdzīgi pieprasījumi, kas tiek nosūtīti atsevišķām valstīm. Lai gan Interpola konstitūcija stingri aizliedz šo sistēmu izmantošanu politiskiem mērķiem, nopludinātie dokumenti liecina, ka Krievija atkārtoti izmantojusi kriminālapsūdzības, lai politisku iemeslu dēļ vērstos pret konkrētām personām.
Dokumenti liecina, ka pēdējo 11 gadu laikā Krievija ir iesniegusi vairāk sūdzību Interpola iekšējai uzraudzības institūcijai nekā jebkura cita valsts. Vien pēdējās desmitgades laikā vismaz 700 Krievijas vajātie cilvēki apstrīdēja pret viņiem ierosinātās lietas, un vismaz 400 no šiem pieprasījumiem galu galā tika atcelti. Tas ir vairāk nekā jebkurai citai valstij Interpola sistēmā.
Viens no atklātajiem gadījumiem ir uzņēmēja Igora Pestrikova lieta. Viņš 2022. gadā pameta Krieviju pēc tam, kad atteicās pakļauties amatpersonu spiedienam mainīt sava uzņēmuma darbību veidā, kas, viņaprāt, to saistītu ar militāro ražošanu. Pēc viņa aizbraukšanas Krievija, izmantojot Interpola kanālus, pieprasīja viņa arestu, apsūdzot viņu finanšu noziegumos. Gandrīz divus gadus viņš dzīvoja ar apcietināšanas draudiem ārzemēs, viņam tika bloķēti bankas konti un nebija iespējams dzīvot normālu dzīvi. Vēlāk Interpola uzraudzības institūcija atzina, ka Krievijas lietai pret viņu pārsvarā ir politisks raksturs, un tā balstīta uz neskaidriem un vispārīgiem apgalvojumiem, lemjot pieprasījumu dzēst.
Nopludinātie dokumenti rāda, ka pat pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un, neraugoties uz it kā ieviestajiem jaunajiem ierobežojumiem, 2024. gadā aptuveni 90% Krievijas pieprasījumu joprojām izturēja Interpola sākotnējo pārbaudi. Tajā pašā laikā apmēram puse no Krievijas lietām, kuras tika pārsūdzētas, vēlāk tika atceltas paša Interpola pārskatīšanas institūcijas lēmumos. Tas liecina par nopietnu plaisu starp sākotnējo apstiprināšanu un vēlāk konstatētajiem ļaunprātīgajiem gadījumiem.
Tāpat dokumenti atklāj, ka Krievija izmantoja vēl citu veidu, kā vajāt cilvēkus ārvalstīs - Interpola iekšējo policijas saziņas sistēmu. Vairākos gadījumos Krievijas iestādes sūtīja ziņas ārvalstu tiesībsargājošajām iestādēm, lūdzot informāciju par trimdā dzīvojošiem žurnālistiem, opozīcijas pārstāvjiem un pārbēdzējiem pat pēc tam, kad oficiālie aresta pieprasījumi bija noraidīti. Šajās ziņās tika prasīta informācija par viņu atrašanās vietu, pārvietošanos un citiem personas datiem. Dažos gadījumos ārvalstu iestādes uz šādiem pieprasījumiem arī atbildēja, sniedzot šo informāciju.
Starp šādi vajātajiem bija žurnālists Armens Aramjans (Armen Aramyan), opozīcijas sabiedrotā Ļubova Sobola un bijušais Kremļa iekšējā loka pārstāvis Gļebs Karakulovs. Aramjana gadījumā Krievija pēc viņa aizbēgšanas no valsts sazinājās ar Armēnijas un Vācijas iestādēm, lūdzot informāciju par viņa atrašanās vietu. Tas notika laikā, kad Krievija Interpolā it kā atradās īpašā uzraudzībā.
Interpola iekšējie ziņojumi no 2024. un 2025. gada rāda, ka augsta līmeņa amatpersonas jau bija brīdinājušas par Krievijas apzinātu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un rupjiem noteikumu pārkāpumiem. Vienā no ziņojumiem aprakstīts, kā Krievija mēģināja izplatīt tā dēvētos “sarkanos paziņojumus” pret Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešiem un prokuroru pēc tam, kad saistībā ar Ukrainu pret Krievijas līderiem tika izdoti aresta orderi. Šie mēģinājumi tika noraidīti.
Neraugoties uz šīm ilgstošajām bažām, 2024. un 2025. gadā Interpola iekšējās diskusijās tika apsvērta iespēja samazināt Krievijai noteiktos papildu ierobežojumus. Kā norāda trauksmes cēlājs, daļa no šiem papildu drošības mehānismiem 2025. gadā tika klusi atcelti, lai gan nav skaidrs, cik plašas bija šīs izmaiņas. Dokumenti arī liecina, ka pēc 2018. gada Interpols pārstāja publiski nosaukt valstis, kas iesniedz visvairāk ļaunprātīgu pieprasījumu, tādējādi kļuva grūtāk uzraudzīt atkārtotus pārkāpējus. Tomēr dokumentu noplūde sniedz retu ieskatu tajā, cik bieži Interpola sistēma tiek apstrīdēta, un cik bieži šajos gadījumos parādās Krievijas vārds.
Tiesību eksperti norāda, ka šo sistēmu ir viegli manipulēt, jo valstis var politisku vajāšanu uzdot par parastām krimināllietām, piemēram, par krāpšanu vai finanšu noziegumiem. Viņi uzsver, ka bez stingrām sankcijām, piemēram, valstu darbības apturēšanas gadījumos, kad tās atkārtoti ļaunprātīgi izmanto sistēmu, šāda prakse turpināsies. Ir skaidrs, ka Krievija izmanto starptautiskās policijas mehānismus ne tikai noziedznieku vajāšanai, bet arī politisko pretinieku un kritiķu izsekošanai un iebiedēšanai pēc viņu aizbēgšanas uz ārzemēm. Pat tad, kad šādas lietas galu galā tiek atceltas, vajātie cilvēki nereti pavada gadus ar finanšu ierobežojumiem un pastāvīgās bailēs no aresta.
