Rietumu demokrātisko attīstības modeli sagaida grūti laiki – paredz britu analītiķis un Eiropas politikas analīzes centra (Center for European Policy Analysis - CEPA) pētnieks Edvards Lūkass (Edward Lucas). Intervijā “Sargs.lv” viņš stāsta par pandēmijas ietekmi uz pasauli, ASV pozīcijas maiņu pasaulē un lomu, ko pasaulē būtu jāieņem Eiropas Savienībai, bet ko tā vilcinās izmantot.
Covid-19 pandēmija jau ir izraisījusi virkni pārmaiņu starptautiskajā līmenī. Kā tā ietekmēs globālās pārvaldības un savstarpējās atkarības principus nākotnē?
Covid-19 pandēmija bijusi trešais lielais trieciens Rietumu prestižam. Pirmais bija t. s. “globālais karš pret terorismu”, ASV nespēja radīt mieru Irākā un Afganistānā, turklāt tā laikā ASV kompromitēja savu morālo pozīciju. Otrais trieciens bija finanšu krīze, kas iedragāja Rietumu finanšu sistēmas prestižu un uzticību tai un kuras risināšana ietekmēja cilvēkus visā pasaulē. Savukārt šī pandēmija ir trieciens Rietumu kompetencei un prestižam sabiedrības veselības sektorā. Tādas valstis kā ASV, kuras veselībai procentuāli tērē vairāk nekā jebkura cita valsts, ir parādījušas neiepriecinošus rezultātus. Arī Lielbritānija, Vācija, Itālija, Francija, kurām būtu jābūt labas pārvaldības piemēriem, reaģēja un rīkojās ne visai veiksmīgi. Tiesa, atsevišķas demokrātijas, piemēram, Taivāna, Dienvidkoreja un Jaunzēlande bijuši labie piemēri, taču kopumā Rietumu neveiksme ir pielējusi eļļu ugunij, ko kurina Ķīnas Komunistiskā partija – tā izmanto reakciju uz pandēmiju kā piemēru tam, ka Rietumu demokrātija īsti nedarbojas. Šis prestiža zudums visdrīzāk ir visnozīmīgākais pandēmijas ilgtermiņa trieciens.
Pēdējo mēnešu laikā virkne drošības ekspertu aicinājuši ASV pāriet aizsardzības pozīcijās un atteikties no mēģinājumiem turpināt būt vienīgajai globālajai superlielvarai. Kā nākamo desmit gadu laikā mainīsies ASV loma pasaulē un kā tas ietekmēs transatlantiskās attiecības?
Mēs redzam ASV sasniedzam pagrieziena punktu, pēc kura ASV vairs nevar atļauties prezidenta Donalda Trampa “ASV vispirms” (America First) politiku – tā vienkārši nedarbojas. ASV var būt pirmās starp sabiedrotajiem, un tām šie sabiedrotie ir vajadzīgi. Prezidenta Trampa administrācijas neveiksmes saistītas ar to, ka dažādās iniciatīvās sabiedrotie piesaistīti pārāk vēlu. Ja ASV vēlas turpināt atrasties globālās pārvaldības priekšgalā, valsts politikai jābūt koalīciju un alianšu sadarbības rezultātam. Par laimi, nākamā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija to saprot ļoti labi. Tiesa, šo alianšu dalībvalstu starpā ir jābūt atbildības dalīšanai.
Pēc manām domām, galvenais jautājums ASV pašlaik ir – vai Ķīna nākamo trīsdesmit gadu laikā vadīs pasauli? Ķīniešiem šajā jautājumā ir skaidrs skatījums, un viņi nekautrējas to aizstāvēt. Mums šajā brīdī ir jāizvēlas, vai vēlamies dzīvot ASV vadītā pasaulē ar visiem tās trūkumiem, vai ķīniešu vadītā pasaulē. Tā diemžēl ir visai asa izvēle, taču, par laimi, ASV vēl joprojām ir ļoti pievilcīgas, un tām ir iespēja saglabāt vissvarīgākās, visietekmīgākās un vispievilcīgākās pasaules demokrātijas statusu.
Pēc Krievijas agresijas Ukrainā NATO Eiropas flangs uzsāka pārapbruņošanās programmu, un pašlaik lielākā daļa NATO valstu virzās pretī noteiktajai 2% robežai. Vai tas turpināsies un vai Eiropa nākotnē varētu būt spējīga pati atbildēt par savu aizsardzību?
Manuprāt, šajā ziņā var manīt iedrošinošas zīmes. Lai arī Francijas Prezidents Emanuēls Makrons par to ir visai skeptisks, Vācijas elitē veidojas vienota izpratne par to, ka Vācijai ir jādara vairāk. Problēma Eiropā ir sabiedrības noskaņojums – tas ir diezgan antiamerikānisks, diezgan pacifistisks un visai slinks.
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula van der Leiena pēdējos mēnešos vairākkārt runājusi par ES kā globālu lielvaru, piemēram, Rīgas Konferencē paziņojot – Eiropas Savienība izstrādās skaidru mehānismu, kas veicinās valstu demokratizāciju pasaulē un sodīs valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Vai Eiropai tiešām ir tāds varas potenciāls?
Jā, ir, taču līdz tam ir tāls ceļš ejams. Ja paskatās uz vēstījumu pie Eiropas robežām – Sāhela zonā un Ziemeļāfrikā Francija kopā ar Igauniju un citiem sabiedrotajiem smagi cīnās, taču negūst panākumus, Lībijā turpinās haoss, Egejas jūrā veidojas spriedze starp Grieķiju un Turciju, Rietumbalkānos pieaug saspringums, turpinās karš Ukrainā, Baltkrievijā redzams politiskais strupceļš, savukārt Kalnu Karabahā notika asiņains karš, kas izraisījis drošības krīzi Kaukāzā.
