Zemessardze ir daļa no manis, tā lakoniski izsakās atvaļināts virsleitnants Romāns Kāposts. Un kā gan citādi – Zemessardzē gan kā karavīrs, gan kā zemessargs viņš ir teju 30 gadus. Turklāt visu šo laiku viņš bijis un joprojām ir uzticīgs Zemessardzes 1. Rīgas brigādei un Studentu bataljonam. Dienesta laikā R. Kāposts sniedzis būtisku ieguldījumu tā laika 13. kājnieku bataljona izlūku vada attīstīšanā, turpinot iesākto Studentu bataljonā, tikmēr par savu lielāko devumu pats uzskata daudzos gadus Zemessardzē, kuriem noteikti sekos vēl daudzi. Salīdzinot bruņoto formējumu tā pirmsākumos un tagad, zemessargs “Sargs.lv” norāda – tas ir kā diena pret nakti. Tagad ir citi laiki, cita situācija valstī, līdz ar to citi Zemessardzes uzdevumi. Bet, tāpat kā toreiz, tā arī tagad zemessargi dienestā sevi iegulda līdz maksimumam.
No “nekad vairs nevilkšu formu” līdz Zemessardzes Studentu bataljona Štāba rotas komandierim
Romāns, 1987. gadā atgriežoties no Padomju armijas, bijis pārliecināts, ka nekad vairs nevilks armijas formas tērpu, taču tolaik valstī bija liels pārmaiņu laiks, un nosēdēt mājās nekādi nevarēja. Tā paralēli darbam zvejnieku kolhozā “9. maijs” R. Kāposts darbojās arī Latvijas Republikas īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienībā, līdz to likvidēja. Pēcāk arī parādījās iespēja iestāties jaundibinātajā bruņotajā formējumā – Zemessardzē, un 1991. gada 16. decembrī viņš kļuva par Zemessardzes 12. Rīgas Ziemeļu rajona bataljona (tagad ZS Studentu kājinieku bataljona) zemessargu.
Romāns atceras, ka tolaik 12. bataljonu zemessargi bija iesaukuši par “12. sarkani karogoto”. Viņš atceras – zemessarga gaitas sākušās ar cīņu pret reketu, patruļām uz Latvijas robežām, Padomju Armijas tehnikas pārvietošanās kontrolē un policejiskās funkciju pildīšanu.
Straujiem soļiem pienāca 1993. gads, kad R. Kāpostu uzrunāja 12. bataljona 5. rotas komandieris Agris Innus. Viņš Romānam piedāvāja strādāt bataljona štābā, kļūstot par profesionālā dienesta karavīru. Romāns smejas – šāds piedāvājums laikam izteikts tāpēc, ka viņš pārāk bieži atradies bataljona štābā. Ierodoties uz pārrunām, izrādījās, ka bataljona štāba priekšnieks viņam profesionālās vidusskolas laikā mācījis spectehnoloģiju un materiālmācību, apgūstot galdnieka profesiju, un pieņēmis eksāmenus.
Atvaļinātais virsleitnants, stāsta, ka tolaik saņēmis arī citus darba piedāvājumus, kas saistīti ar Latvijas armiju, tomēr darbam Zemessardzē piekritis, sava vecākā brāļa mudināts, kurš viņam sacīja: “Romčik, nemocies, ej uz Zemessardzi! Tur tak tu jūties kā zivs ūdenī!” Tā viņš uzsāka savas profesionālā karavīra dienesta gaitas, dienot par bataljona adjutantu 12. bataljona štābā.
Teju trīs gadu laikā, pildot uzdevumus 12. bataljona štābā, bataljona vadība nolēma, lai pilnveidotu militārās zināšanas, viņš tiks nosūtīts uz Dāniju. Pabeidzot Vada komandiera militāros kursus R. Kāposts kļuva par bataljona Operatīvās nodaļas (S-3) priekšnieku.
