Skatoties, kā Krievija izvērš totālu karu pret Eiropas kaimiņvalsti, Zviedrija un Somija, šķiet, ir vienisprātis: beidzot ir pienācis laiks pievienoties NATO. Tā kā sabiedrības nostāja ir ļoti labvēlīga, abas valstis tuvojas oficiālai pievienošanai aliansei. Šonedēļ abu valstu premjerministres publiski pauda stingru atbalstu šādam solim, lai gan Somija, šķiet, ir pārliecinātāka nekā Zviedrija un, visticamāk, to darīs pirmā.
Bet kā tas varētu izskatīties? Lai uz šo jautājumu saņemtu atbildes, domnīca "Atlantic Council" sazinājāmies ar Leo Mišelu, nerezidējošo vecāko zinātnisko pētnieku Skovkrofta centra Transatlantiskās drošības iniciatīvā un Somijas Starptautisko lietu institūtā, kurš iepriekš strādājis Pentagonā par NATO politikas direktoru.
Kā patiesībā izskatītos Somijas un Zviedrijas pievienošanās process un cik drīz tas varētu notikt?
Pamatojoties uz līdzšinējo praksi, process izskatītos šādi: Ziemeļatlantijas padomei vienprātīgi būtu jāpieņem lēmums pilnvarot NATO ģenerālsekretāru oficiāli nosūtīt uzaicinājumu uz pievienošanās sarunām. Pēc tam Somijas un Zviedrijas pārstāvji tiksies ar NATO ekspertu grupām, lai pārliecinātos, ka viņu valstis atbilst politiskajām, juridiskajām un militārajām saistībām, kas izriet no dalības NATO. Pēc šīm sarunām kandidātvalstu ārlietu ministri "nodomu vēstulē" ģenerālsekretāram apstiprinātu savu piekrišanu pienākumiem un saistībām. ZIemeļatlantijas padome, pamatojoties uz konsultācijām ar kandidātvalstīm, formulētu (un vēlāk apstiprinātu) pievienošanās protokolu, kas pēc tam būtu jāratificē katrai no trīsdesmit sabiedrotajām valstīm. Pēc tam kandidātvalstis saņemtu oficiālu uzaicinājumu pievienoties, ko tās oficiāli apstiprinātu, izmantojot savas valsts procedūras, un reģistrētu to ASV Valsts departamentā.
Trim valstīm, kas pievienojās 1999. gadā, šis process ilga aptuveni divdesmit mēnešus, bet septiņām valstīm, kas pievienojās 2004. gadā, aptuveni astoņpadsmit mēnešus. Attiecībā uz Somiju un Zviedriju pievienošanās sarunas, domājams, tiktu paātrinātas, bet laiks, kas nepieciešams, lai saņemtu trīsdesmit ratifikācijas no esošajām sabiedrotajām valstīm, ir lielākais nezināmais.
Cik šīs divas valstis ir gatavas pievienoties aliansei?
Somijai un Zviedrijai ir moderni un spējīgi bruņotie spēki, kas pēdējos gados ir nepārtraukti pilnveidojušies. Abas ir paziņojušas par aizsardzības izdevumu palielināšanu saistībā ar Krievijas jauno iebrukumu Ukrainā, un abām ir spēcīgas demokrātiskas institūcijas un attīstīta ekonomika.
Neraugoties uz salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu (5,5 miljoni) un aktīvo dienestu, Somijai ir lielākie rezerves spēki Eiropā, un kara laikā tā var mobilizēt 280 000 karavīru trīsdesmit dienu laikā. Atšķirībā no daudzām NATO sabiedrotajām Somija nav būtiski samazinājusi uzsvaru uz teritoriālo aizsardzību. Pagājušā gada lēmums aizstāt savas kaujas lidmašīnas "F-18" ar daudzfunkcionāliem iznīcinātājiem "F-35" padarīs Somijas gaisa spēkus par vieniem no labākajiem Eiropā. Savukārt Zviedrija, kas pirms vairākiem gadiem sāka no jauna uzsvērt teritoriālās aizsardzības nozīmi, ir pastiprinājusi savus jūras piekrastes, zemūdens, prettanku un pretgaisa kaujas un pretgaisa aizsardzības spēkus.
Abas valstis ir izveidojušas ciešas attiecības ar ASV un NATO, piedaloties operācijās ārpus teritorijas (piemēram, Balkānos un Afganistānā). Abi spēki ir piedalījušies arī Eiropas Savienības (ES) vadītās krīzes pārvarēšanas un spēju veidošanas operācijās, jo īpaši Āfrikā, un strādājuši ES struktūrās, lai veicinātu plašu sadarbību ar NATO.
Vai Somija un Zviedrija varētu sniegt kādas spējas, kuru pašlaik NATO trūkst? Un otrādi?
Ģeogrāfijai ir nozīme: Ja šīs divas valstis pievienotos, tas stiprinātu NATO atturēšanu (un, ja atturēšana neizdotos, tās kolektīvo aizsardzību) Arktikas, Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā. Līdztekus dalībai informācijas apmaiņā, komandvadības un kontroles tīklos un operatīvajā plānošanā, kas ir kritiski svarīgi elementi "nulles dienas" reakcijā uz jebkādiem agresijas draudiem. Tās arī izmantotu savu reģionālo pieredzi par Krieviju NATO lēmumu pieņemšanā.
