Kaprālis S. Gromovs: Būt par karavīru-glābēju ir aicinājums

Foto: Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Mans uzdevums ir rūpēties par karavīru veselības stāvokli kaujas laukā, pat, ja tas nozīmē pārbaudīt, vai viņiem kājās ir sausas zeķes. Tikai vesels karavīrs savus dienesta pienākumus varēs veikt visefektīvāk un ar vislielāko atdevi. Tā intervijā “Sargs.lv” saka NBS Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas nodrošinājuma bataljona Medicīnas rotas 4. evakuācijas nodaļas komandieris kaprālis Sergejs Gromovs. Savā dienesta laikā viņš pirmo medicīnisko palīdzību sniedzis ne tikai Latvijas armijas karavīriem, pēc tam viņus droši nogādājot mediķu rokās, bet reiz starptautiskās operācijas laikā Afganistānā palīdzējis arī kādam no velosipēda nokritušam vietējam iedzīvotājam.

Aicinājums būt par glābēju

Nacionālajos bruņotajos spēkos kaprālis Sergejs Gromovs dien desmit gadus, no tiem pēdējos četrus gadus tieši Medicīnas rotā. Sākotnēji dienējis Mehanizētās brigādes 2. mehanizētajā kājnieku bataljonā, pildot citus uzdevumus, taču vēlāk kļuvis par karavīru-glābēju. Arī, savulaik atrodoties starptautiskajā operācijā Afganistānā, viņš bijis ne vien strēlnieks, bet paralēli pildījis arī karavīra-glābēja pienākumus.

Viņš stāsta – lai kļūtu par labu karavīru-glābēju, pirmkārt, pašam ir jābūt ieinteresētam šajā jomā un tam ir jāpatīk. Bijuši gadījumi, kad, lai aizpildītu vakanto pozīciju, kāds karavīrs tiek aizsūtīts uz glābēja kursiem, bet viņam par tiem nav nekādas intereses, līdz ar to arī rezultāts nebūs efektīvs.

“Kad man reiz piedāvāja kļūt par karavīru-glābēju, uzreiz piekritu, jo man par to bija interese. Turklāt tas arī bija sava veida novērtējums, ja jau man šo specialitāti piedāvāja, tātad manī saskatīja potenciālu,” atceras kaprālis S. Gromovs.

Mēnesi ilga apmācība notika NBS Kājnieku skolā Alūksnē – gan teorija, gan prakse, piemēram, trenējoties durt vēnā un pat veikt krikotireotomiju, ar skalpeli veicot griezienu virs membrānas un caur to ievadot trahejā endotraheālo caurulīti, lai tādējādi nodrošināt brīvus elpceļus. Pats saka – mācījāmies visu, lai kaujas laukā cietušā stāvokli stabilizētu un tālāk varētu nodot mediķu rokās.

Nav nenozīmīgu traumu

Sākumā viņš varbūt saskāries ar nelielu skepsi no citu karavīru puses par karavīra-glābēja nozīmi vienībā, taču, kad ir militārās mācības un kādam karavīram kaut kas atgadās ar veselību, pat vismazākā trauma, pirmais cilvēks, pie kā viņš vēršas, ir tieši karavīrs-glābējs.

“Tad es ziņoju konkrētās vienības vadībai, ka karavīrs ir apslimis un iesaku viņu nogādāt pie mediķiem. Visbiežāk tās gan ir nelielas traumas – sasitumi un izmežģījumi. Dažreiz karavīri, ilgstoši esot slapjās drēbēs, nosalst, tāpat arī mēdz būt dehidratācija jeb atūdeņošanās. Tas izteikti ziemā, kad it kā dzert negribas, taču fiziskas slodzes laikā tāpat regulāri jālieto ūdens,” saka kaprālis S. Gromovs.

Viņš piebilst, ka nereti karavīri kautrējas lūgt palīdzību par, viņuprāt, it kā “sīkumiem”. Taču, ja kājās ilgstoši ir slapjas zeķes, tās noteikti pie pirmās iespējas vajag nomainīt pret sausām. Ir pat bijis tā, ka kaprālis Gromovs devies pie konkrētās vienības komandiera ar ieteikumu pārbaudīt visiem kājas, lai novērtētu, kuram vajadzētu vērsties tālāk pie mediķiem, ja tāda iespēja ir. Ja karavīrs būs aprūpēts un labi jutīsies, viņš savus dienesta pienākumus varēs veikt daudz efektīvāk.

“Mans uzdevums šajā ziņā ir savus biedrus un viņu veselības stāvokli pieskatīt. Dažreiz pat jūtos kā tāda mamma, taču tas ir mans pienākums,” smaidot saka kaprālis S. Gromovs.

