Mūsdienu drošības vide Eiropā liecina, ka valstu savstarpējā konfrontācija arvien retāk aprobežojas ar atklātu militāru spēka pielietošanu. Aizvien nozīmīgāku lomu ieņem hibrīdkarš, kurā militārās, politiskās, ekonomiskās un informatīvās metodes tiek kombinētas, lai ietekmētu sabiedrisko domu, valsts stabilitāti un pretinieka rīcībspēju. Šajā kontekstā sabotāžas akti un psiholoģiskās operācijas kalpo kā efektīvi nemilitāri instrumenti, kas ļauj nodarīt kaitējumu, vienlaikus izvairoties no tiešas militāras eskalācijas. Latvija kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, kas atbalsta Ukrainu Krievijas agresijas apstākļos, ir kļuvusi par šādu ietekmes aktivitāšu mērķi, kā to apliecina Valsts drošības dienesta (VDD) 2025. gada publiskais pārskats.
Valsts drošības dienesta vērtējumā 2025. gadā augstāko apdraudējumu Latvijas iekšējai drošībai turpināja radīt Krievijas specdienestu aktivitātes. Neskatoties uz pilna mēroga karadarbību Ukrainā, Krievija saglabāja spēju un motivāciju ieguldīt ievērojamus resursus destabilizējošās darbībās citās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā. Sabotāžas akti un psiholoģiskās operācijas tika izmantotas kā savstarpēji papildinoši instrumenti ar kopīgu stratēģisko mērķi - graut sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām, radīt nedrošības sajūtu un ietekmēt sabiedrības attieksmi pret Latvijas ārpolitiskajām izvēlēm, īpaši atbalstu Ukrainai. Šāda pieeja atbilst Krievijas plašākai hibrīdkara stratēģijai, kuras pamatā ir ilgtermiņa ietekme uz pretinieka sabiedrību.
Sabotāžas akti Latvijā 2025. gadā visbiežāk izpaudās kā ļaunprātīgas dedzināšanas gadījumi, kuru mērķi bija ar Ukrainas atbalstu saistīti objekti, aizsardzības nozares uzņēmumi un kritiskās infrastruktūras elementi. Šādas darbības nav vērtējamas tikai kā materiāla kaitējuma nodarīšana konkrētiem objektiem. VDD uzsver, ka sabotāžas patiesais nolūks ir psiholoģisks - demonstrēt valsts ievainojamību un radīt priekšstatu, ka valsts nespēj garantēt drošību pat stratēģiski nozīmīgās jomās. Pat tad, ja reālais fiziskais kaitējums ir ierobežots, pats sabotāžas fakts rada sabiedrībā nedrošības sajūtu, kas ilgtermiņā var mazināt uzticēšanos valstij un tās spējai aizsargāt savus iedzīvotājus.
Šāda struktūra būtiski apgrūtina tiesībsargājošo iestāžu darbu, jo izpildītāji bieži vien neatrodas tiešā kontaktā ar Krievijas specdienestiem un var apgalvot, ka nav apzinājušies savu darbību patieso politisko vai militāro kontekstu. Tomēr VDD vērtējumā uzdevumu raksturs un mērķi izpildītājiem nepārprotami norādīja uz atbalsta sniegšanu agresorvalstij.
Būtisks aspekts sabotāžas aktu īstenošanā bija izpildītāju profils. VDD secināja, ka šādās darbībās visbiežāk tika iesaistītas personas ar saiknēm kriminogēnajā vidē, tostarp bijušie vai esošie ieslodzītie. Krievijas specdienesti šīs personas uztvēra kā tā dēvētos “vienreiz izmantojamos aģentus”, kuru drošība un nākotne agresorvalstij nav būtiska. Izpildītāju motivācija pārsvarā bija finansiāla, nevis ideoloģiska, kas vēl vairāk uzsver šo personu instrumentālu izmantošanu. Šāda pieeja ļauj Krievijas specdienestiem samazināt politiskos riskus un vienlaikus saglabāt augstu elastību sabotāžas aktu organizēšanā.
Paralēli sabotāžas aktiem 2025. gadā Latvijā tika fiksētas arī psiholoģiskās operācijas, kas, lai gan ir mazāk destruktīvas fiziskā nozīmē, tomēr ne mazāk bīstamas valsts drošībai. Psiholoģiskās operācijas visbiežāk izpaudās kā huligāniska rakstura darbības publiskajā telpā, piemēram, prokremlisku plakātu izvietošana, sienu apzīmēšana ar agresorvalsti atbalstošiem uzrakstiem un skrejlapu izplatīšana. Šādu darbību mērķis nebija tiešs materiāls kaitējums, bet gan vēstījuma nodošana sabiedrībai un informatīvās telpas piesārņošana ar Krievijas interesēm atbilstošiem naratīviem.
VDD uzsver, ka viens no būtiskākajiem psiholoģisko operāciju nolūkiem bija radīt maldīgu priekšstatu par it kā plašu Krieviju atbalstošu kustību Latvijā. Šāds priekšstats var veicināt sabiedrības šķelšanos un radīt iespaidu, ka valsts ārpolitiskajam kursam trūkst sabiedrības atbalsta. Papildus tam psiholoģiskās operācijas tika vērstas uz negatīvas attieksmes veidošanu pret Ukrainas valstspiederīgajiem, kuri Latvijā meklējuši patvērumu. Izplatot nepatiesu informāciju par it kā nepamatotām privilēģijām Ukrainas bēgļiem, tika mēģināts vairot sociālo spriedzi un neapmierinātību ar valsts atbalstu Ukrainai.
Psiholoģisko operāciju organizēšanā tika izmantots tas pats daudzpakāpju aģentūras modelis, kas sabotāžas gadījumos, un koordinācija pārsvarā notika tiešsaistes saziņas lietotnēs, īpaši “Telegram”.
Svarīgs psiholoģisko operāciju elements bija to tālāka izplatīšana informatīvajā telpā. Fiziskās darbības pilsētvidē bieži vien kalpoja tikai kā iegansts plašākai propagandas kampaņai, kurā Krievijas informatīvie resursi un propagandisti šos incidentus pasniedza kā pierādījumu sabiedrības atbalstam Krievijai vai neapmierinātībai ar Latvijas politiku. Šāda taktika ļauj neliela mēroga incidentiem piešķirt nesamērīgi lielu informatīvo rezonansi un pastiprināt to ietekmi uz sabiedrisko domu.
VDD vērtējumā Krievijas īstenotās psiholoģiskās operācijas 2025. gadā savus stratēģiskos mērķus Latvijā pilnībā nesasniedza, ko apliecina sabiedrības nemainīgais atbalsts Ukrainai. Tomēr dienests uzsver, ka šo aktivitāšu ilgtermiņa ietekmi nedrīkst novērtēt par zemu, jo pastāvīga informatīvā spiediena rezultātā sabiedrības noturība var pakāpeniski mazināties. Tieši tādēļ sabotāžas akti un psiholoģiskās operācijas jāvērtē nevis kā atsevišķi incidenti, bet gan kā vienotas stratēģijas elementi, kuru mērķis ir ilgstoša valsts destabilizācija.