No Helsinku un Stokholmas viedokļa, lielākais ieguvums no dalības aliansē noteikti ir 5. panta (kolektīvās aizsardzības) saistības. Lai gan tās arvien vairāk apņēmušās veidot un uzturēt spēcīgas nacionālās aizsardzības spējas, tās jau sen saprata, ka stratēģija "rīkoties vienatnē" nedarbosies pret lielvalsts agresoru. Tās ir arī pieņēmušas, ka divpusējas aizsardzības garantijas no Amerikas Savienotajām Valstīm nebūtu optimālas un, visticamāk, tās tik un tā nebūtu iespējams nodrošināt.
Kāda būtu abu valstu attieksme pret pievienošanos aliansei ar kodolieročiem?
Lai gan ideoloģiskā opozīcija pret kodolieročiem, šķiet, ir vairāk izplatīta Zviedrijā, arī Somijā pastāv zināma morāla pretnostatīšana, kas saistīta ar šādiem ieročiem. Taču to pieejas ir bijušas atšķirīgas. Zviedrijas gadījumā valdība (toreiz Sociāldemokrātiskās partijas un Zaļās partijas koalīcija) 2016. gada decembrī balsoja par rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas (ANO ĢA) Pirmajā komitejā, lai risinātu sarunas par juridiski saistošu instrumentu kodolieroču aizliegšanai. Zviedrija 2017. gada jūlijā apstiprināja Līguma par kodolieroču aizliegumu tekstu, bet atlika jebkādu lēmumu par līguma parakstīšanu. Somija atturējās balsojumā par ANO ĢA rezolūciju un nepiedalījās sarunās par līgumu.
Ņemot vērā krasi mainījušos drošības situāciju Eiropā saistībā ar jauno Krievijas agresiju Ukrainā, jebkādas Somijas un Zviedrijas vēl pastāvošās bažas par pievienošanos deklarētajai "kodolvienībai" ir ievērojami izplūdušas no sabiedrības un valdību diskursa, lai gan Krievija dara visu iespējamo, lai tās atdzīvinātu, draudot pastiprināt Baltijas jūras reģionu ar kodolieročiem, ja abas valstis pievienosies NATO. "Šādā situācijā vairs nevar būt runas par jebkādu Baltijas valstu statusu bez kodolieročiem - ir jāatjauno līdzsvars," ceturtdien sacīja Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs.
Tas nozīmētu nozīmīgāko NATO paplašināšanos kopš 2004. gada. Kā šis brīdis ir salīdzināms?
Tā ir atšķirība starp dienu un nakti. Līdz 2004. gadam lielākā daļa eiropiešu un amerikāņu bija gandrīz aizmirsuši par Krievijas bezkaislīgo Čečenijas galvaspilsētas Groznijas izpostīšanu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija piedāvājis sadarbību ar Rietumiem cīņā pret terorismu, Krievijas ekonomika attīstījās samērā labi, un NATO un Krievijas attiecības lielākoties bija stabilas. Maskava nebija apmierināta ar paplašināšanos, jo īpaši tāpēc, ka tā ietvēra arī kaimiņos esošās Baltijas valstis, bet tās reakcija noteikti nebija draudi ar militāru rīcību.
Ātri virzāmies uz šodienu. NATO sabiedrotie (kā arī Somija un Zviedrija) vēroja, kā Krievija 2008. gadā iebruka Gruzijā, bet 2014. gadā Krimā un Ukrainas austrumos. Pēc tam Krievija bombardēja Sīriju. V. Putins min Ukrainas potenciālo dalību NATO kā eksistenciālu apdraudējumu, kas attaisno viņa notiekošo brutālo karu pret Ukrainu. Pret Krieviju ir ieviestas bezprecedenta Rietumu ekonomiskās sankcijas, un jebkādi NATO un Krievijas dialoga simboli ir tālas atmiņas. Tos aizstāj NATO kaujas gatavības pastiprināšana un bruņoto spēku izvietošana alianses austrumu flangā.
Daži uztraucas par to, ka NATO paplašināšanās "provocē" Krieviju. Vai tas ir reāls risks aliansei?
Tiesa, ASV izlūkdienesti esot brīdinājuši toreizējo prezidentu Džordžu Bušu, ka 2008. gadā dotais solījums iesaistīt Ukrainu un Gruziju NATO neveicinās V. Putina atbalstu. Taču daudz kas no tā, ko viņš ir darījis kopš tā laika, liecina, ka, runājot par eksistenciāliem draudiem viņa valdīšanai, viņš vairāk baidās no demokratizējošās kaimiņvalsts, nevis no tās dalības militārajā aliansē (kas tik un tā jau sen nav reālistiska). Tas, protams, būtu nopietns lēmums paplašināt NATO aizsardzības garantijas uz vienu vai abām šīm valstīm. Taču nevajadzētu pārāk zemu novērtēt arī Somijas un Zviedrijas potenciālo ieguldījumu atturēšanā un kolektīvajā aizsardzībā. Noraidot abu valstu pieteikumu, radītu turpmāku Krievijas pārliecību par NATO drošības un stabilitātes vājumu.