Viņš piebilst – šo gadu laikā gadījies arī pa kādam simulantam, taču viņus ātri vien varot atpazīt un arī viņi pēc tam saprot, ka šis joks “neies cauri”. Tajā pašā laikā karavīram-glābējam katra situācija jāuztver nopietni, ja karavīram potītes rajonā ir zilums, jāpieņem, ka, iespējams, varētu būt arī lūzums vai sastiepums.

Tāpat kaprālis atceras, ka savas karavīra-glābēja zināšanas pielietojis arī, esot starptautiskajā operācijā Afganistānā, turklāt palīdzot vietējam iedzīvotājam.

“Braucot konvojā, pamanījām, ka vietējais puisis nokrīt no riteņa tieši mums priekšā. Vada komandieris ieteica man izkāpt un novērtēt situāciju. Bija aizdomas, ka cietušajam varētu būt traumēta kāja , tika apskatīta trauma un bērna tēvam tika ieteikts vērsties pie viņu valsts mediķiem,” viņš saka.

Karavīrs-glābējs – pirmais palīgs kaujas laukā

Taču ar vienreiz izieto apmācību viss nebeidzas, jo ik pēc diviem gadiem NBS karavīri-glābēji atjauno savu sertifikāciju, atkārtojot medicīniskās zināšanas un prasmes. Tāpat arī Mehanizētās kājnieku brigādes mērogā tiek rīkotas regulāras apmācības un treniņi, izspēlējot mācību situācijas ar cietušajiem. Kaprālis Gromovs piedalījies arī vairākās mācībās ārzemēs, piemēram, Spānijā karavīru-glābēju vingrinājumi notikuši pa nakti, un nav bijis ļauts izmantot lukturus, tādējādi apgrūtinot darbu un sagatavojot dažādām krīzes situācijām.

“Pašam ir tā sajūta, ka esmu pietiekami labi apmācīts, lai varētu palīdzēt saviem karavīriem,” viņš saka.

Mācību scenārijs parasti ir tāds – pienāk ziņas, ka konkrētā vietā ir cietušais, ekipāža izbrauc uz notikuma vietu, kur parasti ir kāds, kurš glābējus sagaida, apraksta situāciju un aizved pie cietušā. Notiek situācijas novērtēšana un palīdzības sniegšana pacienta stabilizēšanai. Ja stāvoklis ir smags, tad nekavējoties tiek saukti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi, kuri cietušo nogādā civilajā slimnīcā. Citos gadījumos tiek piesaistīti NBS militārie mediķi, kuri var sniegt pirmā līmeņa (Role 1) neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tas nozīmē, ka cietušā stāvoklis tiek stabilizēts tiktāl, lai nepieciešamības gadījumā viņu sagatavotu tālākajai evakuācijai un ārstēšanai. Savukārt viegla ievainojuma gadījumā cietušais saņem nepieciešamo ārstēšanu turpat un ir spējīgs turpināt uzdevumu izpildi.

“Karavīra-glābēja kompetence ir darboties un sniegt palīdzību tieši kaujas laukā, tai skaitā arī reālā kaujas situācijā, kad nav uzreiz pieejami mediķi. Civilajā dzīvē neatliekamā medicīniskā palīdzība ir daudz pieejamāka, tāpēc cietušajam uz slimnīcu var nogādāt daudz ātrāk,” viņš saka.

Viņa vadītajā evakuācijas nodaļas komandā ir trīs cilvēki – viņš pats, vēl viens karavīrs-glābējs un šoferis, kurš vienlaicīgi viņiem ir atbalsts, piemēram, palīdzot pārvietot pacientu. Arī pats kaprālis regulāri trenējas, uzturot sevi labā fiziskā formā, lai vajadzības gadījumā viegli varētu panest arī kādu smagāku cietušo.

Viņš atzīst – ideālā variantā katrā NBS bataljona vadā vai pat nodaļā vajadzētu būt vismaz vienam karavīram-glābējam, kuri vajadzības gadījumā var sniegt pirmo palīdzību cietušajiem, taču pagaidām šis mērķis vēl neesot sasniegts. Ir, uz ko tiekties. Tikmēr pats kaprālis S. Gromovs šobrīd gatavojas vērienīgām militārajām mācībām, kas drīzumā notiks Vācijā, un uz tām dosies arī viņš ar savu komandu.

Kaprālis S. Gromovs: Būt par karavīru-glābēju ir aicinājums

Dalīties ar šīs lapas saturu!