ASV militārā operācija Venecuēlā, kuras rezultātā tika aizturēts prezidents Nikolass Maduro, ir tieši ietekmējusi Krievijas starptautisko pozīciju un tās stratēģiskos aprēķinus. Nikolasa Maduro, Maskavas ilgstoša partnera, sagūstīšana atklājusi ierobežojumus Krievijas spējā aizsargāt sabiedrotos režīmus un uzturēt ietekmi ārpus tās reģiona. Venecuēla ir viens no Krievijas nozīmīgākajiem balstiem Latīņamerikā, kalpojot politiskiem, militāriem un ekonomiskiem mērķiem, piemēram, sadarbībai enerģētikas jautājumos, ieroču piegādēs un sankciju apiešanas mehānismos.
Krievijas oficiālā reakcija uz ASV operāciju ir bijusi ievērojami atturīga un lielākoties aprobežojusies ar standarta diplomātisku nosodījumu. Augstāko amatpersonu un valsts institūciju paziņojumi sekoja ierastiem retorikas modeļiem, uzsverot suverenitātes un starptautisko tiesību pārkāpumus, taču izvairījās no konkrētiem pretpasākumiem. Šāda reakcija atspoguļo sarežģīto situāciju, kurā pašlaik atrodas Maskava: lai gan tā cenšas saglabāt uzticama partnera tēlu sabiedroto valdību acīs, tai trūkst gan spēju, gan gatavības eskalēt atbildes pasākumus pret ASV rīcību reģionos, kas atrodas ārpus tās galvenajām stratēģiskajām interesēm. Analītiķi to vērtē kā ierobežotu rīcības iespēju izpausmi, nevis apzinātu atturību.
Venecuēlas gadījums ir ietekmējis arī priekšstatus par Krievijas militārajām spējām. Gadiem ilgi prokremliski komentētāji norādīja uz Venecuēlā izvietotajām Krievijas piegādātajām pretgaisa aizsardzības sistēmām kā uz atturēšanas faktoru pret ASV iejaukšanos. Šo sistēmu izgāšanās spējā novērst vai būtiski apgrūtināt operāciju ir pastiprinājusi šaubas par Krievijas bruņojuma efektivitāti. Līdzīgas bažas jau iepriekš bija radušās saistībā ar to sniegumu citos konfliktos, tostarp Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Tā kā ieroču eksports ir viens no Krievijas ārpolitikas un ietekmes galvenajiem instrumentiem, uzticības samazināšanās šīm sistēmām var vājināt Maskavas attiecības gan ar esošajiem, gan potenciālajiem pircējiem.
Plašākā stratēģiskā skatījumā notikumi Venecuēlā grauj Krievijas veidoto naratīvu par sevi kā uzticamu alternatīvu Rietumu drošības arhitektūrai. Kopš 2015. gada intervences Sīrijā Maskava ir centusies demonstrēt, ka krīzes brīžos tā stāv līdzās sabiedrotajiem režīmiem. Maduro valdības straujais sabrukums bez jēgpilnas Krievijas iesaistes ir pretrunā šim priekšstatam. Tas var ietekmēt to, kā citas valdības vērtē politiskās vai militārās sadarbības lietderību ar Krieviju, īpaši situācijās, kas ietver tiešu konfrontāciju ar Amerikas Savienotajām Valstīm.
Šie notikumi ietekmē arī to, kā Krievija rīkojas citos konfliktos, īpaši Ukrainā. Gadījums, kurā ASV militāras operācijas laikā tiek sagūstīts un aizvests citas valsts prezidents, Krievijas vadībai skaidri parāda, ka pat ilggadējs režīms ar sabiedrotajiem un drošības struktūrām nav pasargāts no ārēja spēka iejaukšanās. Tas pastiprina bažas par to, cik droša ir paša Kremļa vara un cik noturīga ir esošā politiskā sistēma.
Šādā situācijā Krievijas vadība var kļūt piesardzīgāka un vienlaikus stingrāka. Piekāpšanās vai kompromisi ārpolitikā var tikt uztverti kā vājuma pazīme, kas savukārt varētu iedrošināt pretiniekus. Tādēļ Maskava var izvēlēties demonstrēt spēku un nelokāmību, īpaši Ukrainas jautājumā, lai skaidri parādītu, ka nav gatava atkāpties spiediena ietekmē. Rezultātā šādi precedenti drīzāk sarežģī konflikta mazināšanu un pagarina konfrontāciju, nevis veicina atrisināšanu.
Kā liecina ekspertu viedoklis, Krievijas pozīcijas Latīņamerikā ir vājinājušās. Venecuēla bija Maskavas galvenais partneris reģionā, nodrošinot platformu ekonomiskajiem projektiem, militārajai sadarbībai un politisko vēstījumu izplatīšanai. Pēc Maduro aizturēšanas Krievijas ietekme reģionā, visticamāk, balstīsies uz vājākiem partneriem un retorisku opozīciju ASV politikai, nevis uz praktiskiem ietekmes instrumentiem. Lai gan Maskava var mēģināt izmantot reģionā izskanējušo kritiku par ASV rīcību, tās spēja reāli ietekmēt notikumu attīstību ir samazinājusies.
Notikumi Venecuēlā ir izgaismojuši ierobežojumus Krievijas spējai projicēt varu ārpus tās tiešās ietekmes zonas. Tie ir mazinājuši Krievijas drošības garantiju ticamību un sarežģījuši centienus sevi pozicionēt kā globālu pretspēku Amerikas Savienotajām Valstīm. Šie faktori, visticamāk, ietekmēs Krievijas ārpolitikas lēmumus arī citos reģionos, īpaši konfliktos, kuros būtiska nozīme ir atturēšanai un uzticamībai.