Pēc tam viņš dienestu turpināja Zemessardzes 1. Rīgas brigādē, tolaik – Zemessardzes 1. Rīgas apriņķa brigādē, kur viņš strādāja Mācību nodaļā, ar komandu izstrādājot un plānojot militārās apmācības un kursus, savas zināšanas pilnveidoja arī ārvalstīs. Kā saka Romāns – lēkuši iekšā visdažādākajos projektos.
2001. gadā, Zemessardzē sākoties reformām un likvidējot 1. Rīgas apriņķa brigādi, R. Kāposts atgriezās 12. kājnieku bataljonā, kas nu jau bija pārtapis par 13. kājnieku bataljonu. Turpinot dienestu S-3 nodaļas priekšnieka amatā, 2010. gadā tika iecelts par Studentu bataljona Štāba rotas komandieri līdz pat atvaļināšanās brīdim 2016. gadā.
Kā būtiskāko dienesta laikā Zemessardzē paveikto viņš atzīmē tieši laiku 13. kājnieku bataljonā vēlāk Studentu bataljonā, esot Štāba rotas komandiera amatā. Toreiz svarīgākais projekts bija attīstīt izlūku vadu un tā spējas. Tas arī izdevies, par ko R. Kāposts ir gandarīts.
Ar atvaļināšanos nekas nebeidzas
Tiklīdz R. Kāposts atvaļinājās, tā teju uzreiz atkal kļuva par zemessargu Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu bataljonā. Kādu laiku paralēli zemessarga gaitām strādājis arī par apsargu, līdz atkal saņēmis zvanu jeb, Romāna vārdiem sakot, uzaicinājumu uz jaunu izaicinājumu. Tā nu jau divus gadu viņš kā civilais darbinieks strādā Zemessardzes štābā par iepirkumu speciālistu.
Arī tagad kā civilais darbinieks viņš aktīvi iesaistās dažādās Zemessardzes aktivitātēs un projektos, sniedzot atbalstu, piemēram Zemessardzes vingrinājumā “Arona” un "Zemessardzes patruļa", gan arī nesen notikušajās Zemessardzes sporta spēlēs Covid-19 laikā.
Tomēr zemessarga gaitas gan vairs neesot tik aktīvas, kā 1991. gadā. Piemēram, pagājušā gada militārās mācības “Namejs” bijis ļoti liels izaicinājums.
Romāna mērķis ir vismaz 20 dienas gadā veltīt zemessargu mācībām, piebilstot – kamēr viņš ir Zemessardzē, viņš jūtas drošs. Kad būs ārpus sistēmas, noteikti būs citas sajūtas.
Zemessardzi 90. gados un tagad
Zemessardzes sākumposmā bija jānotur Latvija, tās robežas. Tā bija cīņa gan valsts iekšienē, gan uz robežām, un zemessargiem bija pavisam citi uzdevumi, citas funkcijas. Tie nebija nedz sliktāki, nedz labāki laiki, tikai citādāki, un to nevar salīdzināt.
Zemessardze – daļa dzīves
Izceļot Zemessardzes nozīmi, R. Kāposts norāda – latvieši kā tauta ir liela, bet Latvijas teritorija ir maza. Karavīriem ir citas funkcijas tās aizstāvēšanā, tāpēc ir Zemessardze, kas notur valsti un sabiedrību ilgtspējīgu.
R. Kāposts atklāj, ka joprojām daļa agrākā 12. bataljona zemessargu ik gadu 9. septembrī satiekas kopējā pasākumā. Kā saka Romāns – viņi joprojām ir dzīvi.
“Tu esi tik daudz šajā lietā ielicis. Pēc teju 30 gadiem Zemessardzē nevar tā vienkārši aiziet. Tas ir uz visu mūžu. Tas arī ir mans lielākais devums Zemessardzei – visus šos gadus esmu tur bijis un joprojām esmu. Turklāt man vēl ir spēks ieguldīt un dot, un es to arī gribu darīt,” tā Zemessardzes 30. pastāvēšanas gadā saka zemessargs atvaļināts virsleitnants Romāns Kāposts.
